GARĪGĀM PĀRDOMĀM - 9.turpinājums

GARĪGĀM PĀRDOMĀM

Maikls Velss

 

“PROBLĒMAS, DIEVA KLĀTBŪTNE UN LŪGŠANA”

9.turpinājums

Nemaz nedomājiet, ka, redzot jūs problēmu un bēdu ielenkumā, Dievs paliek vienaldzīgs pret jūsu bēdām. Bet Viņš izvēlas nogaidīt un rīkojas tikai tad, kad cēlākais mērķis ir sasniegts un šie apstākļi ir piespieduši jūs nonākt Viņa mīlestības pilnajos apskāvienos. Tad gūtais mierinājums veldzēs pārdzīvoto šausmu izraisītās sāpēs.

Iztēlojaties, ka Dievam pieder spainis, uz kura ir rakstīts jūsu vārds. Ikviena jūsu ciešanu diena lēnām pilda šo spaini ar Viņa žēlastību. Īstajā brīdī, kad ciešanu rezultātā būs sasniegts Dieva iecerētais rezultāts, šis pārpilnais spainis tiks izliets pār jums.

Es bieži vien esmu novērojis šī principa darbību kristiešu dzīvēs. Reiz pie manis ieradās kāds vīrietis un paziņoja, ka es nespēšu viņam palīdzēt, jo viņš nav ticīgs. Viņš bija ārkārtīgi uztraucies un bēdīgs. Viņš nedaudz pastāstīja par savu dzīvi, kuru bija apēnojusi garīgi slima tēva fiziska, emocionāla un garīga rakstura varmācība. Šis cilvēks uzskatīja Dievu par sava zemes tēva līdzinieku un nebija nekāds brīnums, ka viņš nevēlējās kļūt par kristieti. Klausoties viņā, manu garu pārņēma pārliecība, ka Dievam piederošais šī cilvēka žēlastības spainis ir galu galā pārpildījies un Dievs vairs neļaus viņam piedzīvot šādas ciešanas. Man pietika atklāt viņam kristietības vienkāršākās pamatpatiesības, un pār viņu izlējās Dieva mīlestība un žēlastība. Šis brālis bija tādā mērā sadragāts, ka nespēja izpaust savas izjūtas, bet es ievēroju sīku asaru uz viņa vaiga. Jā, tā bija pavisam sīka asariņa, bet tā simbolizēja pēdējo pilienu spainī, kurš nu pārplūda pāri malām. Tas nu bija galā! Problēmas bija noderējušas gan Dievam, gan cilvēkam. Kungs nu bija apmierināts, saņēmis šī cilvēka dzīvi, bet cilvēks bija apmierināts, saņēmis dzīvību no Dieva. Problēmas bija darījušas to visu iespējamu.

Neļaujiet ienaidniekam uzbūvēt šķērsli jūsu ceļā, liekot jums noticēt, ka Dievs izturēsies pret jums tāpat, kā pret jums izturas cilvēki, jo mūsu Dievs ir žēlsirdības Dievs.

 

Bailes no pilnīgas pakļaušanās

Par cilvēku pilnīgu saistīšanos ar Dievu ir uzrakstīts ļoti daudz. Man labāk patīk vārds „pakļaušanās”. Saistīšanās ietver sevī domu par mūsu pašu darbošanos, bet „pakļaušanās” ir atziņa, ka Dievs un tikai Dievs spēj veikt to, kas ir nepieciešams. Mēs esam kā zari, apkļāvušies kokam, uzticībā saņemot no Viņa visu pēc savām vajadzībām. Pašai mūsu dzīvībai ir jānāk no Viņa. Pakļaušanās ir attieksme, nevis mūsu darbošanās.

Daudzi bīstas no pilnīgas pakļaušanās, kura pēc viņu domām izriet no tuvības ar Dievu. Viņi cīnās ar vēlēšanos paturēt tās lietas, kuras atstājuši sev, mēģinot noslēpt no Dieva, vai arī reiz pagātnē, viņi ir atdevuši Dievam kādu savu grēku, vai situāciju, bet tie šķiet nemainīgi. Izmisumā viņi nolemj, ka nepieciešamās pārmaiņas ir vienīgi viņu pašu rokās. Cilvēkiem ar tādu dzīves pieredzi ir izkropļots priekšstats par pilnīgas pakļaušanās jēgu, jo viņiem šķiet, ka tas ir vai nu tūlītējs zaudējums, vai tūlītēji rezultāti.

Pirms vairākiem gadiem es satiku meiteni, kura vairāk par visu vēlējās kalpot dievam mācītājas amatā. Viņai bija viena problēma – viņa nemitīgi cīnījās pret depresiju. Es uzdevu viņai vairākus jautājumus, kā piemēram: „Vai tev patīk justies nomāktai?” un „Vai savas grūtsirdības brīžos tu izjūti kādu apmierinājumu?” (Jo ļoti daudziem tādā mērā patīk citu līdzjūtība, ka viņiem nav ne mazākās vēlēšanās kaut ko mainīt.) Es jautāju, vai viņa spēj konstatēt kādi notikumi ir izraisījuši depresiju. Tad es pievērsos jautājumam par grēku viņas dzīvē. Tomēr viņas atbildes bija godīgas un skaidras, un depresijai nebija nekāda redzama iemesla.

Tad es uzdevu vēl vienu jautājumu. „Vai Apskaidrošanas kalnā, kad mācekļi skatīja Viņa godību, Kristus mīlēja Savu debesu Tēvu vairāk, nekā tad, kad Viņš atradās pie krusta koka Golgātā?”

Viņa atbildēja pareizi: „Viņš mīlēja Dievu visur vienādā mērā.”

Es paskaidroju, ka pakļauties nozīmē mīlēt Dievu gan labos, gan grūtos brīžos. Mīlēt Dievu gan bēdās, gan priekos, jo Viņš ir Dievs. Tad es ieteicu viņai vairs nepārvērst depresiju par dzīves centrālo un galveno asi, bet likt šajā vietā Kristu. Pārstājusi uztraukties par nespēju kalpot Dievam savas emocionālās veselības trūkuma dēļ, viņa drīz vien spēja uzsākt pilnvērtīgu kalpošanu Kristum. Tas nenotika uzreiz, bet tomēr tas notika.

Mums ir jāmīl Dievs vienādā mērā gan priekos, gan visgrūtākajos savas dzīves brīžos. Ļoti daudzi ticīgie labprāt vēlas pilnībā pakļauties Dievam, lai saņemtu nemitīgu svētību, bet līdzko notikumu pavērsiens šķiet draudīgs, viņi pārņem kontroli savās rokās, lai veiktu visu paši, negaidot Dieva vadību.

Paraugieties uz Ījabu kā vienkāršas pakļaušanās piemēru. Viņš bija nolēmis stingri pastāvēt pat lielākajās grūtībās, nelaimēs un problēmās. „Ja mēs esam no Dieva labu saņēmuši, kā lai mēs arī nesaņemam ļaunu?” (Īj. 2:10). Viņš jebkuros apstākļos vēlējās palikt nešaubīgs.

Ja jūs apņēmīgi izlemjat pakļauties ciešanām, negaidiet, ka apkārtējie atbalstīs jūsu lēmumu un iedrošinās jūs. Atcerieties, ka Ījaba sieva neatbalstīja vīra uzskatus. Negaidiet mierinājumu no cilvēkiem, jo vienīgais mierinājuma avots ir Dievs. Jums ir jāiemācās mīlēt savu krustu un sevis noliegšanu, kura pieder pie pilnīgas pakļaušanās Viņam, jo šī mīlestība ļaus jums uzturēt mieru pat vislielākajās nelaimēs.

Izvēloties krustu, jūs izvēlaties Kungu Jēzu. Mācoties pakļauties Dievam jebkuros apstākļos, gadīsies reizes, kad šī pakļaušanās norisināsies viegli, lielā spēkā un pārliecībā. Citreiz jūs piedzīvosiet vājuma un iekšējo cīniņu brīžus, bet atcerieties, ka galvenais ir tas, ka jūs galu galā tomēr ļaujaties Viņam. Vājumā, vai spēkā, jums vienmēr jāatdod sava dzīve Dievam ar pateicīgu sirdi.

Es uzskatu, ka garīgs cilvēks nesaskata sliktus vai labus notikumus, bet vienmēr tikai Dievu. Ienaidnieks cenšas piespiest mūs nonākt aizrautīgās galējībās: sava ego noliegšanā, vai izdabāšanā tam; nesamērīgi smagā darbā, par prieku savam dzīvesbiedram, vai pilnīga vienaldzība pret viņu; miesas ļaunāko izpausmju apkarošanā, vienlaikus lepni demonstrējot tās pašas miesas dzīves citus aspektus. Garīgs, Dievam pakļauts cilvēks vienādi izturas pret uzslavām un nosodījumu, vājumu un spēku, brīvību un nebrīvi, jauko un nejauko, kārdinājumu un sakāvi, sāpēm un slimību, nogurumu un iepriecinājumu, neskaidrību un konkrētiem plāniem, jo viņa dzīves centrā ir Kristus. Viņš dzīvo Tam, kurš stāv pāri visām zemes lietām. Viņš neļauj šķēršļiem ne uz mirkli aizkavēt sevi ceļā. Lai pakļautos, nav vajadzīgs liels spēks, bet tikai ļaušanās Viņa spēkam, ik dienas dzīvojot tā apziņā un pieredzē.

 

Bailes kļūt par sūkli

Ienaidnieks daudziem ir iestāstījis, ka pilnībā pakļaujoties Dievam, viņi kļūs par nožēlojamiem varmācības upuriem, jo citi ļaudis viņus izmantos un sāpinās. Sātanam šie meli izdodas tik labi tāpēc, ka tikai rets ticīgais ir uzzinājis, kādu svētību gūs tas, kurš kļūst par sūkli, uzņemot sevī visu ļaunumu, ar kuru viņu apmētā pasaule.

Sūkļa uzdevums ir uzsūkt, absorbēt. Ticīgais nevis ļauj dusmām, bezcerībai, vai sarūgtinājumam atlekt no sevis, ievainojot kādu citu, bet gan uzsūc to visu un aptur tā izplatīšanos. Dusmas līdzinās tenisa bumbai. Katrs no spēlētājiem zaudē. Tomēr tad, kad ļaudis apmētā viens otru ar sava egocentrisma izpausmēm, uzvarētāju nemēdz būt, jo kristīgajā dzīvē nav vinnētāju, bet tikai „zaudētāji/zaudētāji” un „zaudētāji/uzvarētāji”. Uzvedoties saskaņā ar savas miesas iegribām, vai attiecīgi reaģējot uz svešas mierīgās dzīves izpausmēm, ticīgais kļūst par „zaudētāju/zaudētāju”. Bet uzsūcot sevī visu ļaunumu, kas nāk no citiem, viņš atklās, ka tādā veidā ir iespējams apturēt šo procesu. Mēs parasti ļaujamies mānīgajam priekšstatam, ka viņš ir kļuvis par zaudētāju, bet patiesībā viņš ir vinnējis. Viņš ir „zaudētājs/uzvarētājs”, kurš šķietami ir zaudējis šai pasaulē, bet guvis uzvaru Dieva valstībā. Tāpat arī Kristus līdz nāvei uztvēra Sevī visu to, ko uzkrāva Viņam cilvēce, gūstot bagātību, varu, godu un slavu mūžībā. Savas krusta nāves laikā Viņš šķita zaudētājs, bet patiesībā Viņš ir absolūts uzvarētājs.

Vai jūs patiesi vēlaties izbeigt ieilgušo konfliktu savā ģimenē, attiecībās ar citiem cilvēkiem, vai savā paša sirdī? Tad kļūstiet par sūkli. Uzsūciet sevī visu to, kas jūsu apkārtnē šķiet cilvēku miesīgas dabas izpausmes un redzēsiet Kristus dāvātā miera uzvaru. Būt par sūkli ir svētības pilna dzīve, patiesa spēka un rakstura izpausme. „Mūs lamā, un mēs svētījam; mūs vajā un mēs paciešam; Mūs zaimo, un mēs iepriecinām. Mēs esam kļuvuši kā par atkritumiem pasaulē, kājām minami visiem līdz šai dienai” (I Kor. 4, 12-13). Pāvilam piemita izcila gara spēks, jo viņš kļuva par sūkli visiem apkārtējiem ļaudīm.

Mums doto pavēli „mīlēt” ir iespējams uztvert trīs dažādos veidos. Pirmais ir skatījums bauslības aspektā, kura mācība, pēc būtības ir – mīliet, vai arī Dievs jūs sodīs. Otrais izriet no vēlēšanās ar priecīgu prātu paklausīt Rakstiem, mīlot citus tāpat kā mīl pats sevi. Trešais, augstākais redzējums nāk no Kristus dzīvības dāvājot jums spēju patiesi mīlēt savus ienaidniekus. Pirmais ceļš ir labs, otrais – lielisks, bet trešais ir Dieva pilnības ceļš. Tas ir ejams, kļūstot par sūkli un aizliedzot sevi, nevis to Kungu mūsos.

Reiz pie manis ieradās kāds vīrietis sakarā ar problēmām savā ģimenes dzīvē. Viņš teica, ka viņa sieva vienmēr izsaka viņam aizvainojošas piezīmes. Likās, ka šim cilvēkam ir ļoti spēcīga un nomācoša personība. Viņš pastāstīja man par vairākiem īpaši bīstamiem gadījumiem savā dzīvē, kuros viņu glābusi vienīgi drosme un apņēmība. Klausoties šos stāstus, mani pārņēma apbrīna, apziņā, ka nonācis līdzīgos apstākļos es nebūtu ticis galā tik labi kā viņš. Viņš bija patiesi drosmīgs cilvēks, bet tomēr, kad viņš bija beidzis savu stāstījumu, es uzdrošinājos nosaukt viņu par mīkstmiesi un gļēvuli. Viņš gandrīz izlēca no krēsla, dusmās šņākdams un saukdams pēc paskaidrojumiem. Es teicu, ka nebūtu spējis piedalīties tik bīstamos pasākumos kā viņš, bet patiesa vīrišķības pārbaude nav šādi ekstremāli gadījumi, bet gan mūsu spēja būt par sūkļiem. Es teicu, ka tas ir nožēlojams skats, kad tik spēcīgs vīrietis sūdzas par dažiem nieka vārdiem, kurus sieva pateikusi viņam nepatīkamā tonī un pārdomā šķiršanos tāpēc, ka nespēj uzsūkt un paglabāt sevī dažus skarbus vārdus. Neraugoties uz visu viņa šķietamo spēku, viņš ir tikai vārgulis.

(turpinājums sekos)