Mana biedrība

Interviju vada Aigars Bušs

Aigars: Labdien!

Santa: Labdien!

Aigars: Pasaki, lūdzu, kā tevi sauc un kā tu nokļuvi pie mums Liepājas neredzīgo biedrībā?

Santa: Mani sauc Santa Abramova, nokļuvu es pie jums pirms kādiem 7 gadiem, bet tad es te nedarbojos, jo sev atradu darbu. Tā kā man pasliktinājās veselība, tādu darbu kā kādreiz nevaru strādāt. Un tā nu es nācu otrreiz, satikāmies ar Jeļenu datorkursos, tā kā mums abām ir otrā grupa, tad nu sākām meklēt iespējas, ko darīt, kamēr vēl nav atrasts darbs, un tā nu līdz šim brīdim esam pie Jums.

Aigars: Pasaki man, lūdzu, kā tu uzzināji par Liepājas neredzīgo biedrību, ka tāda eksistē un ka šeit var nākt?

Santa: Es internetā meklēju darbu tad, kad atnācu uz Liepāju, man bija neliela informācija par subsidētām darba vietām, tad es nācu jautāt, bet strādāt nebija iespējams, un drīz vien atradu darbu veikalā.

Aigars: Ko tu īsti pie mums dari? Mums ir vairāki pulciņi, kā arī rehabilitācija Ziemupē.

Santa: Kopā ar Jeļenu mēs piedalāmies dažādos pulciņos, mēs ejam tur, kur varam piedalīties. Jūtamies ļoti labi, jo te ir tik labas pasniedzējas, tik sirsnīgas un mīļas un vienmēr visu kārtīgi paskaidro un parāda. Es brīnos, ka šeit nav vairāk cilvēku pulciņos, jo viss ir par velti, cilvēkiem tomēr ir jāiet ārā no mājām. Ja darbs nav, mājās tak nesēdēsi, tomēr vajag izraut sevi no tās ideālās zonas, kur ir tikai četras sienas un ir jāiet ārā cilvēkos, lai varētu satikt jaunus draugus un uzzināt daudz ko jaunu. Mēs te floristikā darbojamies, gan filcējam, šobrīd pie Edītes ejam zīmēt un gleznot, bija pat mums izstāde, par ko bija priecīgi ļoti daudz cilvēki.  Daudzi brīnās kā cilvēks, kas gadiem nav zīmējis, kā no skolas laika var visu, skaisti uzzīmēt un viņam arī izdodas.

Aigars: Tas būs talants, iespējams ka tā! Ir jau cilvēki kam ir dotības tieši uz mākslu, cilvēki bieži vien savus talantus var atklāt arī nezinot, mēģinot un saprotot  ka var. Vai jūs arī braukājat uz Ziemupi?

Santa: Jā, protams, mēs uz to brīnišķīgo vietu braucam sociālās rehabilitācijas ietvaros.

Aigars: Pastāsti man, ko jūs tur īsti darījāt?

Santa: Mēs tur kopā ar Edīti nodarbojāmies ar zīmēšanu, bet cilvēki var darīt jebko, var pirkstus iebāzt zemē, tiem kam patīk, un rušināties. Var palīdzēt jebkādos darbiņos. Var pastaigāties, tur ir brīnišķīgs dārzs, strūklaka, mežs apkārt, Baskāju taka, tas ir vairāk neredzīgiem cilvēkiem, bet  ļoti interesanti. Cilvēki ir ļoti atsaucīgi un sirsnīgi, arī pusdienas tur dod. Tā kā cilvēks var pilnvērtīgi atpūsties, paēst pusdienas un doties mājās.

Aigars: Ļoti jauki ka jūs pie mums nākat. Tagad, lūdzu, pastāsti, vai tu esi liepājniece?

Santa: Es dzimusi esmu Ventspilī, Liepājā es dzīvoju kādus 10 gadus.

Aigars: Sanāk tā līdz ko atnāci uz Liepāju, tā uz Liepājas Neredzīgo biedrību ?

Santa: Nu jā, protams, ir pašam jāmeklē iespējas, tā jau neviens klāt tev neko nenesīs.

Aigars: Vai tev ir brāļi, māsas?

Santa: Jā, man ir māsa Ventspilī.

Aigars: Vai tev kāda aizraušanās, vaļasprieks?

Santa: Jā, man ir ļoti daudz vaļasprieki,  sēņošana, makšķerēšana!

Aigars: Ooo! Tas ir labs!

Santa: Jā, vīrs man iemācīja makšķerēt, pirms tam jau es biju makšķerējusi arī Ventspilī.

Aigars: Būt pie dabas jau vienmēr ir jauki un patīkami, kad tu aizbrauc kaut kur makšķerēt un esi pie dabas. Saki, kāda tev ir izglītība?

Santa: Man ir profesionālā, es jau no 15 gadiem sāku strādāt, apguvu šuvējas, motoristes profesiju Rīgas vieglās rūpniecības tehnikumā. Es strādāju un mācījos, arī tur pat pabeidzu vakara vidusskolu.

Aigars: Kā tagad ir veikt šo darbu?

Santa: Ir grūti, es esmu mēģinājusi, bet nevaru.

Aigars: Jādzīvo kā ir, dzīve ir jāpieņem, bet ir jācenšas kaut ko atrast interesantu, sev patīkamu !

Aigars: Santa, vēlos tev teikt paldies par interviju un lai turpmāk veicas, gan atrast darbu, gan nodarboties ar makšķerēšanu, noķert to lielo zivi. Sirsnīgs paldies !