Semināru vadīja biedrības vadītājs Māris Ceirulis un tā laikā apspriedām tādas tēmas kā emocionālā inteliģence, invaliditātes veidi, diskriminācija, stereotipi un aizspriedumi, inteliģentas valodas lietojums, redze dažādos vecumos un universālā dizaina principi. Pārrunājām arī praktiskus ieteikumus komunikācijai ar cilvēkiem ar redzes, dzirdes, kustību vai fiziskās attīstības un garīgās vai intelektuālās attīstības traucējumiem. 

Autobusu šoferi aktīvi iesaistījās diskusijās un semināra laikā dalījās par savām saskarsmes pieredzēm ar cilvēkiem ar invaliditāti. Viņu ikdienā tā ir diezgan regulāra, jo daudzi cilvēki ar invaliditāti izmanto brauciena maksas atvieglojumus, pārvietojoties ar starppilsētu autobusiem. 

Lielu interesi izraisīja tēma par servisa suņiem, it īpaši, suņiem-pavadoņiem, kas pavada cilvēkus ar redzes invaliditāti. Latvijā šādu suņu nav daudz, taču ir svarīgi, lai transporta pakalpojuma sniedzēji zinātu šo suņu turētāju tiesības un to, kā izturēties pret šiem suņiem. Sarunu laikā uzzinājām, ka dažreiz suņu turētāji ir saņēmuši atteikumu braukt ar autobusu, jo paši nav ievērojuši MK noteikumus par to, kas jāuzrāda suņa-pavadoņa turētājam:
•    suņa turētājam jāuzrāda invaliditātes apliecība;
•    jāuzrāda suņa-pavadoņa vai suņa-asistenta apliecība;
•    jāuzrāda Eiropas Savienības parauga “Mājas (istabas) dzīvnieka pase” ar atzīmēm par vakcināciju.

Zināšanu nostiprināšana caur praktisku pieredzi

Lai šoferi iegūtu empātisku pieredzi un spētu kaut nedaudz iejusties cilvēku ar redzes invaliditāti un cilvēku ar kustību ierobežojumiem ikdienā, izmantojot tiflotehniku un palīgierīces, katram bija jāveic dažādi praktiski uzdevumi:
•    Klātesošie uzvilka simulācijas brilles, kas atspoguļo dažādas acu slimības – katarakta, glaukoma, bojājums stiklveida ķermenī, tīklenes atslāņošanās, sānu redze, tuneļredze, cukura diabēts –, lai saprastu, kā cilvēki ar šādiem redzes traucējumiem redz pasauli.
•    Vienam no dalībniekiem tika dots uzdevums semināra vadītāju kā neredzīgu cilvēku apsēdināt. Par patīkamu pārsteigumu šoferis zināja, kā to pareizi izdarīt – nestumdot un nevelkot, viņš ar elkoni pavadīja Māri līdz krēslam, ļāva pataustīt krēsla atzveltni un ar to pietika, lai varētu apsēsties. Citiem kolēģiem tas bija īsts paraugdemonstrējums tam, kā tas pareizi būtu jādara. 
•    Tā kā seminārs tika rīkots sociālās rehabilitācijas un izziņas centrā “Dvēseles veldzes dārzs”, Ziemupē, semināra dalībniekiem bija iespēja iejusties cilvēku ar redzes invaliditāti un ratiņkrēslā sēdošo cilvēku ikdienā plašā teritorijā. Sadaloties pa pāriem, katrs uzvilka acu apsēju, taču vienam rokās tika iedots baltais spieķis, tātad, neredzīgais pavada neredzīgo. Uzdevums bija orientēties teritorijā, sekojot vadlīniju sistēmai un iepazīt teritorijā esošos apskates objektus – stendā “Dievs radīja” atpazīt tur esošos priekšmetus un Sajūtu parkā baudīt plaukstošo ziedu smaržas un atminēt augstajās dobēs augošos garšaugus, balstoties uz tausti, ožu un garšu. Šo uzdevumu pildot, šoferi saprata, cik tas ir sarežģīti un bailīgi kaut kur pārvietoties, it īpaši svešā vietā, ja neko neredzi.
•    Tāpat dalībnieki varēja iesēsties ratiņkrēslā un mēģināt ar to pārvietoties. Uz bruģēta celiņa tas nesagādāja lielas grūtības, taču uz zālāja nebija iespējams pārvietoties. “Grūti, riteņi iet uz riņķi, tu iegrimsti un nevari pabraukt ne uz priekšu, ne atpakaļ”, atzina kāds semināra dalībnieks. Šī pieredze parādīja, cik svarīga ir pielāgota vide cilvēkiem ratiņkrēslos un atbilstoša ceļa seguma veidošana, pa kuru būtu ērti pārvietoties. Jāpiebilst, ka šī pieredze ir tikai neliels ieskats, jo cilvēku ratiņkrēslā spējas patstāvīgi pārvietoties ratiņkrēslā ir ļoti atšķirīgas.

Semināra nobeigumā Māris jautāja dalībniekiem: “Kas jums personīgi visvairāk noderēja no šīs dienas semināra, vai, kas aizķēra?”

Dalībnieku atziņas par semināru 

“Pastaiga radīja vislabāko izpratni par to, kā neredzīgajiem ir”. 
“Teksti, panti un nosacījumi ir jau tas pamats, bet praktiskais, to izjust uz sevi, tas tiešām visu nostiprina”. 
“Kamēr pats neiekāp peļķē, tu nezināsi, ka esi slapjš”.
“Katrai situācijai vajag pieiet klāt mierīgi un nebaidīties paprasīt, vai vajag palīdzēt un arī pajautāt, kā var vislabāk palīdzēt, jo cilvēks pats labāk zinās pateikt, kas viņam vajadzīgs”.

Ticam, ka seminārā iegūtās zināšanas un pieredze palīdzēs autobusu šoferiem turpmākajā ikdienas darbā, apkalpojot cilvēkus ar invaliditāti. 

Seminārus par tēmu "Apmācība jautājums par invaliditāti" rīko SIA “Latvijas Neredzīgo Biedrības Rehabilitācijas Centrs” sadarbībā ar Liepājas Neredzīgo biedrību Liepājas pilsētas pašvaldības finansētā sociālā projekta “Palīdzēsim cits citam iedrošinot un praktiski atbalstot” (Nr. 26/2.8.5.) ietvaros.

   
Liepājas pilsētas pašvaldības finansēts
Nevalstisko organizāciju sociālās iekļaušanas projekts
“Palīdzēsim cits citam iedrošinot un praktiski atbalstot” 
Nr.26/2.8.5.