Mana biedrība
Spēja pielāgoties
Intervē Aigars Bušs

- Labdien!
- Labdien! Pastāsti, lūdzu, kā Tevi sauc un kā Tu pie mums nokļuvi?
- Mani sauc Diāna Hartmane. Es nokļuvu īstenībā ļoti mistiskā veidā. Pašlaik es tā kā studēju Liepājas Universitātē. Man atnāca e-pasts no skolas, ka ir iespēja šeit tikt strādāt. Uz ko es momentāni arī atsaucos zvanot. Māris man pacēla un uzaicināja uz darba interviju.
- Tātad, Māris Ceirulis, biedrības vadītājs, ja?
- Jā! Un tas tā ļoti raiti, mistiski viss notika un saskanēja.
- Un tad Tu pie mums tagad strādā? Cik ilgi Tu esi pie mums un kad Tev beigsies darbs?
- Es sāku 1. septembrī. Un beigsies man šī gada beigās.
- Decembra beigās, ja. Un pastāsti, lūdzu, ko Tu studē un kurā kursā Tu studē?
- Es studēju Liepājas Universitātē Biznesa vadībā, tieši sabiedrisko attiecību sfērā. Šobrīd es studēju 3. kursā. Vēl gadiņš un jau būs.
- Tā kā beigusi studijas? Un pie mums – Tu strādā par ko?
- Es strādāju par sabiedrisko attiecību speciālisti.
- Un pastāsti, vai Tev ir kāda iepriekšējā darba pieredze?
- Iepriekšējā darba pieredze man ir vairāk bijusi tieši telemārketinga jomā. Kā arī esmu devusies praksē “Liepājas Enerģijā” arī  tieši sabiedrisko attiecību sfērā, kur es sapratu, ka tas tomēr ir mans.
- Tas Tevi tā interesē? Un šeit ir tāda viena specifiska lieta – saki, lūdzu, vai pirms tam Tev bija kāda saskarsme ar cilvēkiem ar invaliditāti?
- Nebija, nekāda pilnībā.
- Kā Tu juties, kad nāci strādāt uz šejieni?
- Sākumā man bija kultūršoks. Bet pēc tam es pieradu pie tā, tā teikt. Es sapratu, kā tas ir, un  man šobrīd liekas, ka tas ir ikdienišķi. Jo vienmēr ir bijuši cilvēki ar invaliditāti mums blakus. Iepriekš man vienmēr nebija tā, ka dzīvē kaut kad es sastaptos ar šiem cilvēkiem. Bet sastopoties šeit, es jūtos labi, ērti.
- Aha, aha. Varbūt pasaki tā konkrēti – vai bija bailes, vai kā, nu tā? Nu mazliet sīkāk pastāsti.
- Bailes man nebija. Vienkārši bija tas pirmais kultūršoks. Bet pēc tam es pieradu, es ļoti ātri pielāgojos cilvēkiem. Tāda man labā rakstura īpašība, ka es ātri adaptējos jaunā vidē.
- Pastāsti, varbūt, Tev bez šīs lietas - darbs ir darbs, jā – vai tev ir kaut kādi hobiji, aizraušanās?
- Ir tā, ka šobrīd man hobijiem, aizraušanām nav laika.
- Tas – jā, jā! Vai vispār ir kaut kas tāds, kas būtu, ja ir laika? Ko Tu darītu? Teiksim tā – ja būtu laiks?
- Kādreiz man ļoti patika veidot tādas, vairāk radošas lietas darīt: gleznot, ar keramiku nodarboties. Bet, jā, šobrīd tam nav laika. Ja būtu iespēja, es darītu to.
- Nu tādas lietas interesē – tā kā vairāk māksla, uz to pusīti. Saki, no kurienes Tu nāc?
- Es nāku no Kuldīgas.
- Ahā, re kā! Kuldīgas meitene.
- Šeit es sāku dzīvot tad, kad man bija 16 gadi. Pārvācos uz Liepāju, jo sāku mācīties tehnikumā. No tā laika esmu šeit iesprūdusi un palikusi.
- Palikusi Liepājā, ja? Vai Tev ir brāļi, māsas?
- Man ir viens brālis.
- Vecāks, jaunāks?
- Vecāks. Septiņus gadus vecāks.
- O, tad jau normāli! Tad jau var pamācīt māsu!
- Nē, otrādāk, otrādāk sanāk!
- Jā, jā! Saki, vai Tu pēc tam, ja teiksim Tev tagad beigsies darbs, vai Tu vēlētos arī turpmāk pie mums strādāt? Ja būs šāda iespēja.
- Īstenībā, jā. Jo šeit ļoti tā ikdienas vide ir radoša. Un katru dienu ir kaut kas cits. Nav tā, ka stagnē. Vienkārši katru dienu dari ko citu, un katru dienu ir kāds jauns notikums, jauna lieta, ko tu vari iemācīties. Un es arī lieku no sevis. Šajā vietā es labprāt paliktu dēļ tā.
- Labi. Mums tāda pirmā intervija. Tātad – raiti viss norit. Visas atbildes ir kā jau sabiedrisko attiecību speciālistam. Viss ir raits, nav ar stangām neko ārā jāvelk. Šī intervija, šī saruna tiks publicēta mūsu vietējā avīzītē. Man parasti intervijas beigās lasītājiem un klausītājiem, lai viņi zinātu, kas mums te ir un kā – ir jautājums – vai Tev būtu kāds novēlējums mūsu avīzītes lasītājiem un klausītājiem?
- Mmm, kaut kas īpašs? Vēlu visiem stipru veselību, izturību un, lai katra diena ir izdevusies!
- Paldies! Veiksmi turpmākajā darbā!
- Paldies!