Interviju vada Aigars Bušs    
– Labdien! Pastāsti, lūdzu, kā tevi sauc?
– Labdien! Mani sauc Sarmīte Dārza.
– Un kā tu pie mums nokļuvi?
– Pie jums nokļuvu… Nu, tādā veidā, ka man bija ļoti nepieciešams atbalsts kaut kāds, kāds, kas mani varētu saprast, kas man varētu palīdzēt iekļauties starp cilvēkiem. Protams, darbs vajadzīgs. Un tādā veidā es pie jums nokļuvu. Jo, parunājot ar cilvēkiem, es uzzināju, ka ir Neredzīgo biedrība un ka tur tiešām cilvēks tiek uzklausīts un mēģināts sniegt viņam kaut kādu atbalstu, kaut kādu… nu… sadraudzību. Visādi pasākumi, visādi, kā teikt, pulciņi, dievkalpojums.
– Cilvēki tiek atbalstīti.
– Jā. Uzklausīti, jā.
– Tagad pasaki, kādā veidā tu nokļuvi darbā pie mums. Nu, kā tas notika? Tu tagad pie mums, cik es saprotu, oficiāli strādā.
– Jā. Es aizgāju uz Neredzīgo biedrību. Man tika sociālā rehabilitācija piedāvāta. Es, protams, biju ar mieru.
– Sociālā rehabilitācija tev tika piedāvāta šeit - “Dvēseles Veldzes dārzā”, lauku vidē?
– Jā, jā. Tieši šeit. Un tad sāku braukāt. Nebija jāmeklē transports, lai es nokļūtu uz šejieni, uz Ziemupi. Šeit biju cilvēkos, varēju darīt to, ko es varu padarīt. Un ja es gribēju, es varēju nedarīt neko, varēju staigāt un baudīt dabu un šo skaistumu, kas šeit ir apkārt. Un tad pakāpeniski sapratu, ka es kaut ko varētu arī palīdzēt. Tad arī mūsu priekšnieks Māris piedāvāja darbu. Acīmredzot, biju noderīga, viņš redzēja, ka es varu kaut ko palīdzēt arī tā kā citiem, kas brauks pēc manis.
– Īsi sakot, tavs darbs, kad tu biji šeit rehabilitācijā, tika novērtēts. 
– Novērtēts, jā.
– Šādā veidā, kad mums radās vakance, tu dabūji subsidēto darbavietu cilvēkiem ar invaliditāti uz diviem gadiem.
– Jā.
– Jā, vispār tu strādā cita vietā, bet vismaz darbavieta ir.
– Jā.
– Labi. Ar to mēs būtu tikuši galā. Tagad pastāsti, no kurienes tu nāc, kur tu esi dzimusi, kur pavadīji bērnību?
– Es esmu dzimusi Aizputē.
– Ā, aizputniece.
– Jā. Tur vēl joprojām dzīvo mana māsīca un brālis. Bet es pēc tam, varbūt man divi gadiņi bija, tad no Aizputes nonācu Medzē, nē Kapsēdē. Sāku iet Kapsēdes skolā, bet tad 4. klasē es nokļuvu Grobiņā, jo tur man omīte dzīvoja. Un tad es pie omītes dzīvoju un mācījos, pabeidzu Grobiņas vidusskolu, bet tikai astoņas klases. Un tad bija jānāk uz šejieni mācīties, proftehniskajā skolā.
– Uz Liepāju?
–  Tad uz Liepāju, jā. Pabeidzu astoņas klases Grobiņā, tad mācījos 48. “Laumas” skolā.
– Par ko?
– Esmu adītāja - šķērētāja.
– Nu jā.
– Bet tas iedots “Laumas” mašīnām tikai.
– Tāda specifiska izglītība, vai nē?
– Jā.
– Esmu, tā teikt, galantērijas izstrādājumu ražotājs. Jo apakšveļai tur pārsvarā tādi audumi ir – gumijiņas, visādi skaisti staipīgie audumi. Bet tur es nepastrādāju. Es biju dekrētā un pēc dekrēta sāku strādāt bērnudārzā, es tur 26 gadus nostrādāju. Sakarā ar to, ka es paliku invalīde, dzīve tā sagrozījās, ka biju spiesta aiziet no turienes. Un tad sākās tādi pagrūti laiki. Jo daudz zaudēju visos šajos gados un, kā teikt… grūti bija. Bet tagad es jūtos ļoti labi, ka es esmu vajadzīga kādam, ka es varu kaut ko padarīt, varu palīdzēt, varu…
– Nu jā, noderīga cilvēkiem un vēl par to saņem atalgojumu.
– Manā situācijā man ļoti, ļoti tas ir vajadzīgs. Bet tā dzīvē es gribu vairāk dot, nekā to atalgojumu dabūt.
– Jā, bet atalgojums jebkurā gadījumā ir vajadzīgs, jo maizi veikalā par velti neviens nedod.
– Jā, es piekrītu pilnīgi. Bet iekšēji man nav galvenais tā nauda.
– Protams. Tagad man ir jautājums: cik tev ir brāļi un māsas?
– Man bija māsa. Viņa jau ir aizgājusi. Un man ir brālis.
– Vecāks vai jaunāks?
– Piecus gadus vecāks par mani, māsa bija četrus gadus vecāka par mani. Esmu tā jaunākā.
– Tātad jūs ģimenē bijāt trīs bērni?
– Jā.
– Un tev pašai cik ir bērni?
– Man ir divas meitas.
– Nu jau noteikti lielas, vai ne?
– Man trīs mazbērni jau ir.
– Bagāta, bagāta!
– Jā.
– Un pasaki, mani ļoti interesē, vai tu bērnībā biji paklausīgs bērns?
– Jā.
– Es ar paklausīgiem vien runāju, man visi gadās paklausīgi. Nē, daži arī ir nepaklausīgi. Tu tāda niķīga biji?
– Nē, nē, es biju bailīga, kautrīga. Kad skolā, teiksim, bija eksāmeni vai kādi kontroldarbi, citi mācēja špikot, es nemācēju špikot, jo man bija bail.
– Re kā. Pastāsti, lūdzu, kādas tev ir aizraušanās, kādi tev ir hobiji, intereses kaut kādas?
– Lielākais manas dzīves hobijs ir šūšana, mana oma bija šuvēja. Maza, maza meitenīte es jau šuvu ar adatu rokā. Gandrīz vai jāsaka tā, ka es esmu piedzimusi ar adatu rokā. Bet sanāca tā, ka tajos laikos vajadzēja nozīmējumu, lai es varētu kādā ateljē strādāt. Bet es nevarēju uz momentu to dabūt, kad man vajadzēja stāties, vajadzēja dokumentus iesniegt skolā. Tāpēc paliku kā adītāja tikai. Un es netiku pie tās profesijas kā šuvēja. Bet nu hobijs tas ir palicis vēl joprojām.
– Tu vēl joprojām ar to nodarbojies? Tu šuj kaut ko?
– Jā, jā. Vairāk es laboju drēbes, visu kaut ko mēģinu…
– Labi, es ņemšu to vērā!
– Jā. Salabot daudz ko var – slēdzējus, es izdomāšu, visu kaut ko, pēc variantiem, ko vajag.
– Labi, tagad mēs būtu mazliet aprunājušies. Saki, vai tu esi kolēģus iepazinusi jau?
– Lielāko tiesu, jā.
– Un no kura laika tu strādā?
– Es tagad strādāju no 26. oktobra.
– Vēl pat mēnesis nav pagājis.
– Nu jā, šodien ir divdesmit trešais novembris, vēl trīs dienas.
– Un līdz kuram?
– Es esmu līdz nākošā gada 30. jūnijam.
– Tātad, tu šeit palīdzi visādos darbos.
– Jā, es palīdzēju terasei uzlikt dēļus, es ar Ainaru…
– Es dzirdēju. Saki, vai tevi interesē arī šādas lietas kā remontu taisīšana?
– Jā, protams. Es varu gan līmēt tapetes, gan krāsot, gan špaktelēt, varu visu kaut ko. Visādas tehniskas lietiņas es arī varu – varu piedalīties.
– To tu pati esi iemācījusies?
– Jā, dzīve to ir iemācījusi. Ar vīru taisām mašīnas arī, ja ir nepieciešams. Tā kā nekas nav svešs.
– Vai vīram ir darbs?
– Nav. Viņš arī ir trešās grupas invalīds no 2007. gada jau.
– Tad varētu būt pagrūti savilkt galus kopā. 
– Jā, galīgi, galīgi maz…
– Labi, Sarmīt, man prieks, ka tu pie mums strādā.
– Paldies.
– Man patiešām prieks. Cerēju, ka tu dabūsi darbu, un tu dabūji.
– Jā. Es vienkārši biju spārnos.
– Man parasti intervijas beigās ir jautājums cilvēkiem, kurus es intervēju: vai tev ir kāds novēlējums mūsu avīzītes lasītājiem un klausītājiem?
– Novēlējums… Ticiet, ticiet, ir vietas, kur ir labi, kur sapratīs jūs. Meklējiet to dvēseles mieru un atradīsiet.
– Labi, Sarmīt, es tev teikšu paldies par interviju un novēlu veiksmi turpmākajā darbā un ceru, ka vēl ilgi pie mums paliksi. Lai izdodas!
– Paldies! Es uzticos. Kā par mēnešbiļeti es uzticējos. Man bija jāiet pakaļ un es aizgāju. Un viss, tā aizgāja pa ķēdīti. Ļoti, ļoti priecīga esmu.
– Labi, paldies, lai veicas!
– Paldies!