GARĪGĀM PĀRDOMĀM

Maikls Velss

“PROBLĒMAS, DIEVA KLĀTBŪTNE UN LŪGŠANA”

5.turpinājums

Problēmas gatavo mūs kalpošanai Dievam

Soģu grāmatā ir atrodams ārkārtīgi neparasts stāsts. Ceļā uz Timnu Simsonam rēkdams metās virsū jauns lauva, bet „tā Kunga gars nāca pār Simsonu, un viņš saplēsa lauvu, itin kā kazlēnu saplēš, pie kam viņa rokās nekā nebija” (14, 6). Lauva pārsteidz Simsonu negaidot, bet liekas, ka Simsons ir tik pat pārsteigts par to, kas notika, kad pār viņu nāca Dieva Gars. Pēc kāda laika iedams garām tai pašai vietai, viņš ieraudzīja, ka „nedzīvajā lauvas ķermenī bija bišu spiets un medus” (8.p.). Simsons ēda pats un pabaroja arī savus vecākus, un sacerēja arī mīklu par notikušo. „Barība iznāca no rijēja, no stipra izplūda saldums” (14.p.). Plēsoņa nesa nevis nāvi, bet pārtiku viņam un viņa vecākiem.

I Pētera vēstulē 5, 8 mums tiek mācīts: „Jūsu pretinieks – velns staigā apkārt kā lauva rūkdams un meklē, ko tas varētu aprīt.” Šķiet, ka velns, kā Simsona lauva, uzbrūk negaidot, problēmas, kārdinājums vai grēka, apstākļu, vai pat cilvēka veidolā, tikai ar vienu nolūku – aprīt. Un tomēr, ja mēs droši pastāvam pārspēka priekšā, Dieva Gars mūs glābs. „Bet visas žēlastības Dievs, kas jūs Kristū ir aicinājis Savā mūžīgajā godībā, tas jūs, pēc īsām ciešanām, pats sagatavos, stiprinās, spēcinās, darīs pastāvīgus.” (I Pēt. 5, 10).

Varbūt pat tad, kad problēma ir pārvarēta, mēs nedēļām un mēnešiem ilgi nespēsim izprast tās mērķi, un varbūt tā arī nesapratīsim to šīs dzīves laikā. Bet arī šī neziņa virzīs mūs uz priekšu, tā ka „mēs visās lietās pieaugsim Viņā, kas ir mūsu galva, proti Kristus” (Ef. 4, 15).

Reiz, apmeklējot Indiju, es uzdevu savam skolotājam kādu teoloģiskas dabas jautājumu. Viņš tūdaļ teica: „Pirms mēs meklējam atbildi uz šo jautājumu, mums ir jānoskaidro, vai rezultātā iegūtajām zināšanām būs kāda paliekoša vērtība!” Pārdomājis, es atbildēju, ka iegūtajai atbildei nebūs nekādu paliekošu seku ne manā, ne citu ļaužu dzīvē. Tad šis brālis teica: „Tādā gadījumā, šīm lietām nav jātop zināmām.” Mani pārsteidza tas, cik labi viņš jutās, neguvis atbildi uz jautājumu!

Mēs apšaubām un mēģinām izprast daudzas lietas, kuras mums nav paredzēts zināt. Saņemtā atbilde nenestu nekāda labuma. Piemēram, mēs varētu jautāt, kāpēc miris mūsu mīļotais cilvēks. Pat ja Dievs dotu mums atbildi, tā nemazinātu mūsu skumjas, jo tās var atvieglot tikai Viņš pats. Iegūstot lielāku garīgu briedumu, mēs samierināsimies ar daudziem neatbildētiem jautājumiem.

Dieva nospraustajā, īstajā laikā, mēs atklāsim, ka problēmas ir nesušas nevis iznīcību, kā mēs paredzējām, bet gan jaunus spēkus, caur mums kļūstot par spēka avotu arī citiem ļaudīm. Tad mēs varēsim atkārtot līdz ar Simsonu: „Barība iznāca no rijēja, no stipra izplūda saldums”. Ja Dieva ļaudis negūtu mācību problēmu pārpilnā dzīvē, viņi nespētu kļūt par dzīvības avotu citiem. Ja mēs vēlamies kalpot citiem, šī kauja mums jāizcīna arī pašiem. „Slavēts lai mūsu Kunga Jēzus Kristus Dievs un Tēvs, žēlastības Tēvs, un iepriecināšanas Dievs, kas mūs iepriecina visās mūsu bēdās, Kā mēs tos, kam ir kādas bēdas, varam iepriecināt ar to iepriecu, ko paši no Dieva saņēmuši” (II Kor. 1, 3-4)

Lasot Pāvila vēstules un pētot viņa dzīves gaitas, mēs varam droši apgalvot, ka liela mācība nāk caur lielu vājumu un ciešanām. Varenai mācībai, kura ir radusies prātā, ir jānobriest sirdī. Šis process parasti notiek grūtībās un pārbaudījumos.

Kalnos aug sēne, kuru sauc par pūpēdi. Iekšā tā ir pārpilna dzīvības, bet šī dzīvība atbrīvojas tikai tad, kad sēne ir pilnīgi izkaltusi un to sadragā aļņa pakavs vai krītošs zars, un tad pēc lietus koku pakājes klāj jaunu sēņu klājums.

Ar mums notiek tas pats. Pārdzīvojumi, kuri mūs periodiski sadragā, atbrīvo dzīvības spēku mūsos un ļauj tam izpausties apkārtējā pasaulē. „Jo, kamēr dzīvojam, vienmēr topam nodoti nāvē Jēzus dēļ, lai arī Jēzus dzīvība parādītos mūsu miesā” (II Kor. 4, 11).

Laikā, kad tika sarakstīta Jaunā Derība, zelts tika kausēts, lai no tā izdalītos sārņi. Pēc atdzišanas, zelts tika karsēts atkal un atkal attīrīts no sārņiem. Šis process tika turpināts, līdz zeltā atspoguļojās cilvēka attēls un tad bija skaidrs, ka zelts ir pilnīgi tīrs. Karsēšanas procesā zelts netika pievienots papildus, jo tas bija atrodams rūdā jau no paša sākuma, bet tas tika pilnībā atklāts.

Tāpat arī ticīgajam Kristus ikvienā brīdī piemīt vienādā mērā. Un tomēr cilvēka egoistiskā dzīvība traucē izpausties šai lielajai bagātībai, kura apslēpta ikvienā kristietī. Periodiskā karsēšanā (problēmās) Dievs attīra mūs no visa, kas nav no Viņa. Noņemot sārņus, cilvēkā arvien vairāk atklājas Kristus un process tiek atkārtots vēl un vēlreiz.

Kristietis, kurš vairs nemēģina pats atrisināt savas problēmas, ļauj tām tuvināt sevi Dievam, kļūstot par Dievam mīļu Viņa bērnu. „Tad jūs līksmosities, tagad, ja tas ir vajadzīgs, drusku noskumdināti dažādos pārbaudījumos, Lai jūs pārbaudītā ticībā, kas ir daudz vērtīgāka nekā iznīcīgais zelts, kas tak ugunī tiek pārbaudīts, izrādītos teicama, slavējama un godājama, kad Jēzus Kristus parādīsies” (I Pēt. 1, 6-7). Ticīgais pieredzēs Jēzus apsolījuma piepildījumu: „Patiesi, patiesi, Es jums saku, kas Man tic, tas arī tos darbus darīs, ko Es daru, un vēl lielākus par tiem darīs, jo es noeimu pie Tēva” (Jņ. 14, 12). Šādā cilvēkā Kristus dzīvība ir aizvietojusi viņa paša egoistisko dzīvību un viņš piedalās Kristus darbā šeit, uz zemes. Visiem, kuri vēlas iegūt šādu dzīvi, ir jāsaprot, ka tapšana par garīgi auglīgu cilvēku ir saistīta ar problēmām.

Kamēr mums netiek dotas problēmas un pārliecība, ka mums pietrūkst spēka to pārvarēšanai, mēs ļoti reti varam saskatīt paši savus trūkumus. Mēs esam paštaisni. Bet, pārliecinājušies par savām vājībām, mēs iemācāmies biedroties ar grēciniekiem, just viņiem līdz un apraudāt viņu grēkus. Nepietiek ar to, ka mēs ienīstam grēku tā kā Dievs to ienīst (kā daudzi to māca) mums ir arī jāmīl grēcinieki tā, kā tos mīlējis Dieva Dēls. Problēmas iemācīs mūs auglīgi kalpot šīs mīlestības pārpilnībā.

Problēmas stiprina mūsu ticību

Daudzi ticīgie apraud savu mazticību tajā darbā, kuram Dievs ir viņus aicinājis. Viņi alkst lielākas ticības, lai nestu varenākus augļus. Bieži vien viņu ticības stiprināšanai Dievs izmanto grūtības un problēmas.

Visas lietas, kuras mēs saņemam no Dieva, ir saņemamas ticībā. Mums jātic, ka mēs tās iegūsim, neraugoties uz šķietami nelabvēlīgiem apstākļiem. Raksti ir pārpilni apsolījumu, kas domāti Dieva bērniem, bet bieži vien, kad mēs mēģinām satvert šo apsolījumu un piemērot to tieši sev, pēkšņi rodas problēmas, kuras šķietami noliedz šī apsolījuma piepildījumu. Tas ir vienkārši izskaidrojams: tā Dievs stiprina mūsu ticību. Vai mēs pieaugtu ticībā, ja ikviens apsolījums tiktu piepildīts nekavējoties?

Piemēram, iztēlojaties, ka jūs noliekat pie bērna gultiņas konfekti un apsoliet to viņam iedot no rīta. Vai jūsu apsolījums iedot konfekti rīt liek bērnam paļauties uz savu ticību? Protams, nē, jo bērns šo konfekti jau redz.

Dievs dāvā mums apsolījumu, bet mēs nespējam tūlīt pat ieraudzīt tā piepildījumu, jo „ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams, pārliecība par neredzamām lietām” (Ebr. 11, 1). Tad Viņš pieļauj problēmas, kuras šķietami apgāž Viņa apsolījumu, bet ja mēs turamies stingri savā ticībā, tā pieaug arvien lielāka. Tāpēc pirms piepildījuma mēs bieži vien piedzīvojam sakāvi. Šajā procesā pieaug mūsu ticība un gala rezultātā, mūsu dzīves pārpilnība.

Rakstos ir atrodami vairāki piemēri, kuri ilustrē šī principa darbību. Ābrahāms pieredzēja daudzas neveiksmes, bet tomēr pastāvēja paļāvībā uz Dieva apsolījumiem, līdz tie tika piepildīti. Viņš ticēja, ka Dievs dāvās viņam zemi un ticība šim mazumam kļuva par sēklu, no kuras izauga viņa paļaušanās uz visvareno Dievu. Tā ir vēsts, kuru Ābrahams nes ikvienam kristietim: ja mēs paļaujamies uz Dievu vienā nelielā lietā, tā kļūs par aizsākumu lielai un brīnišķīgai svētībai. Bet kas notika pēc tam, kad viņam tika apsolīta zeme? Viņam tā bija jāatstāj bada dēļ, jādod priekšroka savam brāļa dēlam un jādodas karā. Galu galā, viņš jautā: „Kungs, mans Dievs, no kā lai es noprotu, ka es to mantošu?” (I Moz. 15, 8).

Jāzepam sapnī tika apsolīts, ka viņa priekšā klanīsies viņa vecāki un brāļi, bet starp šo apsolījumu un tā piepildījumu viņam bija jāpieredz lielas ciešanas, atraidījums (no tiem pašiem brāļiem, kuri sapnī viņu godināja) un pazemojumi.

Mozus gan baidījās, bet tomēr ticēja, ka Dievs ir sūtījis viņu, lai atbrīvotu Izraēla tautu no Ēģiptes gūsta, bet pirms viņa mērķis tika sasniegts, Mozus Dieva vārdā darītos brīnumus atdarināja faraona burvji un paši izraēlieši nosodīja viņu par pretošanos faraonam.

Vai Dāvids sēdās goda krēslā līdzko Samuēls svaidīja viņu par Dievu izredzēto ķēniņu? Nē. Pirms viņš kļuva par valdnieku, Sauls vairakkārt apdraudēja viņa dzīvību. Viņš slēpās nevis pilīs, bet klinšu alās un pieredzēja visdažādākos šķēršļus un trūkumu.

Svētais Gars īpaši izredzēja Pāvilu Sava darba veikšanai. Šajā darbā viņš tika padzīts no pilsētas, nomētāts ar akmeņiem gandrīz līdz nāvei, cieta kuģa katastrofā un tika apcietināts.

Kāpēc Dievam vajadzētu ieplānot tādas lietas? Gluži vienkārši – Dievs vēlas stiprināt, uzlabot un palielināt mūsu ticību. Viņš visvairāk priecājas par tiem, kuri saņēmuši apsolījumu un nonākuši apstākļos, kuri šo apsolījumu šķietami noliedz, tomēr pastāv stingri ticībā, uzticoties Dievam un paļaujoties uz Viņa Vārdu.

Esmu ievērojis, ka arī mani pašu Dievs bieži vien aicina kādai konkrētai kalpošanai, darot šo Savu aicinājumu pilnīgi nepārprotamu. Bet tad rodas dažādi šķēršļi un kavēkļi. Man ir gadījies atkāpties, nesaņemot gaidīto svētību, bet arvien biežāk es turpinu pastāvēt ticībā, cerīgi gaidot piepildījumu.

Mēs varam saskatīt šo principu visdažādākajās savas dzīves jomās, jo daudzus apsolījumus Dievs ir devis ikvienam ticīgajam. Piemēram, tas attiecas uz mūsu bērniem. „Māci savam bērnam viņa ceļu, no tā viņš neatstājas arī tad, kad viņš jau vecs kļuvis” (Sal. pam. 22, 6). Protams, ka audzinot savus bērnus, mums bieži vien liekas, ka šis apsolījums uz mums vairs neattiecas. Un tomēr, ja mēs turamies stipri ticībā, apzinoties, ka sākumā gaidāmas neveiksmes, mēs varam rast mieru pat nelaimes brīdī. Šo pārliecību es saskatu zudušā dēla tēvā (Lk. 15, 11-32). Nav šaubu, ka viņu kaitināja dēla uzvedība, bet viņš guva spēku klusā paļāvībā uz Dievu.

Mūsu Dzīvē var gadīties tik krasi un negaidīti pavērsieni, ka rodas pārliecība, ka apsolījums netiks piepildīts nekad. Atcerieties, kas bija jāpiedzīvo Pēterim pēc tam, kad Jēzus bija viņam teicis šādus vārdus: „Svētīgs tu esi, Sīmani, Jonas dēls, jo miesa un asinis tev to neatklāja, bet Mans Tēvs, kas ir debesīs. Un Es tev saku: Tu esi Pēteris, un uz šās klints Es gribu celt savu draudzi, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt. Un Es tev došu debesu valstības atslēgas” (Mat. 16, 17-19). Vai jūs varat iedomāties kā Pēteris jutās dzirdot šādu apsolījumu no Dieva Dēla? Bet drīz vien sākās nepatikšanas. Kungs paskatījās uz viņu un teica: „Atkāpies no Manis, sātan,” un „Šonakt tu Mani aizliegsi.” Gan toreiz, gan vēlāk Pēteris pastāvēja tik stingri savā ticībā, cik vien spēja. Un, galvenais, viņam tika uzticēta īpaša uzdevuma veikšana.

Baznīcas vēsture stāsta par daudziem svētajiem, kurus piemeklēja pārbaudījumi gan personīgajā, gan laulības dzīvē, gan kalpošanā, gan veselībā. Viņi staigāja ticībā, ne skatīšanā, apzinoties, ka apsolījumi tiek galu galā piepildīti, bet šajā procesā iegūtajām ticības stundām ir vēl lielāka vērtība.

Ko Dievs ir apsolījis jums, kādam uzdevumam Viņš ir jūs aicinājis? Vai jūsu sirds ilgojas pēc iespējas kalpot? Esiet droši! Viņš sasniegs visu, pēc kā jūs ilgojaties, ja vien jūs mierīgā pārliecībā un ticībā pakļausieties Viņam. Nebaidieties no kļūmēm un problēmām. Pastāviet droši ticībā un jums tiks dots ne kā izlutinātam bērnam, bet kā ticības pilnam cilvēkam.

Mums ir jāsaprot, ka pārbaudījumi ir ceļš uz izaugsmi. Šķēršļi nenozīmē ka cilvēks ir pamests vienatnē, vai arī ka viņš ir nenozīmīgs, vai saņēmis mazāku Dieva svētību. Gluži otrādi, šis cilvēks virzās uz priekšu, lai turpmāk varētu darboties, sekojot augstākam aicinājumam.

„Turiet, mani brāļi, to par lielu prieku, ak jūs krītat dažādās kārdināšanās, Zinādami, ka jūsu ticības pārbaudīšanas sagādā izturību” (Jēk, 1, 2-3).

„Svētīgs tas vīrs, kas pastāv kārdināšanā, jo norūdījumu sasniedzis, tas saņems dzīvības vainagu, ko Viņš ir apsolījis tiem, kas Viņu mīl” (Jēk. 1, 12).

(turpinājums sekos)