Imants Smirnovs

Pazaudētā dziesma
Es sapnī biju zaļumballes parkā,
Ko jaunīb’s gados apmeklēju bieži.
Šo parku liepas ieskāvušas sargā
Kā lielu dārgumu. Tik cieši, cieši.

Vēl zaļumballe nebij iesākusies,
Vien daži pāri parka solos nīka.
Vēl taures neskanēja, tikai klusums
Pār deju placi tā kā plīvurs slīga.

No tāles atlidoja dziesma kāda,
Vai tādas dziesmas viegli aizmirst varam?
Es ļoti centos paturēt to prātā,
Bet cilvēks domā, kamēr Dieviņš dara.

Jo dziesma līdz ar pusnakts sapni gaisa,
Tā izgaist rasas lāses saules staros,
Tā dzērvju klaigas izgaist dzidrā gaisā,
Kad putni aiziet rudens novakaros.

Vai vēlreiz dziesmu šo es sadzirdēšu,
Kas toreiz sapnī dziļi sirdī gūlās,
Vai no jauna atcerēties spēšu?
Par to es sevi pārliecināt pūlos.

Es sapnī biju zaļumballes parkā,
Ko jaunīb’s gados apmeklēju bieži.
Šo parku liepas ieskāvušas sargā
Kā lielu dārgumu. Tik cieši, cieši.


Vai tikai gadiem?
Man pretim nāc un paej garām
Kā svešiniekam šovakar,
Kā vientulīgai lapai zarā,
Man pretim nāc un paej garām.
Ja senos draugus aizmirst varam,
Vai tikai gadiem pārmest var?
Man pretim nāc un paej garām
Kā svešiniekam šovakar.