Cilvēks ar savām saknēm

Sarunājas Aigars Bušs
- Labdien! Pastāsti, kas tu esi, kā tevi sauc un kā tu pie mums nokļuvi?
- Labdien! Mani sauc Inese Birzniece. Es nokļuvu pie jums, izlasot darba piedāvājumu internetā, bet patiesībā par jums es jau interesējos pagājušā gada vasarā, jo zināju, ka jums vajadzēja sociālo rehabilitētāju “Dvēseles veldzes dārzā”, taču mana izglītība neatbilda prasībām, tādēļ es nekandidēju. 
- Bet tā interese jau bija pirms gada?
- Jā.
- Pastāsti, ko tad tu darīsi pie mums? Cilvēki jau īsti nezina.
- Tas amata nosaukums skan ļoti skaļi – Dienas centra vadītāja un pasākumu organizatore.
- Nu braši, ka būs cilvēks, kas mums te organizēs pasākumus!
- Es šeit esmu priekš visiem un ikviena, kuram ir vajadzīga palīdzība. Vienalga kāda veida palīdzība, bet biedrības ietvaros jebkuram, kā varēšu, tā palīdzēšu.
- Cik ilgi tu pie mums strādāsi?
- Man ir terminētais līgums līdz 2020. gada 31. decembrim.
- Varbūt pastāsti, pirms tu nāci pie mums uz interviju, vai tev ir bijis kāds sakars ar cilvēkiem ar redzes vai cita veida invaliditāti?
- Ar cilvēkiem ar redzes invaliditāti man šī ir tāda pirmā saskarsme. Man pašai ir reta acs saslimšana, kura Latvijā cilvēkiem ir ļoti maz. Bērnībā es braucu uz Rīgas redzes centru un manas actiņas vienmēr nāca skatīties vesels bars ar studentiem. Kopš bērniņu nākšanas pasaulē man ir pasliktinājusies redze ar katru reizi. Redze nav tik slikta, es vadu automašīnu un dzīvoju normālu dzīvi, bet man paliek sliktāk ar redzi. Ja runa ir par cilvēkiem ar kustību ierobežojumiem, tad mana mammīte ir ar 2. grupas invaliditāti no bērnības. Tā kā tās sajūtas, kam šie cilvēki iet cauri, man ir pazīstamas. Esmu arī pēc izglītības mediķis, asistējusi, kad pēc operācijām pacienti modušies augšā, likusi sistēmas un veikusi asins pārliešanas. Nav man tas viss svešs.
- Skaidrs. Tad es novēlu, lai tev veicas darbā! 
- Paldies!
- Un tagad pastāsti, kāda tev vispār ir darba pieredze, kur tu esi strādājusi, ja nav noslēpums?
- Nav noslēpums (smejas). Vispār es teikšu tā, ka pēc izglītības esmu mediķis ar pediatrijas māsas specializāciju, tātad strādāju ar mazajiem bēbīšiem. Tad esmu pedagogs, man ir pedagoģiskā izglītība, vēl mana sirdslieta ir viesmīlība, viesmīlības industrija. Esmu viesnīcas servisa darbinieks. Esmu studiju laikā strādājusi bērnudārzā, pēc tam strādāju tūrismā, biju praksē. Mācījos Vācijā, pēc tam arī strādāju Vācijā. Latvijā pēdējie 10 gadi ir pavadīti tūrisma industrijā un personāla vadībā. Liepājā ir viesnīca “Kolumbs” un mēs kopā ar radošo grupu šo viesnīcu vērām vaļā, un tad es arī strādāju par viesnīcas vadītāju. Pavisam pēdējie 10 gadi pavadīti personāla vadībā, strādāju ostas uzņēmumā par personāla speciālistu. Un tagad 4 gadus biju mājās ar savu jaunāko bērniņu. Tagad es atkal atgriežos atpakaļ sabiedriskajā dzīvē. 
- Tu minēji, ka strādāji Vācijā. Cik sen tas bija?
- Tas bija no 2002. – 2004. gadam. Pirms tam prakse pusgadu un mācības. 
- Vai nav bijis tāds mērķis palikt Vācijā vai dzīvot ārzemēs, jo ļoti daudzi, kurus es zinu, ir jau aizbraukušu un daudzi vēl runā, ka brauks. Ir, kas aizbrauc un brauc atpakaļ, visādi jau ir. Kā tev pašai ar to?
- Vispār man ļoti patīk ceļot. Esmu ļoti daudz ceļojusi ārpus Latvijas. Darbs Vācijā man ļoti patika. Vispār jāsaka, ka Vācija ir tā zeme, kur man ļoti patīk uzturēties, tās laikam ir manas saknes, kas sauc atpakaļ. Bija man doma pārcelties pavisam uz Vāciju, bet tajā laikā, kad beidzās mana Šengenas vīza, mans vecākais dēls sāka iet pirmajā klasē. Un es noteikti gribēju, ka pirmo klasi viņš mācās Latvijā un latviešu valodā, tāpēc es atgriezos Latvijā. Tad man bija ļoti grūti pierast pie dzīves Latvijā, ļoti gribēju atpakaļ, bet tagad, kad man ir vēl divi bērniņi, skaidrs, ka nekur es prom nebraukšu, cīnīšos šeit pat. Mums ir arī zemes īpašums tepat netālu no Liepājas, tā kā nekur prom nedošos.
- Kāda tev ir izglītība?
- Man ir medicīniskā vidējā izglītība, augstākā pedagoģiskā izglītība un vidējā tūrisma izglītība.
-  No kurienes tu pati nāc? Tu esi liepājniece, lauciniece, vai kas cits?
- Dzimusi es esmu Liepājā, bērnība ir pavadīta pie omītes laukos, Bernātos pie jūras. 
- Un brāļi, māsas?
- Jā, man viens brālis ir mūžībā un tad ir jaunākais brālis.
- Tu biji paklausīgs bērns vecākiem, kā tev liekas?
- Man liekas, ka es biju ļoti paklausīgs bērns. Daudz nemeloju, blēņas nekādas nedarīju, uz mani varēja paļauties. Biju ļoti apzinīgs bērns, vienmēr centos tik labi, cik varu mācīties. Es ļoti ceru, ka vecākiem nebija ļoti lielas problēmas ar mani. 
- Tas ir labi. Tagad pastāsti, cik tev pašai ir tie bērniņi?
- Man ir trīs bērni. Viens jau liels, patstāvīgi dzīvo, vidējais bērniņš sāks skolas gaitas rudenī un jaunākajam ir trīs ar pus gadi. Viņš ir bērnudārzā.
- Nu, ko lai es tev saku? Pastāsti, kāda ir tev aizraušanās, kāds hobijs?
- Mediķa praksi es praktizēju vēl joprojām. Ja kādam vajag, tad droši. Bet, ja par hobijiem, man ļoti patīk ceļot un man patīk mācīties svešvalodas. Kaut kā viņas man ļoti ātri līp.
- Kamēr es neaizmirstu… Cik valodās tad tu runā?
- Nu, latviešu man ir dzimtā valoda, runāju brīvi krieviski un vāciski, angļu valodā sarunvalodā varu runāt, tekstus gan nevaru tulkot. Vēl es mēģināju itāļu valodu iemācīties. Vācijā bija ļoti daudz draugu, kuri ir itāļi. 
- Jā, tas ir labi, ka ir tādas dotības uz valodām.
- Vēl man patīk spēlēt klavieres, zīmēt es gan neprotu. Mūzika un dejot man patīk. Spēku smeļos savā lauku īpašumā priežu mežā pie jūras. Man vispār ļoti patīk pie jūras atrasties, ar kafijas krūzi rokā un vērot saulrietu. 
- Tad mēs uz šīs patīkamās nots arī mūsu interviju noslēgsim. Es Tev novēlu visu to labāko, mūsu kolektīvā iejusties, censties tikt galā ar saviem pienākumiem un ceru, ka nebūs pēdējais gads, kad tu pie mums esi!
- Paldies, es arī tā ceru. Mīļš paldies visiem par atbalstu un visi mīļi gaidīti Projektu daļā!