GARĪGĀM PĀRDOMĀM

Maikls Velss

“PROBLĒMAS, DIEVA KLĀTBŪTNE UN LŪGŠANA”

Priekšvārds

Problēmas, grūtības, nepatikšanas, sāpes, sarežģījumi, traģēdijas, vienalga kādā vārdā tās sauktu, ir lietas, ar kurām mēs visi agrāk vai vēlāk sastopamies. Ja nav iespējams no tām izvairīties, vai ļausim tām mūs pārvarēt un iznīcināt, vai arī ļausim Dievam mūs caur tām uz mūžu pārveidot par kaut ko skaistu?

Šī nav reliģiska grāmata tradicionālā nozīmē. Tajā neatradīsit nedz svētulīgu valodu, nedz sasmakušu spriedelēšanu, nedz moralizēšanu. Tajā neatradīsit arī ne kripatiņu no mūsu, latviešu, tik iemīļotās rezignācijas, nedz pašnožēlas, bet jūs šajā grāmatā sastapsieties ar uzmundrinošu patiesību, kas neraugoties uz apstākļiem, spēj atbrīvot ikkatru.

Cik gan bieži nav dzirdēts izmisīgais pārmetums: „Kur ir Dievs, kad Viņš man ir vajadzīgs?” Ja vēlaties uz šo jautājumu saņemt atbildi, tad to varat arī iegūt. Es iesaku šo grāmatu ikvienam, kas meklē savā dzīvē īstenību; kam ir apnicis tēlot un liekuļot; kas vēlas dzīvot patiesi, neatkarīgi no saviem apstākļiem, nepakļauti tiem.

Kad it kā miglā dzīves jēga tīta

Un rīta ausmai cerības vairs nav,

Kad izsmelti ir visi spēki

Un lepnība vairs nesēž goda krēslā,

Tad esi tur – kur Dievs tev` satikt var.

Ilgvars

Ievads

Pirms es kļuvu par kristieti, es nejutos īpaši pārsteigts par haosu, kurš valdīja manā dzīvē. Likās, ka tieši tādai dzīvei ir arī jābūt un, ka to pašu pieredzēja arī visi pārējie ļaudis. Turpretī mani draugi – kristieši, nesa cerīgu vēsti. Viņi teica, ka mana nemiera cēlonis ir gluži vienkāršs: „Uzaicini Kristu savā sirdī un iegūsti pārpilnīgu dzīvi, bez bailēm, rūpēm un nelaimēm.” Ļaudis, kuri liecināja man par Jēzus mīlestību un Viņa varu mūs pestīt, pārliecinoši apgalvoja, ka es tikšu atbrīvots no tukšuma sajūtas un cīniņiem.

Tas notika pirms daudziem gadiem un, godīgi sakot, kopš es kļuvu kristietis, mana dzīve tiešām ir manāmi uzlabojusies. Un tomēr, tā nekad nav bijusi un arī šobrīd nav pilnīgi brīva no nemiera, sakāvēm, vientulības periodiem, un pat traģēdijām. Es joprojām pazīstu ciešanas un apzinos, ka šāds stāvoklis nav raksturīgs vienīgi man. Es bieži vien konsultēju kristiešus, kuru ģimenes dzīvē valda pilnīgs sajukums, kuri ir grēka varā, lai gan likās jau sen to atmetuši, kuri nonākuši lielās naudas grūtībās, pārdomā šķiršanās nepieciešamību, vai apzinās, ka pazaudējuši Dieva klātbūtnes izjūtu. Viņi neuzskata savu dzīvi par labu un pārpilnīgu.

Kāpēc gan ticīgs cilvēks nokļūst tādā stāvoklī? Kā lai to izskaidro? Nekam tādam taču nevajadzētu gadīties ar cilvēkiem, kuri patiesi vēlas sekot Dievam? Kā gan tas var notikt, ja mēs esam pieņēmuši Jēzu un Viņš ir pati mūsu dzīvība? Vai tādām nelaimēm var būt arī kāds labs iznākums? Vai ir iespējams loģiski izskaidrot mūsu emocionālo šūpošanos un uztraukumus? Vai ir iespējams, ka Dieva roka valda arī satraucošus un biedējošus notikumus mūsu dzīvē? Ja vien mēs justos pārliecināti, ka arī mūsu neveiksmes pieder pie Viņa plāna un nav tikai pasaules ļaunās ietekmes rezultāts. Varbūt, tādā gadījumā mēs rastu iedrošinājumu arī grūtākajos brīžos?

Esiet droši, mums pieder apsolījums, ka aiz visām mūsu problēmām slēpjas Dievišķais plāns! Saskatījuši, cik tas ir apbrīnojams, gudrs un vienkāršs, mēs nopriecāsimies, ka Dievs ir dāvājis mums šīs grūtības kā svētību. Katrai problēmai noslēgumā ir ieplānots Dievišķs risinājums. To sapratuši, mēs varam iemācīties pareizi novērtēt brīžus, kad sabrūk cerības un zūd drosme.

I DAĻA

Problēmām ir jēga un mērķis

1. Problēmas – vai tas ir normāli?

Kādai jābūt normālai kristīgai dzīvei? Vai tajā gadās cīniņi, problēmas un notikumi, kuri šķietami iznīcina prieku, kuru mums vajadzētu rast Kristū?

Vai tas ir normāli, ka problēmas rada tik dabiskas iekāres kā ēdiens, vai sekss, vai nespēja kontrolēt savas domas, vai disciplinēt sevi? Vai tas ir tipiski, ka cilvēku pilnīgi pārņem emociju vara, atmiņas par seniem pāridarījumiem un neveiksmēm, nepilnvērtības un nedrošības sajūta un pat bailes no Dieva? Vai cīniņi ar naudas grūtībām, veselības problēmām, apnicīgu kaimiņu, vecākiem, vīru vai sievu, ir parasta lieta? Tam, ka šie jautājumi mūs kaitina un nomāc, ir divi galvenie iemesli. Pirmkārt, mums ir nācies risināt šīs problēmas, kad mēs vēl nebijām Kristū, un kā gan mēs varējām iedomāties, ka šī cīņa turpināsies arī tad, kad būsim kopā ar Viņu? Otrkārt, dauzi rakstnieki, lektori un kristīgie vadītāji netieši norāda, ka līdzīga rakstura pārdzīvojumi nevis pieder pie normālas kristīgās dzīves, bet gan pierāda cilvēka mazticību un trūkumus.

Kamēr mēs mēģinām izprast savas dzīves neveiksmes, mums gadās uzklausīt uzvarošu kristiešu liecības, kuri gandrīz nekad nerunā par negatīvas pieredzes gadījumiem pēc savas pievēršanās ticībai. Šķiet, ka viņu dzīves ir vienīgi uzvaru, pateicības un spēka pārpilnas! Tāpēc daudzi no mums, laikam ritot, sāk uzskatīt sevi par kaut kādiem anormāliem ticīgajiem – vājiem ļaudīm, kuri nepastāv ticībā un spēju, prāta vai disciplīnas trūkuma dēļ, nespēj dzīvot uzvarošu dzīvi bez problēmām. Tad mēs vai nu atmetam tam ar roku, vai sākam meklēt ceļus uz tādām ticības uzvarām, par kādām stāsta daži mūsu brāļi.

Tomēr problēmu māktiem cilvēkiem nevajadzētu tā bēdāties, jo, staigājot ar Dievu un tiekoties ar Viņa ļaudīm, man ir nācies konstatēt, ka problēmas ir ticīga cilvēka dzīves dabiska sastāvdaļa. Normāla kristieša dzīvē ir gan cīņas, gan neveiksmes un tā nesatur skaistus emocionālus pārdzīvojumus vien. Gluži otrādi, viņa dzīve ir pārpilna likstu, bet šīm likstām ir mērķis un jēga.

Paraugiet, ko apustulis Pāvils raksta Pirmās vēstules korintiešiem 4, 9-13:

„Man šķiet, ka Dievs nolicis mūs, apustuļus par pēdējiem, it kā nāvei nolemtus. Jo mēs esam kļuvuši par izsmieklu pasaulei, eņģeļiem un cilvēkiem. Mēs esam ģeķi Kristus dēļ … mēs nespēcīgi … mēs nicināti. Līdz šai pašai stundai mēs ciešam badu un slāpes, esam pliki un vajāti, bez pajumtes. Un mēs grūti strādājam savām rokām. Mūs lamā un mēs svētījam; mūs vajā, un mēs paciešam; mūs zaimo, un mēs iepriecinām. Mēs esam kļuvuši kā par atkritumiem pasaulē, kājām minami visiem līdz šai dienai.”

Šī rakstu vieta īpaši populāra, bet Pāvils vēlreiz apstiprina savu domu, atkal rakstīdams korintiešiem: „Mēs visur topam spaidīti, bet tomēr neesam nomākti; esam bez padoma, un tomēr neesam izmisuši. Mēs topam vajāti, tomēr neesam atstāti; esam satriekti, tomēr neesam pazuduši. Mēs visur nesam Jēzus nāves zīmi savās miesās …” (II Kor. 4, 8-10).

(turpinājums sekos)