Gatavošana ir aicinājums

- Labdien!
- Labdien, Aigar!
- Pastāsti, lūdzu, kā tevi sauc un kā Tu pie mums nokļuvi?
- Mani sauc Valda Litvinoviča. Pie jums nonācu, jo meklēju darbiņu un ļoti vēlējos strādāt Ziemupē, jo ir tuvu mājām, pati dzīvoju Vērgalē. Braucot vienmēr garām, interesēja tie sarkanie jumti, bija interesanti, kas tur notiek, kā tur dzīvojas. Tas bija gadu atpakaļ, kad es tā domāju, būtu ļoti jauki, ja varētu šeit strādāt. Un vienu vakaru internetā skatos, ka Ziemupē ir vajadzīgs strādnieks. Otrā dienā piezvanīju uz biedrību priekšsēdētājam Mārim, un Māris mani uzaicināja nākošajā dienā aprunāties. Tā es šeit nokļuvu. Un pašu pirmo satiku Tevi – Aigaru. Mēs ar Māri aprunājāmies, es īsumā pastāstīju par sevi, runājām par Dievu, par dzīvi.
- Cik ilgi jau Tu pie mums esi?
- Esmu jau 3 mēnešus, esmu paspējusi sakonservēt daudz ko ziemai. Gatavoju katru dienu pusdienas strādniekiem, esmu pie jums pavārs. Otrdienās un ceturtdienās pie mums brauc daudz cilvēku uz sociālo rehabilitāciju un brīvprātīgie darbinieki, kas palīdz dārza darbos un man virtuvē.
- Tad Tu visiem gatavo. Esmu dzirdējis atsauksmes, šodien man būs tā laime novērtēt, kā tad tur īsti ir ar tām pusdienām. Cik es saprotu, Tu arī gatavo krājumus ziemai?
- Tieši tā! Savārīti ir ievārījumi, piem., zemeņu ievārījums, jo šogad bija ļoti daudz zemeņu, ķirbju ievārījums, cidonijas. Kaut kas kreftīgāks ir sasaldēti kabači, pākšu pupiņas, skābenes, vārīsim skābeņu zupu.
- Izklausās, ka vajadzēs celt vēl vienu pagrabu.
- Domāju, ka pietiks 
- No kurienes Tu pati esi?
- Es esmu no Liepājas, esmu liepājniece un pēdējos desmit gadus dzīvoju Vērgalē.
- Kāda Tev ir izglītība?
- 9 klases un vēl tirdzniecības un kulinārijas tehnikums, kuru pabeidzu un ieguvu pavāra diplomu.
- Pavāram ar diplomu vien ir par maz. Tur jābūt gan interesei, gan gribēšanai un arī dotībām. Gluži kā jebkurā profesijā.
- Tieši tā. Prakse ir liela, esmu dažādās vietās strādājusi, piem., CSD (tā kādreiz bija autoskola) manā pārziņā bija gatavot banketus, esmu vēl strādājusi “Nīcavā", “Rimi Cap” (tagad “Lotte”) ilgus gadus biju par pavāru. Ļoti patika, bija laba komanda.
- Varbūt Tev ir arī kādas aizraušanās bez pavāra mākslas?
- Patīk dejot, daudz lasu, braucu ar riteni.
- Un kādu literatūru?
- Vienalga ko, bet interesē. Grāmatas es jau lasu no piecu gadu vecuma.
- Tad mums šis tas ir kopīgs, es arī daudz lasu. Kā Tev pie mums patīk?
- Patīk, es ļoti labi jūtos. Esmu apmierināta ar darbu. 
- Līdz kuram laika tad Tev ir līgums?
- Līgums ir līdz nākošā gada martam, t.i. 9 mēnešus. Tad jau skatīsies.
Domāju, ka tad līgumu pagarināsim. Man ļoti patīk. Ja ir labas atsauksmes, tuvu mājām un tas interesē, cilvēki ir apmierināti. Man tas ir pats galvenais, ja cilvēkiem garšo un ir pateicīgi. Man patīk  ļoti savs darbs.
-Tas ir labi, ne visiem izdodas. Teiksim, ne visiem izdodas dabūt darbu, kurš patīk un ar kuru var nopelnīt iztiku. Tas nemaz nav tik bieži, ka tā ir. Tev paveicies.
- Jā, man tiešām ir paveicies.
- Vai brāļi un māsas arī Tev ir?
- Man visi ir miruši.
- Tad Tu esi vienīgā palikusi.
- Māsa, pirmais vīrs ir miris.
- Kā jau dzīvē.
- Man ir divas meitas, viena dzīvo Baltkrievijā un ir pavāre, jo man vīrs bija baltkrievs, strādāja par milici. Otra meita, savukārt,  veiksmīgi dzīvo Anglijā, jau 13 gadus ir mediķe. Paldies Dievam,  viss ir sakārtots.
- Un mazbērni?
- Ir četri mazbērniņi, maziņi un lieli 
- Vai Tev patīk dzīvnieki?
- Patīk! Pašai nav saimniecības, bet ir piemājas dārziņš, daudz ziedu, siltumnīca un ugunskura vieta.
- Tad Tev arī mājās ir ko darīt?
- Jā, man patīk. Bet mēs kopā visu to darām ar vīru.
- Ļoti jauki! Bija patīkami aprunāties. Paldies par interviju. Paldies par Tavu darbu. 
- Patīkami, paldies!
- Intervijas beigās, ko Tu vēlētos novēlēt mūsu avīzītes lasītājiem un klausītājiem?
(Valda samulsusi …)
-Labi, pateikšu Tavā vietā. Lai visi vasarā brauc uz Ziemupi baudīt Valdas gatavotos ēdienus.
- Gaidīšu!
- Paldies par interviju! 

Darīt visu, ko liek 

-Labdien! Kā Tevi sauc?
- Mani sauc Ritvars Kasparjosts.
- Kā tu nokļuvi Liepājas Neredzīgo biedrībā?
- Es beidzu pirmos divus kursus par pavāra un galdnieka palīgu. Meklēju darbu un Māris man piedāvāja, vai es nevēlos šeit strādāt. Tā arī es izvēlējos šeit strādāt.
- Cik ilgi Tu jau pie mums strādā?
- Strādāju divus gadus, tad gads bija pārtraukums, un man piedāvāja atkal darbu uz diviem gadiem.
- Ko Tu šeit dari?
- Es braucu strādāt uz Sociālās rehabilitācijas un izziņas centru “Dvēseles veldzes dārzs”, Ziemupē un veicu sev uzticētos darbus, piemēram, palīdzu veidot Baso pēdu taku.
- Tātad palīdzi pie teritorijas sakopšanas.
- Palieku arī pa nakti kā dežurants.
- Vai vasarā pie mums ir daudz ciemiņu?
- Diezgan. Pārsvarā brauc no Lietuvas. Brauc tūristi, kas iziet Baso pēdu taku. Viņiem tas ļoti patīk, patīk arī apkārtne.
- No kurām valstīm ir bijuši tūristi?
- No Lietuvas un Igaunijas.
- No kurienes Tu pats nāc, vai esi liepājnieks?
- Es 20 gadus dzīvoju Liepājā, bet pēc tam Nīkrācē, Skrundā. Tur es nodzīvoju  5 gadus. Mācījies esmu Liepājas Speciālajā internātpamatskolā. Esmu strādājis Čilli Picā. Esmu strādājis biedrībā kā brīvprātīgais, pierādot sevi, vai esmu spējīgs to darbu veikt vai nē.
- Vai Tev ir kāda aizraušanās, lietas, kas interesē?
- Man ļoti patīk gatavot ēst. Palīdzu, cik varu, neredzīgiem cilvēkiem. Parādījies jauns hobijs, ka es Ziemupē “Dvēseles veldzes dārzā” ekskursantiem izrādu teritoriju.
- Intervijas beigās, kāds būtu Tavs novēlējums mūsu lasītājiem un klausītājiem?
- Novēlu, lai cilvēki brauc uz “Dvēseles veldzes dārzu” un atpūšas, lai izbauda to, ko viņi nevar izbaudīt pilsētā. Un lai sabiedrība saprot, ka cilvēki ar īpašām vajadzībām var daudz ko paveikt no sirds.
- Paldies par interviju un veiksmi turpmākajā darbā. 

Nebaidīties no izaicinājumiem

-Labdien, lūdzu pastāsti, kā tevi sauc un kādā veidā tu pie mums nokļuvi?
- Labdien, mani sauc Viktorija Bušmane, nokļuvu pie jums, jo ieraudzīju mājas lapā vakanci biedrībā. Tad aizsūtīju savu CV un pieteikuma vēstuli. 
- Tagad pastāsti, ko tu dari pie mums, par ko strādā, lai cilvēki zina?
- Es strādāšu uz 0,75 slodzi, palīdzēšu cilvēkiem ar invaliditāti, arī neredzīgiem un vājredzīgiem, iemācīšu lietot datoru, telefonu. Pats galvenais komunicēt.
- No kura datuma tu pie mums strādā?
- Es sāku strādāt no 2019. gada, 2.septembra.
- Vai tev šī būs pirmā darba vieta?
- Nē, šī nav pirmā darbavieta. Iepriekš esmu strādājusi par maiznieci, pārdevēju un viesmīli.
- Vai ir būts arī ārzemēs?
- Jā, arī ārzemēs – Vācijā esmu strādājusi tīrīšanas nozarē, pēc skolas beigšanas.
- Pēc vidusskolas?
- Jā, pēc vidusskolas uz pāris mēnešiem biju aizbraukusi.
- Tad atgriezies?
- Jā, tad notika kaut kas neparedzēts un bija jāatgriežas atpakaļ.
- Šie darbi – maiznieks, viesmīlis neiet kaut kā kopā ar to, ko tu dari pie mums. -   - Tu esi beigusi kaut kādu skolu, studējusi?
- Jā. 2019.gadā es pabeidzu Liepājas universitāti kā sociālais darbinieks, ieguvu bakalaura grādu, turpinu arī studēt maģistros par sociālo darbu. Nākamgad vajag to absolvēt. Iepriekšējos darbus strādāju tāpēc, ka tos varēja ļoti labi savienot ar studijām. Grafiks bija ļoti labs, varēja mācīties pilnā laika budžeta vietā un arī strādāt. Sociālā darbā strādājot, nav iespējams vēl mācīties klātienē. 
- Tagad tu tiksi galā?
- Jā, vienreiz mēnesī tikai jāiet mācīties, tā kā nav problēmas.
- Labi, vai tev ir bijusi kādreiz saskare ar vājredzīgiem, neredzīgiem cilvēkiem, vispār cilvēkiem ar invaliditāti.
- Tieši ar vājredzīgiem un neredzīgiem cilvēkiem man nav bijusi saskare, bet ar cita veida invaliditāti esmu saskārusies. Nedzirdīgajiem esmu mācījusi zīmju valodu, kaut ko vēl atceros, pamatus. Vairāk esmu saskārusies ar cilvēkiem, kuriem ir kustību traucējumi.
- Pastāsti tagad no kurienes tu pati esi?
- Esmu īsta liepājniece.
- Tev ir brāļi, māsas?
- Jā, man ir viens brālis, vecāks par mani, arī liepājnieks, dzīvo Liepājā.
- Labi, tu tagad mācīsies, strādāsi. Vai tev tas bija pārsteigums, ka vājredzīgi cilvēki var strādāt ar datoru?
- Nē, to es jau uzzināju studējot pirmajā kursā, biju Neredzīgo biedrībā ekskursijā, mūs visur izvadāja, visu pastāstīja, nebija nekāds pārsteigums. Tagad ir 21. gadsimts, tehnoloģijas ir attīstītas, lai pielāgotos visiem cilvēkiem.
- Varbūt tev ir kāda aizraušanās, vaļasprieks, kāds hobijs?
- Hobijs ir audzināt bērnus, citam hobijam ir ļoti maz laika. Ja paliek brīvs laiks, tad es lasu grāmatas, bet brīvā laika ir maz. 
- Ļoti labi, cik tev ir bērniņi, cik veci?
- Vienai 2 gadi, otrai 5 gadi.
- Tad aiznākošajā gadā jau jāiet skolā.
- Jā, jā, divi gadi vēl palikuši, vēl mazāk būs brīva laika.
- Jā. Vai esi iepazinusies jau ar kolektīvu, kolēģiem?
- Ar pāris esmu, sāku saprast kā kuru sauc, orientējos.
- Jā, to jāatceras, jo te ir diezgan daudz cilvēku. Vai pie tevis jau ir bijis kāds pastāvīgs klients?
- Pagājušajā nedēļā man bija tāds treniņu laiks, tad bija viens klients un šodien arī būs, pamazām salasās.
- Labi, Viktorij, es tev novēlēšu veiksmi darbā, ceru, ka tu pie mums ilgi paliksi.
- Paldies.
- Parasti intervijas beigās man ir jautājums, ko tu novēlētu mūsu avīzītes lasītājiem un klausītājiem?
- Lai jums ir superīga šī diena un arī pārējās!
- Labi, paldies par interviju.