Latvijas valsts budžeta finansētās programmas
“NVO fonds” un Liepājas Neredzīgo biedrības projekts
“Dari labu, rādi priekšzīmi un iedvesmo citus!”
Nr. 2019.LV/NVOF/DAP/001/37

Intervija ar Māri Ceiruli par cilvēku ar invaliditāti tiesību aizstāvēšanu un pieredzi Domes deputāta amatā

Latvijas valsts budžeta finansētās programmas “NVO fonds” projekts “Dari labu, rādi priekšzīmi un iedvesmo citus!” ietvaros intervējām Liepājas Neredzīgo biedrības valdes priekšsēdētāju Māri Ceiruli, kurš jau 20 gadus kopā ar atbalstītājiem un kolēģiem aizstāv cilvēku ar invaliditāti tiesības un cīnās par viņu labklājību. Lai lasītāji varētu iepazīties ar visām intervijā iegūtajām atklāsmēm, tā sadalīta 2 daļās. Otro intervijas daļu varēsiet lasīt “Gaisma Tumsā” decembra numurā. 

1. Kā tu sāki darboties biedrībā? Aizstāvēt cilvēku ar invaliditāti tiesības?

M. Ceirulis: 1997. gadā iestājos biedrībā un sāku darboties tās valdē. Tajā laikā līdz galam neizpratu sistēmu, kā no valsts tiek dotēta nauda, un sanāca pārprast, ka nauda, kas paredzēta neredzīgo cilvēku vajadzībām, tiek izsaimniekota kāda personīgajām vajadzībām. Man tā likās netaisnība un tajā brīdī man sirds iedegās par to, ka man jāaizstāv šie cilvēki. Protams, izrādījās, ka mērķdotācija bija paredzēta cilvēku ar invaliditāti nodarbinātības veicināšanai, galdniecības attīstībai, kokzāģētavas izveide, un nekādas izsaimniekošanas nebija, taču šī situācija aizsāka degsmi kaut ko sākt darīt. Kad 1999. gadā kļuvu par valdes priekšsēdētāju es ar kolēģiem sākām organizēt cilvēkiem dažādus pasākumus, apmācības, rokdarbus, izejot no tā, kas viņiem ir vajadzīgs. Es ar saviem draugiem, kolēģiem, atbalstītājiem braucām uz cilvēku ar invaliditāti dzīvesvietām, sākām ar viņiem runāties, noskaidrojām, kas viņiem patīk, kā viņi vēlētos pavadīt brīvo laiku, lai mēs saprastu, ko mēs varam viņu labā darīt. Tā mēs regulāri braukājām vairāku gadu garumā, izzinājām cilvēku vajadzības un sākām tās risināt. 

Toreiz pirmais, ko biedrībā iegādājāmies bija kopētājs, kurš maksāja 1090 latus, to labi atceros. To mums palīdzēja iegādāties Liepājas pilsētas dome. Doma bija tāda, ka vājredzīgam cilvēkam atnāk rēķins, viņš to nevar izlasīt, taču mēs, tekstu nokopējot, to palielinām un tad cilvēks vismaz ar lupu var to izlasīt. Tajā laikā jau nebija tādas programmas kā mūsdienās. Tad es sāku cīnīties, ka biedrībai vajag datoru. Bija deviņas komitejas sēdes, neatlaidības dēļ arī to dabūjām. Daudzi nesaprata, kāpēc neredzīgam cilvēkam vajadzīgs dators, taču es jau biju sācis kontaktēties ar Rīgas rehabilitācijas centru un uzzināju, ka ir tāda ZOOM TEXT programma – teksta palielināšanas programma, kas būtu ļoti noderīga. Tad 2001. gadā ar ASV vēstniecības atbalstu mēs nopirkām pirmo Braila datoru ar visu JAWS programmu, ar neredzīgo tastatūru un tajā laikā par vienu šādu datoru samaksājām 13 400 latus. Šeit bija atbraucis ASV vēstnieks Braiens Karlsons un toreizējais domes priekšsēdētāja vietnieks, un tad sapratām, ka nepieciešams datorapmācības speciālists, jo tehnika ir, bet nav speciālista, kas apmācītu ar to strādāt. Visu cieņu, līdz šai dienai Liepājas dome ir līdzfinansējusi dažādu projektu ietvaros datorapmācības speciālistu. Šis bija pats sākums.

2. Pastāsti par savu darbu šo gadu laikā.

M. Ceirulis: Ar aktīvu darbošanos mūs sāka aicināt uz ārzemēm, un mēs papētījām, kā tur viss notiek. Piemēram, 2004. gadā aizbraucām uz Norvēģiju un tur ieraudzījām universālo dizainu, visur kontrasti, uz durvīm lieli cipari, durvis kontrastē ar sienām, skaņas signāli luksoforiem un taktilie reljefi. Sākām skatīties un pētīt un sapratām, ka arī mums Latvijā tādus vajag. Tad 2006. gadā mēs sākām mācīties universālā dizaina principus “Apeironā” invalīdu un viņu draugu apvienībā. 2008. gadā kopā ar norvēģiem un tad kopā ar savu kolēģi Andi Dzērvi apbraukājām visu Latviju un vadījām seminārus par universālo dizainu. Seminārus vadījām pašvaldību darbiniekiem, sociālajam dienestam, būvniekiem, amatpersonām, ministrijām, politiķiem, dažādiem citiem profesionāļiem, arī nevalstiskajām organizācijām, lai tās zinātu par ko viņām cīnīties. Darām to vairāk nekā 10 gadus un joprojām jūtam, ka cilvēkiem to ir nepieciešams skaidrot. Esam kopā likuši to labāko un no tā visa esošā esam radījuši kaut ko līdzīgu, bet ar uzlabojumiem. Piemēram, vadlīnijas, kas mums ir uz ielām, pasaulē ir dažādas, bet mēs atradām par labu esam vislabāko modeli un uzlabojām no tā, kas citiem jau bija ieviests.

2009. gadā mēs bijām Strasbūrā un tur bija kādi 400 cilvēki ar invaliditāti pie Parlamenta ēkas, lai piedalītos gājienā “Freedom” jeb “Brīvība”. Visi sauca: “Neko par mums, bez mums”. Dažādi parlamentārieši nāca ārā un sarunājās ar mums, un galvenā doma šim pasākumam bija tāda, ka katrā dalībvalstī jāīsteno ANO Konvencijas “Personu ar invaliditāti tiesībām” viens no punktiem: asistentu nodrošinājums  cilvēkiem ar invaliditāti. Tad mēs arī sākām aizvien vairāk par to runāt arī Latvijā. Es biju Labklājības ministrijas komisijā, kas izstrādāja MK noteikumus par asistenta pakalpojumu nodrošināšanu cilvēkiem ar invaliditāti, aizstāvēju vairāk neredzīgo intereses, liekot iekšā, kas ir vajadzīgs mums, ka vajadzīga uzticības persona informācijas pieejamības nodrošināšanai, izglītības iestādē, nevalstiskās organizācijās aktīviem strādājošiem cilvēkiem utt. 

2013. gadā kopā ar lietuviešu partneriem uzrakstījām Latvijas-Lietuvas pārrobežas projektu un saņēmām finansējumu, lai veiktu pētījuma par to, kādi atbalsta instrumenti ir pieejami cilvēku ar invaliditāti nodarbinātības veicināšanai. Veidojām arī filmu, un braucām pa visu Kurzemi pie uzņēmējiem un jautājām, kas viņiem ir vajadzīgs, lai viņi ņemtu darbā cilvēkus ar invaliditāti, un izkristalizējās galvenās 3 lietas: 1. darba vides pielāgojums, labiekārtošana, 2. nodokļu atlaides, piemēram, ja uz darba interviju atnāks vesels cilvēks vai cilvēks ar invaliditāti, uzņēmējs izvēlēsies veselo, bet ja man subsidē vai piešķir nodokļu atlaides, tad uzņēmējs vēl padomās, 3. subsidētās darba vietas. Tad mēs šos priekšlikumus aizsūtījām ministrijām. Tika izveidota darba grupa par sociālajiem uzņēmumiem, taču tā nešķita produktīva, bija sajūta, ka ierēdņi kaut ko dara, bet bez izpratnes, ļoti administratīvi. Labklājības ministrijā mēs arī paudām savu pārliecību, izpētīto, reālo dzīvi, kā tam visam vajadzētu notikt. Tagad ir izveidota Sociālo uzņēmumu koncepcija, taču tā noteikti nav tāda, kādu mēs piedāvājām un bijām iedomājušies, bet vismaz tas jautājums ir iekustināts. 

3. Kā tu vērtē atsaucību pašvaldības/valstiskā līmenī cilvēku ar invaliditāti jautājumu risināšanā?

M. Ceirulis: Ja runājam par Liepājas pašvaldību, tas bija nopietns darbs vairāku gadu garumā, lai pierādītu un parādītu pašvaldības ierēdņiem un pārstāvjiem, ka mēs esam nopietni cilvēki, kas ne tikai bļaustās un saka, ka viss ir slikti, bet, ja redzam problēmu, mēs nākam ar risinājumiem un argumentiem. Mēs vienmēr esam atvērti viņu ieteikumiem, kā arī gatavi salikt galvas kopā, lai īstenotu vislabāko risinājumu. To vairāku gadu garumā darījām. No sākuma attieksmes bija visādas, bija daži tādi nedaudz augstprātīgi, bet nu jau pa šiem gadiem izveidojušās cieņpilnas attiecības kā sadarbības partneriem. Es biju pietiekami pārliecināts par sacīto un gāju uz Domi nevis sevis dēļ, lai pazīmētos, bet cilvēku dēļ. Tagad droši varu teikt: “Liepāja – visu cieņu!” Mums ir koleģiālas attiecības, varu zvanīt daudz un dažādām iestādēm, ierēdņiem pa tiešo, informēt, teikt, man nav jāiet pierakstīties pieņemšanas laikos. Ir novērtēts arī mūsu pienesums, jo galu galā tas ir ieguvums pilsētai. 

4. Kāda ir situācija citos novados/pašvaldībās?

M. Ceirulis: Tas atkarīgs no tā vai tur vispār ir kāds, kas padara šos jautājumus aktuālus. Ir organizācijas, kuras ir aktīvas un turpina cīnīties par cilvēku ar invaliditāti vajadzībām, tiesībām un interesēm, bet ir dažas organizācijas, kas ir negatīvi kritiskas, un, manuprāt, tas ir pilnīgi nepareizi, jo tā sadarbību nevar veidot. Lai veidotu veiksmīgu sadarbību, jāuztur labas attiecības. Katrā pilsētā noteikti ir citādāk, mums ir labs kontakts ar Liepājas pilsētas domi, Kuldīgas novada pašvaldību, Aizputes novada pašvaldību. Runājam  gan par rehabilitācijas iespējām, gan universālo dizainu, piemēram, Aizputē runājām par vadlīnijām, marķējumiem uz stabiem, ielām, ēkām, arī sociālās rehabilitācijas atbalsta projektiņā Kuldīgā palīdzam ar telpām, sadarbojamies ar Sociālo dienestu, konsultējam par vides pielāgojumiem.

Esam Jelgavā vadījuši seminārus, konsultējuši, tur gan vairāk kontaktu uztur Latvijas Neredzīgo biedrība. Vairākas reizes braucām uz Daugavpili vadīt seminārus, jo viņi vēlējās pavirzīt lietas neredzīgo ciemata izveidei, ne pašā pilsētā tik daudz. Vēlme un atsaucība no deputātu puses bija, taču es neesmu pārliecināts, ka attīstība pilsētā ir bijusi. Bijām aizbraukuši uz semināru Ogrē, kur nebijām iepriekš bijuši, ieraudzījām, ka ietvē iestrādāta vadlīnija, prieks. Rīgā gājis visgrūtāk, esam domē 3 reizes vadījuši seminārus, konsultējuši kā vides pieejamības eksperti dažādos objektos, taču tur daudz kas nav izdarīts līdz galam. Kaut kur parādās marķētie stabi, dažās vietās vadlīnijas, bet tā nav pilnvērtīga sistēma, lai neredzīgs cilvēks varētu patstāvīgi pārvietoties. Dažreiz ir izveidots kontakts un ierēdnis izrāda lielu interesi, bet tad šis cilvēks aiziet no amata un kontakts vairs neatjaunojas. Ļoti daudz šajos jautājumos nostrādā cilvēkfaktors, kādi cilvēki ir abās pusēs.

5. Kā valstiskā līmenī ir attīstījušās lietas cilvēku ar invaliditāti vajadzību apmierināšanā?

M. Ceirulis: Kā jau minēju, paši esam līdzdarbojušies. 2011. gadā Labklājības ministrijas iepirkumā izstrādājām vadlīnijas cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem. Esam pētījuši likumdošanu, devuši priekšlikumus, lai normatīvos būtu apmierinātas visu cilvēku ar invaliditāti spektra vajadzības. Regulējums ir stabilāks, jo šobrīd likums norāda, kādas lietas ir nepieciešamas. Pietrūkst mazliet uzraugošās funkcijas, kas vērtētu, vai tiešām viss tiek īstenots. Šobrīd aktuāla problēma ir cilvēku ar invaliditāti asistentu pakalpojumu regulējums (piešķiršanas, finansēšanas kārtība), tā ir nepilnīga, birokrātiska, stīva un apgrūtinoša, kuram jau vairākus gadus nevar atrast risinājumu. Esam kopā ar Latvijas Neredzīgo biedrību devuši priekšlikumus, bet tā tas arī nav nonācis līdz galam. Tā bēda ir tā, ka ierēdņi neskatās, lai iegūtu maksimāli kopējo labumu, bet skatās šauri, lai aizstāvētu savas ministrijas intereses, un man tā šķiet fatāla kļūda. Negribu gan teikt tā par visiem, ir motivēti, atsaucīgi ierēdņi, kuri vērsušies pie manis, meklējuši risinājumus kopā ar mani. Problēma ir tā, ka lēmumus dažreiz pieņem tik administratīvi, nepadomājot, ka aiz tā visa stāv cilvēks, kuru tas ietekmēs.

Pasākumu finansiāli atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Projekts “Dari labu, rādi priekšzīmi un iedvesmo citus!” ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta “Dari labu, rādi priekšzīmi un iedvesmo citus!” saturu atbild Liepājas Neredzīgo biedrība.

6. Kādas problēmas joprojām ir aktuālas cilvēku ar invaliditāti integrēšanai sabiedrībā?

M. Ceirulis: Lielākā problēma ir tā, ka NVO projektiem tiek iedalīts finansējums, kur visbiežāk prasa inovācijas, kaut ko jaunu. Tas viss jau izklausās labi, bet vai tas nozīmē, ka tas, kas jau darbojas un palīdz šiem cilvēkiem jālikvidē? Tās arī ir jāuztur un NVO to pati nevar uzturēt. Šeit parādās problēma, ka ir nepieciešams arī nodrošināt šo nepieciešamo aktivitāšu, nodarbību, sociālās rehabilitācijas pakalpojumu un daudz ko citu ilgtspēju, tā pietrūkst. Piemēram, mēs projekta ietvaros piesaistām kādu labu speciālistu, taču projekts beidzas un tad mēs varam piedāvāt tikai brīvprātīgā darba līgumu, taču šim cilvēkam arī gribas ēst un ir citas vajadzības, kuras mēs nevaram nodrošināt. Inovācijas ir vajadzīgas, taču, ja tikai uz inovācijām vēlamies dzīvot, tad kaut kas nav kārtībā. Vēlos atkal izcelt Liepājas domi, kurai katru gadu ir sociālās iekļaušanas konkurss, kurā arī mēs piedalāmies, un mēs tad varam nodrošināt daļu no Dienas centra aktivitātēm ilgtermiņā. Katru gadu gan jāpiesakās no jauna, tu nezini, kas tev būs un cik tev būs, un paiet pāris mēneši līdz finansiālais atbalsts tiek piešķirts. Kāds kolēģis ir spiests aiziet uz bezdarbniekiem, kāds mēģina izturēt pārejas periodu.
Otra lieta, kas būtu jādara, ir jāpalielina finansējums NVO no valsts budžeta. Citām Eiropas valstīm ir vairākas programmas, piemēram, Skandināvijā, ka tieši NVO saņem valsts atbalstu ilgtspējas nodrošināšanai, lai nodrošinātu pamata darbiniekus, kuriem nav jāuztraucas, lai tik būtu kāds projekts. Šajā gadījumā es, kā biedrības vadītājs, strādāju brīvprātīgi, tikai, ja ir kāds projekts par konkrēti padarīto darbu, es saņemu atalgojumu, bet par pārējiem pienākumiem es nesaņemu nekādu atalgojumu. Vēl varētu pastāvēt problēma, ka ierēdņi ir ļoti maz informēti par cilvēku ar invaliditāti vajadzībām un iespējām, ļoti maz. Ja viņi būtu plašāk informēti un labāk izprastu šos cilvēkus, domāju, ka likumdošanā daudzi jautājumi tiktu pilnvērtīgi risināti. Domāju, ka daudz vajadzētu strādāt pie dažādu pašvaldības un valsts ierēdņu izglītošanas, lai viņi šādos jautājumos tiešām varētu palīdzēt

7. Ar kādām problēmām ikdienā saskaras cilvēki ar invaliditāti?

M. Ceirulis: Ja paskatāmies uz invaliditātes pabalstu summām, piemēram, ja cilvēks ir ieguvis invaliditāti dzīves laikā un viņam nav 3 gadu darba stāžs, tad viņš atkarībā no invaliditātes grupas saņem pabalstu no 64 – 83 EUR mēnesī, ja cilvēks ir ar invaliditāti no bērnības, tie ir 106 – 138 EUR. Mēs saprotam, ka ar katru no šīm summām būtu diezgan neiespējami veselu mēnesi izdzīvot. Jā, ir pašvaldību pabalsti, trūcīgo statusi, asistentu, kopšanas pabalsti. Labi, ka viņi ir, tomēr katrs cilvēks vēlas pietiekami neatkarīgi dzīvot. Mēs bijām Grieķijā un, runājot ar cilvēkiem, sapratām, ka tur katram cilvēkam ar invaliditāti, pensija ir vidēji 700 EUR mēnesī. Un neteikšu, ka Grieķija būtu ļoti dārgāka valsts kā Latvija. Šo bāzes finansējumu vajadzētu noteikti palielināt, lai cilvēks ar invaliditāti nebūtu nepārtraukti lūdzēja lomā.

Brīžiem man šķiet, ka ir tāda augstprātīga attieksme pret cilvēkiem ar invaliditāti, it īpaši, ja viņi ir trūcīgāki, mazāk izglītoti, mazāk komunikabli, vai bijušas kādas atkarības. Ir svarīgi to attieksmi mainīt labvēlīgi pret visiem, nevis ņemot vērā tavu sociālo statusu, skatīties kā uz līdzvērtīgu. Tu nekad nezini, kad tu pats varētu būt tajā pusē. Nevienam to nevēlu, bet ir daudz tādu piemēru, ka kāds no varas nokļūst lūdzēja lomā. Cilvēkiem ar invaliditāti nepieciešamas sociālās aktivitātes, saskarsme, kontakts ar citiem cilvēkiem. Ļoti daudzi ir vientuļi. Mūsu biedrībā cilvēki, kuri kļuvuši sociāli aktīvi teikuši: “Kā es sēdēju mājās, te es varu nākt uz tādu un šitādu nodarbību, braukt un visur piedalīties, tu iedomāties nevari, kā es kādreiz dzīvoju”. Bet ne jau visi ir nonākuši mūsu redzes lokā, cik daudzi simti un tūkstoši sēž mājās un nīkst. Jābūt ir vairākām organizācijām, vietām, kur šiem cilvēkiem doties un, lai tas varētu notikt, ir jāsadarbojas pašvaldībām, Sociālajiem dienestiem, NVO, lai veicinātu šo iekļaušanos sabiedrībā, tas ir kopīgs darbs.

Kāda ir situācija darba tirgū?

M. Ceirulis: Principā Liepājas Neredzīgo biedrība ir lielākais darba devējs cilvēkiem ar invaliditāti Liepājā, pateicoties Liepājas domes atbalstam, Nodarbinātības Valsts aģentūras subsidētajām darbavietām, projektiem. Esam piesaistījuši uzņēmējus, lai piedāvātu darba iespējas cilvēkiem ar invaliditāti. Palīdzam ieintegrēties darba tirgū. Ir gadījumi, ka cilvēks ir strādājis pie mums un pēc tam pats atradis patstāvīgu darbu. Ja agrāk domāja, ka neko nevarēs pastrādāt, tad tagad ir pārliecināts, ka viņam sanāk un atrod citu darbu. Šie cilvēki var iegūt šeit pieredzi, lai prastu pēc tam iekļauties darba tirgū.

8. Kā ir ar pašu sabiedrību? Vai tā arī būtu jāizglīto par cilvēku ar invaliditāti vajadzībām? 

M. Ceirulis: Pašām NVO, kuras pārstāv cilvēku ar invaliditāti intereses, ir jāstāsta, jārunā un jāinformē cilvēki, jānodrošina iespējas uzzināt vairāk, piemēram, rīkojot atvērto durvju dienas, piedāvājot ekskursijas. Mēs vadām seminārus un cilvēki, protams, sadzird un saprot, taču tas ir jādara plašāk. Ļoti labi, ja bērnus iepazīstina ar cilvēku ar invaliditāti pasauli, ļauj pamēģināt rakstīt Braila rakstā, pastaigāt ar acs apsējiem un balto spieķi, uzlikt simulācijas brilles. Mums ir mājas lapa, sociālie tīkli utt., bet kamēr pašu cilvēku tas neskar, viņš to informāciju nepamanīs. Tiklīdz cilvēks tiešā vai pastarpinātā veidā ir saistīts ar šo problēmu, viņš sāk pievērst uzmanību, un tas ir dabīgi. Tiem, kuriem ir atbildīgs amats, tiem gan būtu jāinteresējas vienalga vai tas tajā brīdī viņiem personīgi ir aktuāls. Ierēdņiem ir jāinteresējas un jāsaprot, kā viņš šo cilvēku var painformēt par to, kas notiek pilsētā vai novadā, ko kāda nevalstiskā organizācija piedāvā, lai cilvēks varētu kļūt sociāli aktīvs.

9. Ja cilvēkam ir invaliditāte un viņš nezina, kur doties, kur viņam pirmkārt vērsties?

M. Ceirulis: Noteikti biedrībā. Nu jau ir tā, ka pie mums sūta cilvēkus no Sociālā dienesta, Nodarbinātības Valsts aģentūras, medicīniskais personāls, ģimenes ārsti, acu ārsti, kas jau par mums zina plašāk, dažādas citas iestādes, personīgie kontakti nostrādā. Tie paši Sociālie dienesti arī no novadu teritorijām virza pie mums. Ja visas pašvaldības sapratīs, ka nevalstiskās organizācijas ir reāls resurss, jo pašvaldības sociālais dienests un sociālais darbinieks nevar nodrošināt Dienas centru visos līmeņos. Viņiem tas arī nav jādara, viņiem jānodrošina pakalpojums vai tas jāpērk. Šajā gadījumā Liepājas Sociālajam dienestam arī paldies, jo ir līdzfinansējums, atbalsts no viņu puses, gan interešu pulciņiem, gan rehabilitācijai lauku vidē. 

Rīgā sociālā rehabilitācija vājredzīgiem un neredzīgiem arī ir tikpat laba kā pie mums. Kas attiecas uz nevalstiskās organizācijas darbu, kā pašiniciatīvu, tur Latvijas Neredzīgo biedrība raksta projektus un piesaista līdzekļus pietiekami daudz, bet viņi cenšas darboties uz visu Latviju. Kādreiz mēs bijām atkarīgi no Rīgas, 2005. gadā atdalījāmies, darbojamies pietiekami neatkarīgi un pietiekami veiksmīgi. Sadarbojamies ar Latvijas Neredzīgo biedrību, invalīdu un viņu draugu apvienību “Apeirons”, cilvēku ar invaliditāti NVO sadarbības tīklu šeit Liepājā. Jāskatās, ar ko varam sadarboties un arī izvērtējam ar kurām sadarboties, jo uz negatīvismu balstītas organizācijas mums neinteresē. Rīgā ir organizācijas, kas aktīvi un sekmīgi darbojas, ir tādas, kuras ne tik sekmīgi, bet viss ir mainīgs.

10. Ko katrs iedzīvotājs var darīt, lai palīdzētu cilvēkiem ar invaliditāti?

M. Ceirulis: Ja mēs īstenotu dzīvē principu, ko teicis kungs Jēzus Kristus: “Tev būs mīlēt savu tuvāko, kā sevi pašu”. Mēs mīlam sevi, bet ja mēs kaut daļiņu no tā novirzītu uz līdzcilvēku, ja mēs nedzīvotu tikai par patikšanu sev pašam, bet arī tuvākajam, tas būtu liels ieguvums. Un, ja nu kāds tuvinieks vai radinieks ir piedzīvojis, ka viņa draugs vai radinieks ir bijis ar invaliditāti, bijis biedrībā vai saņēmis tādu pakalpojumu ar atbalstu, tad paņem arī tu atbalsti. Atnes kādu ziedojumu vai pajautā, vai nevajag palīdzēt, pastrādāt, varbūt var kādu galdu, krēslu noziedot. Bieži vien cilvēki par to neaizdomājas, ka kāds taču par to maksā, ka viņa tuviniekam ir palīdzēts. Pieliec roku, palīdzi savam tuviniekam un atbalsti. Atbalsts jau var būt dažāds – materiāls, finansiāls, praktisks, garīgs, ar līdzdarbošanos, ar labu vārdu. Katrs var atbalstīt tās organizācijas, kas palīdz citiem un nodrošina šo pakalpojumus.
_____________________________________________________________________
Pasākumu finansiāli atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Projekts “Dari labu, rādi priekšzīmi un iedvesmo citus!” ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par saturu atbild Liepājas Neredzīgo biedrība.