GARĪGĀM PĀRDOMĀM

Maikls Velss

“PROBLĒMAS, DIEVA KLĀTBŪTNE UN LŪGŠANA”

7.turpinājums

Daudzi vīrieši vecumā no trīsdesmit līdz četrdesmit gadiem izjūt neapmierinātību ar savu dzīvi. Parasti to sauc par pusmūža krīzi, kad vīrieti sāk pārņemt izbailes, ka viņa dzīve tuvojas periodam, kad cerību, sapņu un vēlmju piepildījums vairs nav iespējams. Patiesībā vīrietis dusmojas pats uz sevi par nespēju šos sapņus realizēt, bet šī situācija ļauj ienaidniekam uzbūvēt cilvēkā bēdu fabriku, liekot viņam vainot sievu un bērnus, kuru dēļ viņš ir spiests pelnīt iztiku ienīstajā darba vietā. Viņš spriež sekojoši: „Ja manu nožēlojamo stāvokli ir izraisījuši sieva un bērni, man viņi ir jāpamet, vai vismaz jāpadara par savu dusmu objektu.” Bēdu fabrikai darbojoties pilnā sparā, vīrietis nevar ar pateicīgu sirdi pieņemt ne savu sievu, ne bērnus, ne darbu, ne dzīves apstākļus. Viņš nespēj saskatīt, ka gan sievu, gan bērnus, gan nodarbošanos viņam ir devis Dievs, un dusmoties uz to visu, nozīmē dusmoties uz Dievu.

Mums vajadzētu saprast ka Dievs parasti neuzskata par īpašu svētību tādu dzīvi, kura mums pašiem liekas pārpilnīga un vērtīga. Mēs rodam mieru, ja vien priekā un pateicībā atzīstam, ka mūsu tagadējie apstākļi ir mīloša Dieva veidoti, kurš skaidri zina, kas mums ir vajadzīgs. Ja mēs veidojam sevī attieksmi, ka it viss ir mums naidīgs, tad šķiet ka visi notikumi pierāda ka dzīve ir ļauna, Dieva nav un nekad nekas nemainīsies. Daži no mums neapzināti veido apstākļus tā, lai pierādītu šo savu kļūdaino teoriju. Uzskatot sevi par nevērtīgu un nevienam nevajadzīgu, mēs sākam uzvesties tā, ka ļaudis tiešām izvairās no mums un izturas noraidoši.

Daži ļaudis ir tā pieķērušies savām problēmām, ka baidās tās pazaudēt un nemaz nedomā paļauties Kristum. Viņi izmanto garīgas un emocionālas problēmas, lai piesaistītu svešu atzinību un rūpes, un vienmēr atrastos ļaužu uzmanības centrā.

Reiz es apmeklēju kādu jaunu vīrieti, kurš bija ievietots psihiatriskajā ārstniecības iestādē un atzīts par nedziedināmu. Viņa vecāki teica, ka, lai gan viņi turpināja regulāri apmeklēt dēlu, viņš vairs nevienu neatpazina un nereaģēja uz sarunām. Pavadījis ar šo jaunieti dažas minūtes, es teicu viņam ka neticu, ka viņš ir slims, bet domāju, ka viņš izmanto šo situāciju, lai paturētu kontroli pār savu ģimeni. Viņš sadusmojās un sāka dedzīgi strīdēties, apgalvojot, ka esot gan gauži slims. Viņa spēja loģiski strīdēties man likās diezgan interesanta parādība, ņemot vērā ģimenē valdošo pārliecību, ka viņš nespēj uzturēt pat visvienkāršāko sarunu.

Ļoti daudzi kristieši spēj ar žēlastību un mīlestību aprūpēt cietējus, kā viņiem to arī nāktos darīt. Diemžēl, bieži vien viņi piesaista sev cilvēkus, kuri nemaz nedomā atbrīvoties no savām problēmām un tuvoties Dievam, bet kuru mērķis ir izmantot savā labā pēc iespējas vairāk žēlsirdīgā kristieša laika.

Ļaujoties piltuvei

Kāpēc mēs ciešam? Kāpēc Dievs vēl nav mūs atbrīvojis? Kāpēc Viņš vēl nav pārveidojis mums par labu šos neiespējamos cilvēkus un apstākļus? Vai varbūt Viņš Vēl nav panācis mūsos to rezultātu, kuram šajos apstākļos vajadzētu veidoties? Vai varbūt mēs joprojām neesam atteikušies no paļāvības paši uz saviem elku dieviem? Vai tad mums vēl tikai nāksies ļauties piltuvei?

Iztēlojieties to šādi. Pieņemsim, ka jūs apgūstiet divpadsmit mēnešu ilgu mācību kursu ar nosaukumu „Piespiedu ceļš pie Dieva.” Jūs esat lielās ciešanās apguvuši deviņu mēnešu vielu un sūdzaties par to, cik grūti tas ir bijis. Dievs varētu ļaut jums atstāt klasi, bet tādā gadījumā deviņu mēnešu darbs būtu izniekots un viss būtu jāsāk no jauna vēlākā laikā. Vai jūs patiešām vēlaties, lai visas jūsu ciešanas būtu veltas un tām vajadzētu atkārtoties vēlreiz? Neparko! Neatkāpieties, kamēr kurss nebūs pabeigts.

Kāds brālis reiz stāstīja, ka bērnībā, dzīvodams Brazīlijā, viņš ļoti vēlējās kucēnu bez astes. Kādu dienu tēvs atnesis viņam ilgoto sunīti, bet, diemžēl, tam bija aste. Viņš jautāja tēvam, ko lai dara, un tēvs, iedevis viņam kabatas nazi, teica: „Ej un nogriez to pie sētas staba.” Zēns izveda kucēnu ārā, bet jutās apbēdināts, jo nevēlējās nodarīt sunim sāpes. Tomēr viņš joprojām vēlējās suni bez astes un nonāca pie slēdziena, kurš bērna prātam likās gluži loģisks. Lai nenodarītu sāpes, cērtot visu asti uzreiz, viņš nolēma izraisīt mazākas ciešanas, griežot asti nost pa mazam gabaliņam!

Tāpat, daudzi ļaudis izvairās no acumirklīgām sāpēm, un līdz ar to arī no iespējas ātri tikt no tām vaļā, un izvēlas ilgstošas ciešanas. Ikvienam cilvēkam jāļauj tām problēmām, kuras Dievs ir veidojis personīgi viņam, piespiest sevi beidzot nokļūt Dieva tuvumā. Ja Dievs ir patiesi mīlošs, Viņš neatbrīvos nevienu no ciešanām tikmēr, kamēr iecerētais uzdevums nebūs veikts.

Agrāk es jutos ļoti izmisis katru reizi, kad mēs pārcēlāmies uz citu pilsētu un man nācās atkal meklēt darbu. „Kungs, ja Tu jau zini, kāds darbs Tev ir padomā priekš manis, kāpēc Tu liec man to tik ilgi meklēt? Vai Tu nevari aizvest mani turp bez visas šīs meklēšanas?” Nē! Viņš nevarēja ierādīt man šo darbu, kamēr es turpināju paļauties uz saviem pūliņiem un prasmēm (elkiem), kuri pēc manām domām, varēja nodrošināt man nodarbošanos. Dievam nākas nostādīt mūs tādos apstākļos, kuros mēs atmetam sev ar roku, un tikai tad Viņš dod atbildi. Atbilde ir Viņš Pats. Jēzus ir pamatatbilde, no kuras jebkuros apstākļos izriet risinājums. Ja mums ir Viņš, vēl atliek tikai sīkumi.

Vai atceraties, ka zagļiem, kuru krusti atradās blakus Kristus krustam, tika pārlauzti kāju kauli? Izpildot nāves sodu pie krusta, romieši izdūra šķēpu caur cilvēka kājām, un ja vien viņam pietika gribasspēka pretoties sāpēm, viņš varēja ar savu svaru atspiesties pret šķēpu, lai nenosmaktu un padzīvotu ilgāk. Tā caur sāpēm, varēja paildzināt savas ciešanas.

Vai tad daudzi no mums nedzīvo tāpat? Savā egoismā būdami nodarbināti vienīgi ar pašlabuma meklēšanu, viņi meklē iespēju paildzināt dzīves ciešanas. Kristus, gluži pretēji, meklēja nevis Savas gribas piepildījumu, bet gan pakļāva Savu gribu mīloša Tēva gribai. Ja Tēvs bija licis Viņu pie krusta, Kristus to pieņēma, gaidot un pateicoties Dievam par atbrīvošanos par kura tuvumu Kristus bija pārliecināts. Pārvarot nāvi, Viņš tika augšāmcelts no kapa.

Arī mums ir jānonāk līdz padošanās brīdim, kad paša griba pakļaujas Dieva gribai. Iespējams, ka, lai nonāktu tik tālu, mums būs nepieciešama palīdzība, tāpat kā krustā sistajiem zagļiem. Kad karavīriem kļuva žēl nabaga krustā sisto mocekļu, kuri nopūlējās, lai paildzinātu savu ciešanu pilno dzīvi, tie pārlauza viņiem kājas. Krustā sistais cīnās par savu dzīvību kamēr vien pietiek spēka un lai atbrīvotu viņu no mokpilnās eksistences, dažkārt nepieciešama sveša iejaukšanās.

Vai arī jūsu egoismam vajag pārlauzt kājas? Vai jūsu griba ir tik spēcīga, ka jūs nespējat atteikties pats no sevis? Vai, lai atbrīvotu jūs no ciešanām, ir nepieciešama sveša iejaukšanās? Tieši to, izmantojot apstākļus un cilvēkus, dara Svētais Gars. Līdzko jūs padodaties un pieņemat nāvi, rodas jauna dzīvība – Kristus dzīvība, jo piltuves mērķis ir vest jūs tuvāk pie Viņa.

 Tātad, kāpēc jūs ciešat? Tāpēc, ka jūs esat nevis viens no daudziem aicinātajiem, bet gan viens no nedaudzajiem izredzētajiem. Jūs ciešat tāpēc, ka Dievs Savā mīlestībā ir atzinis jūs par dārgu un īpašu radību, kuru Viņš vēlas tuvināt Sev. Iedomājieties tikai! No daudziem miljoniem ļaužu tieši jūs esat aicināts tuvāk un dziļāk iepazīt Dievu. Bet lai tas notiktu, jums ir jāpieredz sava ego nāve. Kad jūs saskatīsiet svētību šajā apstāklī, jūs slavēsiet Viņu par ikvienu notikumu, kurš pavirzīja jūs tuvāk Viņam. Ļaujieties piltuvei, jo tā vedīs jūs tuvāk pie Dieva.

Dieva konveijers

Mūsdienām ir raksturīgas divas valdošās evaņģelizācijas darba metodes. Viena ir cilvēcīgā metode, kura ir līdzīga šablonam. Ar šablona palīdzību var veidot pēc formas identiskus objektus. Šie priekšmeti var izskatīties ļoti jauki, bet starp tiem nav ne mazākās atšķirības. Ikviens no tiem ir identisks pārējiem. Šīs metodes mērķis ir reproducēt tās autoru ar šablona palīdzību, kurš sastāv no visdažādākajiem paņēmieniem, kuri šim sludinātājam likušies visvērtīgākie, kā Rakstu mācīšanās no galvas, liecināšana, pareiza ģērbšanās maniere, zināmu formulējumu izmantošana, un īpašu dāvanu izrādīšana. Mācību galamērķis ir pašam līderim identiski mācekļi. Tā evaņģelizācijas skolas nolūks varētu būt daudzi vienādi evaņģēlisti; dinamiskās misijas grupas varētu veidot identiskus dinamiskus misionārus. Baznīcā ir neskaitāmas programmas, kuru skolās reproducēt mācekļa dzīvē tieši tās pazīmes, kuras skatāmas to līderu, vai veidotāju personībā. Tas ir viens mācīšanas veids.

Un vēl ir otrs mācīšanas veids – Dieva metode. Viņš veido Sev noderīgus ļaudis kādu laika periodu pievēršot tiem ļoti individuālu uzmanību. Iztēlojaties divas kubveida māla pikas. Ja jūs iedosiet vienu no šīm pikām 150 cilvēku lielai grupai un palūgsiet, lai ikviens no viņiem atstāj uz šīs pikas kādu nospiedumu, jums būs ļoti interesanti novērot, kā pakāpeniski mainās šī kuba forma. Daži to saspiedīs plakanu, citi atstās tikai vieglus pirkstu nospiedumus, vēl citi mēģinās piešķirt tai sākotnējo veidolu. Kad šī māla pika būs pabeigusi savu ceļojumu un tiks nolikta blakus otrajai, vai kāds cilvēks spēs precīzi atkārtot tajā pirmajā pikā redzamos nospiedumus? Protams, nē! Jo pirmās pikas formu bija pakāpeniski izveidojuši 150 cilvēki.

Tas attiecas arī uz Dieva mācību metodēm. Mēs netiekam veidoti pēc viena šablona, līdzīgi viens otram, bet gan pilnīgi unikālā un atšķirīgā veidā. Iztēlojaties ikvienu ticīgo kā māla piku Dieva rokās. Viņš iet ar šo piku caur ļaužu pārpilnu podnieka darbnīcu, kurā dažiem ir rokās āmuri, citiem – problēmas, vai kārdinājumi, vai arī marles saites. Mums par pārsteigumu var izrādīties, ka šajā darbnīcā ir vieta arī dēmoniem un fiziskām kaitēm, un slimībām. Turot rokās šo māla piku, Dievs izvēlas dažādus ļaudis un notikumus. Tikai tiem, kurus Dievs ir izvēlējies, ir ļauts iznākt priekšā un atstāt mālā savu nospiedumu. Dažkārt tas tiek pakļauts uzbrukumiem, un kļūst izkropļots un neglīts. Citreiz šis vienkāršais māla gabals sāk starot brīnišķīgā, iepriekš slēptā skaistumā. Nemitīgā spiediena un grūdienu rezultātā rodas kaut kas ļoti noderīgs un skaists. Kā paša Podnieka sirds veidols. Viņš ir radījis kaut ko Savai godībai, kādu Sevis izpausmi un kaut ko, kas paredzēts konkrētam, īpašam, labam darbam. Galu galā šī radība ir pārpilna dzīvības un nespēj dusmās atskatīties ne uz vienu no tiem notikumiem, un cilvēkiem, kuri reiz viņu ir sāpinājuši. Gluži pretēji, šī skaistā radība lepojas vienīgi ar Dieva veikumu, vēloties nevis vairot sev līdzīgus, bet iedrošināt ikvienu ļauties Dieva rokai, kas viņu veidos noderīgu un vienreizēju.

Interesanti, ka vienam no visu laiku izcilākajiem misionāriem tika aizliegts doties misijas darbā, jo viņam trūka vajadzīgās pieredzes. Viņš tomēr devās ceļā, ļaujot Dievam veidot sevi pēc Viņa gribas. Mūsdienās eksistē šī cilvēka vārdā nosaukta misijas skola, kura mēģina, saskaņā ar viņa paraugu, veidot citus izcilus misionāra līmeņus. Kāpēc? Tāpēc, ka šis cilvēks ļāva Dievam pārveidot sevi no māla pikas par vērtīgu mācekli. Ar cilvēku veidotu šablonu tādu mākslas darbu nav iespējams radīt.

Visaugstākais aicinājums ticīgajam ir pakļauties Dieva gribai savā dzīvē un iedrošināt citus darīt to pašu. Tie, kuri apzinās māla pikas slēptās iespējas, nesteidzas apstrādāt šo piku ar šablonu, lai atveidotu citos to, kas liekas būtisks pašam. Viņi zina, ka mālu veido Dievs, Viņa nospraustajā laikā. Šādiem skolotājiem pietiek ar iespēju atstāt Dieva radītajā mālā tādu nospiedumu, kādu dāvanu Dievs viņiem ir devis. Un kad ir pienācis viņu pašu veidošanas laiks, viņi uzņem to ar prieku, apziņā, ka tiek veidoti un uzlaboti saskaņā ar Dieva gribu.

Neraugieties uz šo procesu kā uz ciešanām un problēmām vien, paturiet prātā galamērķi: to lielisko radību, kuru veido Dievišķais Meistars. Lai jūs iedvesmo apziņa, ka jūs lēnām kļūstat par Viņa daiļuma izpausmi un Viņa trauku.

„Tāpēc tad arī, kur ap mums visapkārt tik liels pulks liecinieku, dosimies ar pacietību mums noliktajās sacīkstēs, nolikdami visu smagumu un grēku, kas ap mums tinas, Un raudzīsimies uz Jēzu, ticības iesācēju un piepildītāju, kas Viņam sagaidāmā prieka vietā krustu ir pacietis, par kaunu nebēdādams, un ir nosēdies Dieva tronim pa labai rokai.” (Ebr. 12, 1-2)

 (turpinājums sekos)