GARĪGĀM PĀRDOMĀM

Maikls Velss

“PROBLĒMAS, DIEVA KLĀTBŪTNE UN LŪGŠANA”

1.turpinājums

Kāda tad ir normāla kristīgā dzīve? Bieži vien tā ir nemiera pilna. Bet reiz mēs esam sapratuši, ka notikumiem, ļaudīm, veselībai un apstākļiem mūsu dzīvē ir jēga un mērķis, mēs varam paļauties Dieva rokai, kura tos vada. Problēmas ir normāla lieta!

Bieži vien kristiešu nemieru un neapmierinātību izraisa nevis pašas problēmas, bet gan viņu nemitīgie pašizziņas un pašpārbaudes mēģinājumi. Viņi pārdomā, kas gan ar viņiem nav kārtībā, ja Dievs to visu pieļauj. Rakstos ir neskaitāmas reizes norādīts, ka mūs gaida ciešanas, tomēr mūsdienās šis kristieša dzīves aspekts parasti tiek ignorēts un cilvēkiem zūd iedrošinājuma un mierinājuma avots.

Minēšu kādu piemēru. Gaidot savu pirmo bērnu, mēs ar sievu pieteicāmies pirmsdzemdību kursos, kuros tika skaidrots, ko sieva un es pieredzēsim dzemdību laikā, kādus medicīnas terminus lietos ārsts, un kā mana sieva ar elpošanas vingrinājuma palīdzību varēs labāk tikt galā ar sāpēm. Naktī, kad piedzima mūsu bērniņš, slimnīca bija pārpildīta un no kādas jaunas sievietes blakus gultā mūs šķīra tikai audekla aizslietnis. Mēs abi uzmanīgi ieklausījāmies ikviena ārsta un medmāsas teiktajā vārdā un sieva uzcītīgi pildīja elpošanas vingrinājumus. Viņa varētu apliecināt, ka lai gan visa iepriekšējā sagatavošanās neatbrīvoja viņu no sāpēm, tomēr iedarbojās nomierinoši, jo bijām gatavi visām iespējamām norisēm. Tikmēr blakus gultā esošā sieviete spalgi kliedza visu dzemdību laiku, jo neviens nebija izskaidrojis viņai, kas notiks un kādā secībā. Tas, ko mēs uzskatījām par normālu, viņai likās kaitīgs un ļauns.

Ikviens augošs ticīgais nemitīgi dāvā dzīvību arvien dziļākai garīgai dzīvei. Tie, kuri saprot sāpju nozīmi, jutīsies mierīgi, apziņā, ka rezultāts galu galā būs lielisks. Tie, kuri neapzinās, ka problēmas ir nepieciešamas viņu pašu labumam, bieži vien dzīvo kliegdami, neizpratnē par notiekošo un apsūdzot ļaudis, kuru dēļ viņi ir nonākuši tādā stāvoklī. Viņos pietrūkst priecīgu gaidu uz to, kas nāks tad, kad sāpes jau sen būs garām.

Kristiešu aprindās bieži tiek runāts par augļu nešanu. Daudzi sirsnīgi vēlas tos nest, tā parādot savu piederību mūsu debesu Tēvam. Tomēr viens no auglības elementiem bieži vien netiek ievērots – šis process izraisa daudzas neērtības un pat sāpes.

Manā piemājas dārzā aug ābele. Šogad laika apstākļi mūsu reģionā ir bijuši augļu kokiem īpaši labvēlīgi. Augļu nasta ir izvilkusi manu ābeli par veselām astoņām collām ārā no augsnes. Daudzi zari tiktu pamatīgi bojāti, ja es nebūtu par tiem parūpējies. Ābeles ciešanu rezultātā nestie augļi bija noderīgi citiem. Tā gandrīz gāja bojā, lai dotu dzīvību. Garīgie augļi nav domāti mūsu pašu, bet gan citu labumam. Līdzīgi kā šai ābelei, jo bagātāki ir mūsu augļi, jo vairāk Dievs mūs noslogo.

Auglīgam ticīgajam sāpes ir normāla pieredze un tāpat arī ziemas periods, kurš iestājas pēc augļu nešanas. Ziemā liekas, ka kokā dzīvības nav nemaz. Tā dzīvais spēks ir apslēpts skatiem koka dziļākajā būtībā – tā saknēs. Tā tas mēnešiem ilgi uzkrāj spēkus, lai uzplauktu jaunā pavasarī.

Tikai retais ticīgais ir iemācījies izbaudīt arī ziemu, kad nav ne izjūtu, ne augļu, ne varenu dzīvības izpausmju, bet tikai Dieva klusā un slēptā darbošanās cilvēka būtības dziļumos – viņa garā. Ziema ir normāla. Sāpju periodi ir normāli. Sausums ir normāls. Grūtības ir normālas. Tas viss ir nepieciešams, lai atbrīvotu to dzīvību, kura slēpjas ticīga cilvēka iekšienē – Kristus dzīvību.

Ļaujoties normālai kristīgai dzīvei un ieraugot problēmās Dieva roku, kura virza, vada un atbrīvo Kristus dzīvību, mēs atklājam visdziļāko noslēpumu krājumus. Tas, kas mums šķita nesaprotams, lasot par izcilu kristiešu, piemēram, Pāvila, dzīvi, kļūst reāls mūsu pašu pieredzē.

Es, personīgi, nekad nebiju spējis saprast Pāvila vārdus „Mūs lamā un svētījam”. Es biju iemācījies tos no galvas un tie piederēja manai apziņai, bet nebija pārvarējuši astoņpadsmit collu attālumu no galvas līdz sirdij, līdz kādu dienu mani negaidīti pārsteidza problēma. Es strādāju ārzemēs, kad man pēkšņi piezvanīja sieva ar ziņu, ka naudas summa, kuru man bija parādā kāds draugs, nekad netiks atmaksāta. Viņš bija atteicies atdot to, kas piederēja man. Es biju devies tālajā ceļā pilnīgā pārliecībā, ka šajā laikā mana sieva varēs maksāt par māju, pirkt pārtiku un atļauties citus nepieciešamos izdevumus. Šī pārliecība pamatojās drauga solījumā atdot parādu. Dzirdot šo bēdīgo ziņu, mani pārņēma dusmas. Kā viņš to uzdrīkstas? Kā viņam nav kauns?

Pēc sarunas ar sievu, norūpējies un dusmīgs, es sapratu, ka nespēju doties kristiešu pārpilnā zālē, lai uzrunātu ticīgos. Es metos ceļos un sāku lūgties, atklājot Dievam visu savu bezcerību un apjukumu. Lēnām mani pārņēma Viņa miers. Viņa gaismā es tiku apgaismots – dienišķo iztiku gādā nevis cilvēks, bet Dievs. Dievs ir mans gādnieks. Kāda brīnišķīga doma! Man nav vajadzības paļauties uz cilvēkiem. Es varu paļauties uz Dievu, kurš vienmēr ir uzticams. Tajā mirklī es biju brīvs no alkām pēc šīs pasaules bagātības. Nudien, Dēls bija mani darījis brīvu! Par atbildi tam Kungam, es nolēmu, ka atgriezies mājās, es atlaidīšu šim cilvēkam viņa parādu. Būtībā, es atdošu viņam to naudu, kuru viņš man ir parādā. Tādā pakāpē es biju brīvs no viņa.

 (turpinājums sekos)