Atmiņas un iespaidi par braucienu uz Kipru

Saruna ar Verneru Šteinbergu

- Nu tad pastāsti, kā mēs kopā bijām Kiprā, kādi ir iespaidi par Kipru un kāpēc mēs vispār tur braucām, kādā sakarā tas brauciens notika?
- Uz Kipru mēs braucām projekta “Astronomija neredzīgiem un cilvēkiem ar invaliditāti” ietvaros. Un šī projekta ietvaros piederas arī viesoties visās tajās skolās, kuras ir šī projekta partneres. Līdz ar to paredzēta tāda kultūras apmaiņa, iepazīšanās ar cilvēkiem, ar skolu, ar vidi, kurā viņi dzīvo, un kā viņi tur īsteno savus darba mērķus. Mēs bijām Kiprā no 15. līdz 22.februārim, apciemojām vairākas pilsētas. Pamatā mēs bijām Pafas pilsētā, jeb Pafosā, kā viņi to sauc, un Limasolas pilsētā. Projekta ietvaros mums bija jāpiedalās konferencē, kura bija organizēta priekš Kipras skolotājiem, un šajā konferencē katrs no projekta partneriem dalījās savā pieredzē darbā ar cilvēkiem ar invaliditāti. No Liepājas neredzīgo biedrības konferencē runāja mūsu mūzikas terapeite Dace, un man bija jārunā un jāstāsta, kā mēs strādājam šeit biedrībā, ko mēs katrs darām. Un tālāk pārejās dienas Kiprā mums bija kultūras apmaiņa, pieredze un iepazīšanās ar Kipru. Mēs apciemojām Nikosijas pilsētu, un Nikosijas pilsētā arī bija daļa no konferences, tur kur tika testēta tā programma, kura šī projekta ietvaros tiek veidota, kur cilvēki ar redzes invaliditāti iepazīstas ar planētām, ar kosmosu, ar dažādiem objektiem un tiek attīstīta šī programma projekta ietvaros. Tad mēs vēl bijām Larnakas pilsētā un apciemojām vairākas interesantas vēsturiskās vietas šajās pilsētās, iepazināmies ar dabu, ar ēdieniem, ar kultūras paradumiem, tad bija arī karnevāla dienas iesākums, kad visi ielās izgāja un cepa kaut ko un jautrojās. Bija iespēja arī Vidusjūrā iet peldēties, daži noriskēja un gāja peldēties, kas bija drosmīgāki.
- Jā, jo nebija pārāk silti, vai nē?
- Bet ūdens bija, salīdzinoši ar Baltijas jūru, siltāks. Un arī laika apstākļi bija siltāki. Tikko izkāpām no lidmašīnas, tā uzreiz varējām nomest jakas un pāriet uz kaut ko vieglāku.
- Varbūt tu kā redzīgs cilvēks pastāsti un raksturo dabu Kiprā, kā izskatījās daba? Varbūt savādāki koki vai kaut kas tāds?
- Pirmkārt jau palmas, tas ir ļoti interesanti, tad ir citruskoki – ļoti daudz un dažādi, tur mandarīni un mandarīnu mežaiņi un citronkoki. Viņi aug tāpat kā pie mums liepas Liepājā, tas bija tā pārsteidzoši. Tad ir ļoti daudz dažādu ciprešu paveidu. Es ievēroju, ka ir diezgan daudz akmeņu, daudz dolomīta ar klints gabaliem un akmeņiem, tas viss padara augsni grūti apstrādājamu, manuprāt. Bet interesanti, viņi teica, ka viņiem ir arī kartupeļi, bet visur, kad braucām gar šoseju, redzējām ļoti daudz akmeņu un dolomīta klintis. Arī mājas būvētas pārsvarā nevis no ķieģelīšiem, bet no dolomīta gabaliem, tas protams to dabu dara tādu īpatnēju un arī skaistu savā ziņā. Tur kur tā Afrodītes klints jūras malā, ļoti skaista un patīkama vieta. Bet savādāka, nekā Latvijas daba. Arī tie paši skujkoki, ko mēs redzam, piemēram priedes un egles, tur arī ir priedes un egles, bet garākām skujām, mīkstākām un savādākām. Un cipreses arī mums ir savādākas nekā tur.
- Vai bija kaut kas tāds, kas tevi izbrīnīja Kiprā?
- Ļoti pārsteigt mani nekas nepārsteidza. Pārsteidza tas, ka ir ļoti daudz krievvalodīgo cilvēku, nebiju domājis, ka tik daudz. Nu tas laikam ekonomisko izmaiņu dēļ, cilvēki ļoti daudz ieceļojuši. 
- Cik es saprotu, no visas Padomju Savienības tur ir.
- Jā, gandrīz. No Latvijas arī.
- Par senajiem izrakumiem arī vari pastāstīt?
- Tā ir ļoti senas kultūras zeme, saistīta ar grieķu un sengrieķu kultūru. Mēs bijām Pafas pilsētā, uz kuru mēs pa taisno aizlidojām no Rīgas. Pafas pilsēta ir kādreizējā Kipras galvaspilsēta, kur bija Grieķijas prokonsula sēdeklis un Kipra saistīta ar kristietības izplatības sākumu un Pāvila ceļojumiem. Bībelē aprakstīts apustuļu darbos, ka Pāvils bija Salaminā un ceļojot caur Kipru runāja ar Pafas prokonsulu. Tādi seni notikumi aprakstīti Bībelē. Tāpēc arī bija ļoti interesanti apciemot tādu zemi, kur kaut kas ļoti vēsturisks ir noticis. Mēs bijām arī vairākās vietās, kur ir senās pilsētas bijušas. Pafas senā pilsēta, kur drupas bija, amfiteātris un ēkas senas un ļoti interesanti vērot mozaīkas un dažādus arhitektūras veidojumus no seniem laikiem. Bijām, es aizmirsu, Amatā, tā saucās viena no tām senajām pilsētām, kur bija seno laiku pirts. Tad mēs bijām kalnā, kur bija viena sena arheoloģiskā vieta, tur bija amfiteātris un pilsētas paliekas. Interesants bija Nikosijas, tagadējās galvaspilsētas veidojums, tā kā senā Nikosijas pilsēta bija izveidota kā tāds zobrats ar tādiem spicumiem. Un cik es sapratu, tā ir viduslaikos celta pilsēta. Es aizmirsu par tiem gada skaitļiem. Bet interesanti, ka viņa tā kā zobrats izveidojās, tā kā cietoksnis. Un tas pats pilsētas centrs. Dotajā brīdī tur arī iet cauri turku okupācijas robeža, kas sadala Nikosijas pilsētu divās daļās un visu Kipras salu divās daļās. Skumji bija to vērot, un arī paši kiprieši to ļoti pārdzīvo, ka ir notikusi tā salas sadalīšana. Tas viņiem atstājis dziļas rētas. 
- Mēs pat bijām uz tās robežas.
- Mēs iegājām neitrālajā zonā, mūs tur neielaida iekšā, aiziet nofotografēties.
- Paldies.

Saruna ar Augustīnu Hofmani

-  Sveiki, Augustīn! Nu tad pastāsti, kā mēs bijām kopā Kiprā. Varbūt vienkārši ar saviem vārdiem pastāsti par saviem iespaidiem.
- Vispirms man jāpateicas savam kolektīvam, kurš mani pamanīja.
- Vienkārši tu neesi maza auguma, tevi var pamanīt.
- Es vienkārši domāju: par ko man bija tāds piedāvājums braukt? Es neatceros, kurš pateica: bet tu Ziemupē labi strādā. Man likās, ka es tur pavisam vienkārši strādāju kā jau parasti visi strādā, bet kāds ir ievērojis, kāds ir pamanījis. Tajā ekskursijā man bija ļoti daudz iespaidu, ļoti patika. Mums bija ļoti labs, zinošs vadītājs. Arī kolektīvs ļoti zinošs vēsturē bija, par ko man ļoti liels prieks, jo es varēju ļoti daudz no viņiem mācīties. Iebraucot Kiprā, ievēroju, ka kokos aug apelsīni. Tas man bija ļoti liels pārsteigums. Gribēju tos nogaršot, bet pēc tam sapratu un citi man pastāstīja, ka tie ir mežeņi, tie speciāli aug dekoram un neviens tos neaiztiek. Jo šķirnes apelsīni jau tā kokā nebūtu, viņi ļoti smuki izskatījās. Tas bija viens. Un tad tikšanās ar Neredzīgo biedrības pārstāvjiem.
- Skola tā bija?
- Jā, skola. Tas man arī bija ļoti liels pārsteigums. Es domāju, ka tur dienvidos visiem ļoti labi klājas, ka viņi ēd vitamīnus un pieejama daudz labāka pārtika. Bet izradās, ka tur tieši tādi paši izaicinājumi, vai tieši tādas pašas nelaimes, kā mums. Nekas tur nemainās. Un vēl es salīdzināju, ka mēs varam ļoti lepoties ar to, ka mums ir tādas telpas. Viņiem pat varbūt nebija tik labas telpas kā mums, mēs tomēr varam būt lepni par savām telpām, ka mēs neesam pēdējie nabagi. Mēs varam būt laimīgi. Viss bija ļoti brīnišķīgi, mums dažas dienas tikai palaimējās salīt, bet tā jau bija ļoti, ļoti labi. Esmu ļoti pateicīgs visai grupai, paldies.
- Es vēl no savas puses varu piebilst, ka mums ir tāda nelaime, ka mēs bieži sevi noliekam, ka mums ir vissliktāk no visiem, bet jāaizbrauc citur ceļojumos, lai redzētu ka tā nebūt nav.
- Nebūt tā nav, katram ir savas nebūšanas, tās vienmēr jāpārvar. … Tāpat kā ar veselību. Ar šīm zālēm tev būs jādzīvo visu mūžu, tāpat  ir ar savu, teiksim tā, diagnozi, ja kādam palaimējas izārstēties, tad tā ir liela laime.
- Un vai tu biji kādreiz braucis ar transportu pa kreiso pusi?
- Nekad, tā bija pirmā reize.
- Kā tu juties?
- Sākumā es biju apmulsis. Labi, ka blakus bija grupas biedri, kuri mani pavirzīja, bet automātiski es pāreju uz labo pusi. Bet bija kas nobremzēja – stop, stop! Tā domāšana uzreiz nepārkārtojas tik ātri, bet pēc tam pieradu un viss bija kārtībā. Viesnīca ļoti patika, ēdināšana bija laba. Vajadzēja tikai pašam būt labam.
- Paldies.
- Paldies ka ievērojāt!

Saruna ar Raimondu Briežkalnu

- Sveiks. Nu, pasaki, kas tu esi?
- Sveiks, mani sauc Raimonds.
- Un kopā mēs bijām Kiprā. Tagad, lūdzu, sākumā vienkārši pastāsti savus iespaidus par Kipru, par šo braucienu uz Kipru.
- Brauciens bija interesants. Tika piedzīvots kaut kas tāds, kas līdz šim nebija piedzīvots. Redzējām daudz interesantu lietu, uzzinājām daudz interesantu faktu gan par Kipru, gan par tās vēsturi – kā mūsu laika, tā arī pirms mūsu laika. Apskatījām daudz interesantu vietu, kuras bija celtas pirms mūsu ēras un iespaidi bija interesanti.
- Saki, lūdzu, kā tur ar tām valodām? Nebija kaut kas interesants tavā skatījumā, ka tur var sarunāties daudz arī krievu valodā? Pastāsti par to.
- Mēs sākumā domājām un mums teica, ka jāmācas cītīgi angļu valoda, jo, ja brauc uz ārzemēm, vajag zināt angļu valodu. Aizbraucām uz Kipru un secinājām, ka tur mierīgi var izdzīvot arī bez angļu valodas, ja tu proti krievu valodu. Un īstenībā krieviski ar mums sarunājās daudz kur, gan uz ielām daudz dzirdējām krievvalodīgus cilvēkus, gan arī veikalos, kafejnīcās, kur mēs gājām pusdienot. Arī tur cilvēki runāja krieviski, tieši apkalpojošais personāls, kuri jau gadiem dzīvo Kiprā. Un ne tikai vienā pilsētā, mēs bijām vairākās pilsētās, tā nav, ka tikai vienā pilsētā runāja krieviski. Faktiski visur, kur mēs bijām, tur visur runāja krieviski. Satikām arī dažus latviešus, kuri tur bija ceļojumā aizbraukuši. Tā kā krieviski tur arī var mierīgi sarunāties, var izdzīvot. 
- Pastāsti, kā tur ir ar satiksmi? Kurā pusē, kas un kā…?
- Satiksme ir interesanta, nav tā, kā pie mums Latvijā, kur visi brauc pa labo pusi, tur viss otrādi, brauc pretējā virzienā, tā liekas. Autobusam durvis arī taisās nevis tur, kur mums parasti, bet tur, kur mums sēž šoferis, tad pa tām durvīm mēs kāpām iekšā.
- Vai nebija interesanta sajūta, ka pa kreiso pusi jābrauc?
- Tā sākumā likās, bet pēc tam jau pierod un tam vairs īpaši uzmanību nepievērš.
- Vai kādreiz biji kādā valstī bijis, kur satiksme ir pa kreiso pusi?
- Anglijā mēs arī kādreiz bijām, bet toreiz viss bija tādā skrējienā, un it kā zināt zinājām, bet baigu uzmanību tam nepievērsām, ka tur viss notiek otrādi. Bet tā kā Kiprā sanāca ilgāk padzīvot, nedēļu, tad jā.
- Vai nebija dīvaini iet pāri ielai un skatīties uz tām pusēm?
- Nu, jā, tā interesanti bija, ka jāpiedomā, no kuras puses tagad tā mašīna brauc.
- Pastāsti, lūdzu, par laika apstākļiem.
- Sasolīja tur baigo siltumu, bet atbraucot uz turieni secinājām, ka nemaz jau tik silts nav un īsti T-krekliņā varēja staigāt tikai vienu dienu un tikai tikmēr, kamēr spīdēja saulīte. Un tur ir tāds fenomens – kad saulīte aiziet kaut kur aiz mākoņa, uzreiz paliek auksts, ja uzpūš vēl vējš un ēnaina vieta, tad es neteiktu, ka būtu baigais siltums. Mēs bijām nesezonā, tur arī tikai pavasaris sākās, bet katrā ziņā nebija baigi silti.
- Vai tu vēl kādreiz apmeklētu Kipru, ja būtu tāda iespēja?
- Ja būtu iespēja un arī brauciens apmaksāts, tad var, viss atkarīgs no kompānijas, bet tīri tā – kaut kādas vietas tur apskatīt. Bet ja tikai braukšanas pēc, es domāju, ka nē. Īsti nesaista mani tās izklaides, ko viņi tur piedāvā, nakts dzīve, karnevāli, festivāli, tie mani nesaista, pēc tiem es noteikti nebrauktu.
- Pastāsti, ko mēs redzējām Kiprā neredzīgo skolā? Varbūt tev bija kaut kas īpašs ar to saistīts, kaut kas, kas nav mums vai kaut kas ir mums labāks, nu kaut kā tā?
 - Neredzīgo skolā skatījos – jā, daudz kas notiek tāds pats, kā pie mums Liepājā, ir tie paši datori, dažāda veida pulciņi, bet nedaudz savādāk ir, nav viss tā, kā pie mums. Arī viņiem ir klūdziņu pīšana. Kas man patika – visādi maketi, kurus tu vari aptaustīt ar rokām, tie mums biedrībā trūkst. Tāda veida maketi, kur, piemēram, kaut kādu dabas skatu vai ēkas izvietojumu var apskatīt. Katrā ziņā, maketu, kuru neredzīgs vai vājredzīgs varētu sataustīt, apčamdīt. Kaut vai to pašu Latvijas kontūru uztaisīt, lai saprastu, kur kas atrodas, tas būtu diezgan interesanti. Ne jau visi neredzīgie zina, kurā vietā mēs dzīvojam, kur ir galvaspilsēta, kur ir reģioni un novadi. To varētu no Kipras paņemt. Tas ir tieši tas no neredzīgo skolas, ko mēs Liepājā varētu ieviest, izdomāt un uztaisīt.
- Kā Kiprā ir ar neredzīgo sportu?
- It kā viņi kaut ko tur dara, to pašu šaudaunu spēlē, bet tas viņiem uztaisīts vairāk rehabilitācijas nolūkos. Cik es atceros, tas viņiem nebija tādā līmenī kā pie mums.
- Vai tev neliekas, ka viņi tikko nesen sākuši to šaudaunu spēlēt? Vismaz pēc tā galda tā izskatījās…
- Tas galds, nezinu no kurienes tas bija, bija jau nedaudz palietots, izsisti stūrīši. Bet, kā es jau teicu, viņiem tas vairāk rehabilitācijas nolūkos, viņi to neuztver kā sporta veidu. Varbūt viņi nav informēti par to, ka šajā disciplīnā notiek sacensības, grūti pateikt. Tie paši grieķi, spāņi arī nespēlē šaudaunu. Nu labi, Kipra ir sala, bet vienalga, grūti pateikt, kāpēc nē.
- Neredzīgi cilvēki tur ir, jo, kā redzi, skola tāda ir…
- Mēs redzējām arī vadlīnijas uz ielām. Tātad neredzīgi cilvēki tur ir. Es domāju, ka neredzīgi cilvēki jebkurā pasaules valstī ir.
- Lai arī kā būtu attīstīta medicīna…
- Jā, valsts arī var būt nenormāli attīstīta, bet tomēr tur ir cilvēki ar invaliditāti.
- Varbūt tev vēl ir ko piebilst? Ja nav, tad…
- Katrā ziņā, kamēr vēl pa lēto, nesezonā jūs varat droši apmeklēt Kipru. Tad, kad nav sezona, kad nav vasara, uz Kipru var pa lēto aizlidot turp un atpakaļ. Kam ir interese, droši varat aizbraukt apskatīties Kipru.
- Paklausīties krievu valodu?
- Paklausīties krievu valodu. Izbaudīt Kipru.
- Paldies.