GARĪGĀM PĀRDOMĀM

Maikls Velss

“PROBLĒMAS, DIEVA KLĀTBŪTNE UN LŪGŠANA”

3.turpinājums

Viens no efektīvākajiem paņēmieniem zirgu iejāšanā ir novietot zirgu šaurā ejā, kāpt tam seglos un palaist to ar smiltīm pilnā arēnā. Ir interesanti novērot, kā putām klātais, nogurušais zirgs skrien pa apli, cīnoties pa dziļajām smiltīm, kamēr nespēj vairs pat pakustēties, un tikai tad padodas cilvēkam. Šajā brīdī zirgs atsakās no paša gribas un ļauj jātniekam vadīt ikvienu savu kustību.

Līdzīgs process notiek ar kristiešiem. Mēs nākam pie Kristus, pārpilni savas gribas, savas enerģijas, savu pūliņu. Mēs neesam gatavi atdot grožus Svētajam Garam. Mums ir jānonāk apstākļos, kuri līdzinās dziļam smilšu slānim (nepatikšanas, apstākļi, savstarpējās attiecības), kurā ikviens mēģinājums atbrīvoties pašiem izraisa vienīgi arvien dziļāku dvēseles pagurumu. Galu galā mēs esam salauzti, gatavi teikt „es nevaru” un ļaut Svētajam Garam vadīt ikvienu mūsu soli.

Tieši šajā brīdī dvēsele (apziņa, griba un emocijas), ķermenis un pasaule tiek atšķirti no gara. Dievs ir licis pats Savu dzīvību mūsu garā, sakrājot tur visu to, kas cilvēkam ir vajadzīgs un pēc kā viņš ilgojas: mīlestību, drošības sajūtu, apziņu, ka esi pieņemts un atzīts, mieru un atpūtu. Mēs esam pieraduši meklēt šīs bagātības sevī un citos ļaudīs. Tāpēc Dievs pieļauj to, ka mēs zaudējam paļaušanos uz visu, kas atrodas ārpus gara valstības, tā nošķirot garu no visa pārējā un liekot mums vienīgi tajā meklēt savu dziļāko vajadzību piepildījumu. Neveiksmju un zaudējumu process ir ļoti sāpīgs, bet tā rezultātā rodas vīrieši un sievietes Kristū, kuri nepazīst darbošanos ārpus gara. Šie ticīgie spēj dzīvot nevis no pasaulīgā, bet virs tā, nevis piepildot savas vajadzības uz citu rēķina, bet dāvājot citiem no pārpilnīgā gara bagātības.

Šo iejāšanas procesu mēdz saukt par „tumšo dvēseles nakti”, jo mēs staigājam tumsībā, neizjūtot ne Dieva klātbūtni, ne apmierinājumu par to, kas eksistē ārpus gara valstības. Tad mēs esam spiesti atzīt, ka, lai gan mūsu mute ir sludinājusi mieru, kas atrodams vienīgi Kristū, mūsu sirdi ir vilinājis „viss, kas ir pasaulē – miesas kārums, acu kārums un dzīves lepnība” (I Jņ. 3, 16). Mēs vēlējāmies iegūt nevis briedumu un pilnību Dievā, bet dzīves ērtības un tāpēc mēs atzinām dzīves pozitīvos aspektus un nicinājām negatīvos. Šis iejāšanas process galu galā liek mums paraudzīties pāri komforta zonas robežām un saprast, ka dzīvē mums nav vajadzīgs nekas cits, kā vienīgi apziņa, ka Dievs ir Savā Goda krēslā.

Nesen kāds draugs man pastāstīja, ka reiz ir zaudējis vairākus miljonus dolāru. Reģionā, kurā viņš darbojās, sākās ekonomiskā krīze un viņš sāka zaudēt vienu uzņēmumu pēc otra. Šī nelaime bija skārusi arī daudzus citus biznesmeņus un viņš nolēma satikties ar kādu līdzīgā stāvoklī nonākušu draugu, lai uzzinātu, kā viņš domā izglābt savu mantību. Draugs teica, ka viņš ir parādā bankai vairākus miljonus dolāru un nekavējoties dosies turp, lai paziņotu par savu bankrotu, mēģinot paturēt sev kaut daļu kapitāla. Mans draugs bija neizpratnē par šādu atbildi un jautāja, vai nevajadzētu tomēr mēģināt cīnīties, strādāt un plānot, lai saglabātu iegūto. Šis cilvēks skaidroja: „Es esmu parādā bankai daudzus miljonus. Es varu uzņemties visu atbildību un strādāt, lai tos atmaksātu, vai arī paziņot par savu bankrotu. Šajā gadījumā banka ir ieguldījusi manī pārāk daudz naudas, lai ļautu man nogrimt. Atbildības apziņa un interešu kopība liks tai palīdzēt mani izglābt un to, kas glābjams.” Pēc dažiem gadiem mans draugs, kurš bija cīnījies, lai saglabātu savu kapitālu, bija to zaudējis, bet tas, kurš bija paziņojis par savu bankrotu, pateicoties bankas palīdzībai bija kļuvis par miljardieri.

Nākošajā dienā es pastaigājos kalnos un pārdomāju šo sarunu. Skaidrs, ka banka, kura bija ieguldījusi tik lielu naudu, negribēja pieļaut šī miljonāra biznesa sabrukumu. Pēc tam man radās sekojošs jautājums – Bet cik daudz Dievs ir ieguldījis mūsos? Viņš ir ieguldījis pats Savu Dēlu, kurš ir vērts daudz vairāk nekā miljoniem dolāru. Ja Viņš ir ieguldījis ikvienā no mums tik daudz, vai tad Viņš pieļaus, ka mēs nogrimstam dibenā?

Ja vien mēs paziņotu paši par savu bankrotu, pārstātu darboties un plānot, un paraudzītos uz Viņu, Viņš pabeigtu to, kas bijis uzsākts. Domai par to, ka Dievs ir ieguldījis mūsos Savu Dēlu, vajadzētu likt apklust jebkurām šaubām un jautājumiem, kuri rodas mūsu apziņā. Vai viņš palīdzēs manai ģimenei? Vai viņš palīdzēs man naudas trūkumā? Vai manī pieaugs Kristus? Vai es spēšu atbrīvoties no grēka un neveiksmēm? Vai es reiz spēšu sajust Dieva klātbūtni? Protams, ka Dievs redz mums cauri. Viņa ieguldījums mūsos ir pārāk liels. „Viņš jau Savu paša Dēlu nav saudzējis, bet to par mums visiem nodevis nāvē. Kā tad Viņš līdz ar to mums nedāvinās visas lietas?” (Rom. 8, 32).

2. Kristiešiem problēmas ir vajadzīgas

Problēmām ir mērķis

Dāvids ir teicis: „Savās bailēs es piesaucu to Kungu …” (Ps. 18, 7). Problēmas ved mūs tuvāk pie Dieva. To mērķis ir vest mūs pašā Dieva tuvumā. Tur nonācis, ticīgais saprot, ka Dieva klātbūtne dziedē pilnīgi visu. Tāds ir Dieva mērķis ikvienai problēmai.

Kāpjot lidmašīnā, lai dotos mājup no tālām zemēm, nogurušais ceļotājs izjūt atvieglojumu un ilgas, jo šī lidmašīna kļūst par līdzekli, kurš drīz vien tuvinās viņu mīļajiem. Problēmas līdzinās šai lidmašīnai, jo tās ir līdzeklis, ar kura palīdzību kristietis var nokļūt pašā Dieva tuvumā. Guvis Viņa klātbūtnē atvieglojumu un jaunus spēkus, ticīgais turpmāk pateiksies par tiem apstākļiem, notikumiem, ļaudīm un nelaimēm, kuri tuvina viņu Dievam.

Daži nepiekritīs domai, ka mūsu problēmas ir saistītas ar Dievu, apgalvojot, ka nepatikšanas izraisa tikai ļaudis un notikumi. Viņi mēģina paši uzņemties vainu par šīm problēmām, tā atņemot Dievam Viņa daļu mūsu ciešanās. Viņiem liekas, ka ar visiem trūkumiem ir jātiek galā tikai viņiem pašiem. Šie kļūmīgie uzskati liek ticīgajiem cīnīties ar apstākļiem saviem spēkiem, tālumā no Dieva uzvarošās varas, ar kuru Viņš dāsni apvelta tos, kuri atrodas Viņa tuvumā. Daudzi ticīgie visu mūžu pavada, meklējot paši savus risinājumus. Viņi pamatīgi nopūlas, un, lai gan nekad nespēj gūt pilnīgu uzvaru, tomēr gūst pietiekami lielus panākumus, lai nenonāktu Dieva klātbūtnē, kur ir atrodama pilnīga dzīve.

Reiz mēs esam secinājuši, ka problēmas ir veidotas ar noteiktu mērķi, lai saistītu mūs pie Dieva, mēs radīsim atbildes uz 90 procentiem jautājumu, saistītu ar ciešanām. Kad es mēģinu palīdzēt kādam cilvēkam, kurš stāsta man par grēku, vai trūkumiem, kuri viņu nomāc, kā piemēram problēmas laulības dzīvē, darbā, šķelšanās baznīcā, vai dažādas dzīves likstas, man prātā vienmēr ir viens jautājums – Tēvs, kā šī problēma vedīs šo Tavu bērnu tuvāk pie Tevis? Kāds brīnišķīgs noslēpums mums tiek atklāts, kad mums zināms gan sākumus (problēma), gan beigas (Dieva tuvums). Man ir tikai jāpalīdz sakautajam kristietim izveidot ceļš, kurš savienos šos abus.

Ticīgajam, kuram ir problēmas, ir dāvāta Dieva svētība. Jā, patiesi, svētība! Ja viņam nav vairs pie kā vērsties, ja viņš vairs nepaļaujas ne uz sevi, ne citiem, un ir sapratis, ka viņa problēmām nav nekāda pasaulīga risinājuma, viņš drīz vien sapratīs, ka viņam ir tikai viena cerība – Dieva klātbūtne. Dievs izmanto problēmas, lai tuvinātu Sev ticīgos. Cik liela svētība ir dota šim cilvēkam! Viņam nav jāmeklē Dievs, jo Dievs viņu jau ir atradis un vedīs pie Sevis.

Iztēlojaties dārznieku, kurš savus vērtīgākos augus rudenī ievieto siltumnīcā, tie turpina nest augļus. Bet ja nu augs pats izvēlas atstāt siltumnīcu? Aukstums drīz vien to nonāvēs. Tas pats attiecas arī uz kristiešiem. Dieva klātbūtnē, mēs dzīvojam garīgā siltumnīcā, Dievam naidīgās pasaules aplenkumā. Mēs esam drošībā, un Dieva miera, aizsardzības un draudzības ieskauti, varam nest augļus. Atstājot Viņa klātbūtni, mēs tūdaļ izjūtam pasaules, grēka, Sātana un miesas skarbo realitāti.

Pārāk bieži mēs esam paši meklējuši atbildi savām problēmām, nevis atgriezušies pie mīlošā Tēva, kur nekādas atbildes nav nepieciešamas. Mums, kristiešiem, vajadzētu apzināties sāpju jēgu un dzīves jēgu sadraudzībā ar Dievu.

Kāds mums ir brīnišķīgs Dievs! Kā mēs tiekam paaugstināti līdz ar to, ka Viņš pievērš mums uzmanību un meklē mūs, lai svētītu. Diemžēl, Dievam patiesi ir mūs jāmeklē, jo daudzi ticīgie, kā vien mācēdami, izvairās no Viņa. Apziņas vadīti, viņi labprāt dotu Dievam Viņam paredzēto vietu savā dzīvē, bet emocijas liek viņiem meklēt savu vajadzību apmierināšanu pie citiem cilvēkiem, dodoties pretim panākumiem un piepildījumam šķirti no Dieva. Šķiet, ka cilvēkiem patīk perināt dažādus plānus pilnīgas labklājības sasniegšanai un viņi ziedotos šai nodarbei pilnībā, ja vien viņus nepārsteigtu dažādas problēmas. Problēmas, tāpat kā sāpes, liek cilvēkam pārstāt uzturēties nākotnē, vai kavēties pagātnē, un pievērsties tagadnei. Problēmas liek cilvēkam nekavējoties vērsties pie Dieva.

 (turpinājums sekos)