Mana biedrība

Interviju vada Aigars Bušs

- Sveicināts!

- Sveiks, Aigar!

- Šobrīd es sarunājos ar Mārci Grīnbartu, kurš jau ir ilgstošs mūsu sadarbības partneris, liels palīgs mūsu avīzītes audio versijas tapšanā. Mārci, Tu mums esi ļoti daudz palīdzējis, varbūt atceries, kurā gadā Tu sāki un kā tas notika?

- Gadu precīzi es baidos nosaukt, iespējams, ka to tu pat zini labāk, bet es zinu, ka bija iecerēts ierakstīt audio ar domu ielasīt tekstus, vai daiļdarbus, vai kādu oficiālu informāciju. Mēs nācām uz biedrību interesēties, vai bibliotēkai tāds pakalpojums nav vajadzīgs, jo mana studija darbojās šajā jomā un es to daru jau no 90. gadiem. Noskaidrojām to, ka Latvijā tāda studija jau ir un Latvijas Neredzīgo biedrība ar to sadarbojas. Jūsu pašu izlaistā avīze arī ir tikusi ieskaņota dažādi, dažādos veidos un stilos. Tad arī mēs sākām, godīgi, man tas iepatikās un es ceru, ka klausītājiem arī.

- Jā, klausītāji ir apmierināti, Mārcis ļoti kārtīgi apstrādā šo ierakstu, noņem visus trokšņus, kā arī skan tāda patīkama fona mūzika, tad šis izdevums audio versijā var labāk klausīties, ir arī balsu dažādība. Mārcis arī savu ģimeni tur piesaista. Es zinu, ka tev pašam vēl ir liela plaša darbība, pastāsti par to plašāk.

- Kāpēc, man ir atmiņā, ka mēs par to reiz runājām?

- Jā, mums intervija reiz ir bijusi, bet ir pagājis laiks.

- No laika gala es esmu ļoti atvērts cilvēks. Mans akordeona skolotājs, tad, kad es mazs puika biju, teica, kaut tev dzīvē tā paveiktos, ka tu pa priekšu vien vai pa skatuvi varētu vien dzīvoties un tā laikam arī viņa novēlējums ir dzīvē īstenojies. Esmu visdažādāko profilu, visdažādāko žanru pasākumu vadītājs, gan režisors savā ziņā, gan arī pēdējos gadus nākušas klāt diezgan spēcīgas atskaņošanas un apgaismošanas iekārtas un tehnika, lai es spētu padarīt pasākumu tādu, kā es to redzu, lai tas būtu labā līmenī, augstā līmenī, ja es netieku galā, vai teiksim, ka pasākumu apjoms ir lielāks vai nopietnāks, tad es piesaistu savus kolēģus, draugus, ar daudz jaudīgākām tehnikām. Es gribu, lai pasākumi ir sirsnīgi, attieksme pret cilvēkiem labvēlīga un tas ir tas mans paraksts - kā es to redzu un gribu. Mana izglītība ir sabiedriskās attiecības un komunikācija un ir ļoti daudz procesu, ko kādreiz es nemācēju. Piemēram, ja cilvēks grib savu mīļāko dziesmu, bet es zinu, ka ļoti daudz dīdžeju vai grupas neatskaņo, tad es saprotu, ka tai dziesmai ir jāskan. Ir cilvēkiem jānāk pretī un jāprasa, kas tev patīk, kā tev patīk. Pasākums iegūst no tā, ka mēs tās patīkamās emocijas noķeram uzreiz un izbaudām, nevis tā, ka es kaut ko lieku un es zinu ka, jā, visiem patīk. Bet patiesībā mēs dzīvojam dažādā pasaulē, un katram ir savādāka gaume, dažādas emocijas, patikšanas, un garastāvokļi, stili. Pasaule ir tik dažāda, ka cilvēkiem ir jāpanāk pretī un tieši jāpaprasa, kas tad ir tas, kas tieši tevi uzrunā. Un tā, arī pasākumus rīkojot, es nekad neeju uzreiz ar savu, bet sākumā klausos, ko klients grib, ko viņš domā, ko no manis gaida un tad mēs sākam par kaut ko vienoties, domāt.

- Vai darba netrūkst šajā jomā?

- Darba, tik tiešām man netrūkst, cilvēki pēc pandēmijas procesa ir griboši rīkot dažādus svētkus, atvērti. Es dzirdu aizvien vairāk cilvēkos - svinam dzīvi. Kādreiz nebija modē 40 gadu jubilejas, cilvēki tā kā bija māņticīgi. Tikko man bija pasākums jaunai, feinai sievietei arī 40 gadi un ģimene viņai teica, nu vajag svinēt. Viņa bija nedēļu raudājusi, jo to nav gribējusi. Tad, kad viņa ienāca zālē un ieraudzīja visu to skaistumu, tad teica: “Un es no šī visa gribēju atteikties!” Šobrīd pat ir tā, ka es atsakos, jo ir tik brīvas tās piektdienas un sestdienas, cik ir. Gribu būt vesels, laimīgs, apmierināts un kvalitatīvs nākošiem klientiem. Vēl man patīk, pirmreizējie  pasākumi, jo tas ir kaut kas īpašs, tikko pasākums aiziet rutīnā, vienā veidā, man atkal gribas kādu izaicinājumu. Es meklēju gan šajos pasākumos ko jaunu, kas mani pārsteigs, gan arī  to prasu no mūziķiem vai no māksliniekiem, ar ko sadarbojos. Es prasu, lai  viņi pauž no šīs skatuves šo īpašo attieksmi, lai viņi ir tādi, kas tik tiešām spēj pacelt, spēj uzrunāt.

- Man Tev  būtu ļoti daudz jautājumu, es šo sarunu varētu, kādas stundas garumā izvērst, bet es pajautāšu tikai vēl vienu jautājumu, vai Tu spēlē kādu mūzikas instrumentu?

- Es kādreiz spēlēju. Pēc izglītības esmu akordeonists, protams bija obligātas klavieres, tad arī nedaudz taustiņu instrumenti un pašmācības ceļā iemācījos spēlēt ģitāru, esmu arī bundzinieks bijis, Ja šīs lietas neturpina, ja nemācās un netrenējas, tad var teikt kādreiz bija… Jā, es varu saviesīgos pasākumos spēlēt akordeonu jebkurā toņkārtā, jebkurā gammā un jāsaka gandrīz jebkurai dziesmai līdzi, bet pirkstiņi pinas, tie jau neklausa.

- Es vēlos jautāt, Tu iestājies zemessardzē, kāpēc tā izlēmi?

- Esmu jau ceturto gadu Zemessardzē, man ir jau 50 gadi, es nožēloju, ka to neizdarīju agrāk. Man ļoti patīk šī sajūta, ideja, apziņa, ka es esmu savas valsts pilsonis un ka varu momentā “x stundā” stāties savā ierindā un zināt, kam es pakļaujos, kāda būs rīcība. Zinu visus šos izdzīvošanas principus, kas arī ir jātrenē un jāuztur sevi labā fiziskā formā. “X stunda” jau nav obligāti karš, tie var būt jebkuri vismazākie ekstrēmie apstākļi, piemēram, mežā pazudis cilvēks. Tad, kad mazākā cilvēka vienība iesaistās šī cilvēka meklēšanā, tad tā ir organizēta lieta, kur ir vajadzīgas savas iemaņas, principi:  kā to dara, kāpēc to dara. Esmu savā dzīvē ieguvis organizēta, savākta cilvēka sajūtu, ka es zinu, kā citam palīdzēt, kā sev palīdzēt. Nav uzreiz jāsaka, ka ir jāmirst par savu valsti, bet gan, kā es varēšu nosargāt tās vērtības, kas mums ir svarīgas un kā palīdzēt līdzcilvēkiem, kā viņus novirzīt, kā viņus atbalstīt. Tā ir cilvēku būtība zemessardzē. Es esmu devis zvērestu savai valstij, saviem cilvēkiem, saviem līdzcilvēkiem un saprotu - varu palīdzēt.

- Intervija  ir tāda ļoti izsmeļoša, teicu jautājumu būtu vēl daudz, bet būs jāsāk lēnām beigt un es Tev pajautāšu vel vienu jautājumu. Šī avīzīte iznāks decembrī. Decembris ir svētku laiks, Ziemassvētki, Jaunais gads, vai Tev būtu kāds novēlējums cilvēkiem?

- Decembris man ir viens no smagākajiem darba mēnešiem un es saprotu, ka mans darbs un mans pienākums ir radīt cilvēkiem prieku un darīt viņus laimīgus. Mīlestība, dāvāt prieku arī ir darbs. Cilvēkiem nevajadzētu būt tikai gaidītājiem, bet pašiem arī devējiem. Savā ģimenē - uzmundrinošs vārds, labs vēlējums vai padarīts mazs darbiņš, mazs iepriecinājums. Tā ir došanas sajūta, sajūtiet to sevī, esiet katrs mazs rūķītis, Ziemassvētku vecītis. Obligātas nav mantas un lietas, bet - mazie darbi, mazie pārsteigumi, labie vārdi, labie vēlējumi, mīliet viens otru un ja jums prasa, kā jums iet, tad arī sakiet: “ man pieder viss, es esmu laimīgākais cilvēks pasaulē, esiet katrs tāds!”

- Paldies, vēlu lai būtu daudz darba, daudz patīkamu pārmaiņu dzīvē, kuras Tu vēlies, un lai viss piepildās!

- Paldies!