GARĪGĀM PĀRDOMĀM - 11.turpinājums

GARĪGĀM PĀRDOMĀM

Maikls Velss

 

“PROBLĒMAS, DIEVA KLĀTBŪTNE UN LŪGŠANA”

11.turpinājums

Kādas gan ciešanas Kristus miesai ir sagādājusi tieksme nemitīgi salīdzināt vienu tās locekli ar citu! Daudzu garīgu semināru pamatā ir vienas personas stāstījumi par sasniegto. Klātesošie savukārt salīdzina sevi ar šo cilvēku un secina, ka viņi nekad nespēs nest tādus augļus un nekļūs tik noderīgi Dievam. Rezultātā baznīcā pārāk daudzi sāk justies vāji, nesagatavoti un sakauti, lai pamēģinātu uzsākt ceļu pretim dziļākai saiknei ar Dievu. Jāpaskaidro viņiem, ka svētīgai dzīvei nepārtrauktā sadraudzībā ar Dievu nav nepieciešams izcils prāts, spējas vai spēks, bet gan kāda viegli nosakāma sirds īpašība. Ikvienam, kurš piekrītoši atbild uz jautājumu „Vai tu mīli Viņu?”, piemīt viss, kas nepieciešams patiesai tuvībai ar Dievu. Mums ir jāaptver kāda vienkārša patiesība, kura ir bijusi apslēpta un pazaudēta. Kopš Dievs ir atdevis Savu Dēlu, lai iegūtu mūs, mēs it viegli varam iegūt ik mirkļa klātbūtni un prieku Jēzū Kristū. Nav nekā vieglāka, jo Tēvs to brīvi dāvā visiem, pat pašiem vājākajiem.

Neļaujiet ienaidniekam pārliecināt jūs, ka neesat piemērots Dieva klātbūtnei, ka šāda svētība ir domāta nevis jums, bet kādam citam. Paklausiet pavēlei droši tuvoties Dievam. Kāpēc mums ir pavēlēts meklēt Viņu? Tāpēc, ka Viņu ir iespējams atrast! Viņš paredz, ka Viņu atradīs ikviens ticīgais. „Kad jūs Mani meklēsit, jūs Mani atradīsit. Ja jūs no visas sirds Mani meklēsit, Es būšu atrodams” (Jer. 29, 13-14). „Mana sirds turas pie tava vārda: „Meklējiet Manu vaigu!” Es meklēju, Kungs, Tavu vaigu” (Ps. 27, 8).

Mēs esam dzirdējuši šo pavēli. Problēmas dzen mūs pie Viņa, un mēs esam brīvi paklausīt. Mēs meklēsim Dievu, kuru ir iespējams atrast.

 

Pašas bailes

Turpinot apskatīt šķēršļus, kurus ienaidnieks liek mūsu ceļā pretim Dievam, mums ir jāapzinās, ka tad, kad visi pārējie paņēmieni un māņi neizdodas, viņš ar prieku liek galdā savu pēdējo trumpi – bailes.

Jāievēro, ka Rakstos ir atrodamas divas galvenās mācības par bailēm. pirmā ietver pavēles bīties no Dieva. „Slavējiet to Kungu visi, kas Viņu bīstas” (Ps. 22, 24). „Bijība tā Kunga priekšā ir visas gudrības sākums” (Ps. 111, 10). „Tā Kunga draudzība ir ar tiem, kas Viņu bīstas, un Viņa derība ar viņiem vedīs viņus pie īstās atziņas” (Ps. 25, 14). „Redzi, tā Kunga acs vēro tos, kas Viņu bīstas un cer uz Viņa žēlastību” (Ps. 33, 18).

Šī doma ir pamatā otrajai mācībai par bailēm. „Redzi, tas Kungs, tavs Dievs, tev ir devis zemi tavā priekšā, celies, ņemt to sev, kā tas Kungs, tavu tēvu Dievs, tev ir solījis; nebīsties un neiztrūcinies! (V Moz. 1, 21). „Tad Es jums viņu pašu, ir visu viņa tautu, ir visu viņa zemi nodevis tavās rokās, un tev ar viņu būs tāpat rīkoties, kā tu esi rīkojies ar amoriešu ķēniņu Suchonu, kas dzīvoja Hešbonā”” (V Moz. 3, 2).

Mūsu Dievs ir taisnīgs Dievs! Mums nebūs citus dievus turēt. Elku dievu raksturo tas, ka tas iedveš bailes, jo citādi visi piekritēji drīz vien zaudētu interesi un novērstos no tā.

Novērojot, no kā cilvēki baidās, var ļoti viegli konstatēt, ko viņi pielūdz. Daudzi ir norūpējušies par finansiāla rakstura lietām, tātad, viņi uzskata, ka no trūkuma viņus pasargās nauda, nevis viņu Tēvs debesīs. Daži ar baiļu trīsām tuvojas jebkuriem ierēdņiem, atklājot, ka apzināti, vai neapzināti, savas cerības ir likuši uz šīs pasaules varenajiem. Daži baidās no cilvēku darbiem, jo viņu cerību avots ir cilvēce. Šo sarakstu varētu turpināt, bet svarīgākais ir saprast, ka mums tiek pavēlēts nebaidīties ne no viena cita, kā vienīgi no Dieva.

Bailes var uzskatīt par vienu no pielūgšanas augstākajām formām. Lielīgi pasludinādams sevi par šīs pasaules valdnieku, Sātans grib, lai viņa sekotāji baidās no viņa. Tomēr mums tiek pavēlēts bīties tikai no vienīgā patiesā Dieva, mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēva. Vienīgi Viņš ir pelnījis cilvēces bijāšanu. Baidīties no tāda viltus dieva kā Sātans, nozīmē pielūgt viņu. Tas ir grēks! Tas, ka mēs pielūdzam vienīgo patieso Dievu, atbrīvo mūs no jebkādām citām bailēm: gan no Sātana, gan ļaudīm, gan apstākļiem. „Un nebīstieties no tiem, kas miesu nokauj un dvēseli nevar nokaut; bet bīstieties vairāk no tā, kas miesu un dvēseli var nomaitāt ellē” (Mat. 10, 28).

Redziet, kāpēc ienaidniekam tik ļoti patīk iedvest bailes Dieva ļaudīm, jo līdz ar to viņš pierāda sev, ka ir kaut kas vairāk nekā tikai kritis eņģelis, sakauts ienaidnieks, un rēcošs, bezzobains lauva. Līdz ar bailēm, Sātans iegūst arī kādu daļiņu pielūgsmes, kura pienāktos vienīgi Dievam un atkal mēģina pacelt sevi Dievam līdzīgā stāvoklī.

Tuksnesī Sātans kārdināja Jēzu: „To visu es tev gribu dot, ja tu, zemē mezdamies, mani pielūgsi” (Mat. 4, 9). Vārdam „pielūgt” ir vienkāršs skaidrojums – tas nozīmē „pievērst uzmanību”. Tātad Sātans vienkārši teica, „Pievērs man uzmanību!” Jēzus atteicās, teikdams: „Atkāpies Sātan! Jo stāv rakstīts: tev būs Dievu, savu Kungu, pielūgt un Viņam vien kalpot” (Mat. 4, 10). Mūsu uzmanībai ir jābūt vērstai vienīgi uz Dievu.

 Diemžēl ļoti daudzi ticīgie pārlieku bieži ievēro Sātanu, ikdienas pavadot bailēs no viņa un visur saskatot viņa ļaunos plānus un māņus. Gadās, ka viņus biežāk dzird runājam par ienaidnieku, nekā par Kristu. Varbūt pat negribot, viņi ir sākuši pielūgt ienaidnieku, bet pieļāvuši kļūdu, jo viņa vara nav salīdzināma ar mūsu Dieva varenību.

Bieži vien cīņa starp labo un ļauno tiek attēlota ar daoistu simbolu – nelielu apli, kura puse ir balta, bet otra – melna. Krāsas ir izvietotas tā, it kā viena mēģinātu gūt uzvaru pār otru, jo kad melnais gūst virsroku, baltais zaudē, un otrādi. Daži ticīgie uzskata, ka gan debesīs, gan virs zemes notiek tieši tāda veida cīņa starp tumsas un gaismas spēkiem. Tomēr tā nav taisnība. „Viņā bija dzīvība, un dzīvība bija cilvēku gaisma. Gaisma spīd tumsībā, bet tumsība to neuzņēma” (Jņ. 1, 4-5). Gaismai un tumsai nepiemīt vienlīdzīgs spēks, jo tumsai vienmēr ir jāpadodas gaismas priekšā. Tumsa nekad negūst virsroku pār gaismu, bet tikai aizņem gaismas atstāto vietu, kad gaisma, atkāpdamās, to pieļauj. Gaisma, gluži otrādi, iznīcina tumsu un liek tai atkāpties un atbrīvot ceļu.

Cilvēks vēl nav izgudrojis ierīci, pretēju kabatas baterijai, kura dienas gaismā varētu izstarot tumsu. Gaismai nekas tāds nevar kaitēt, jo tumsai nav ne varas pār gaismu, ne aizsardzības līdzekļu pret to. Bet stāvot kalna galā vistumšākajā nakts stundā, kad nemirdz ne mēness, ne zvaigznes, šo tumsu pāršķeļ manas lētās, mazās kabatas baterijas stars, kuram pakļaujas pat šie milzīgie tumsas plašumi.

Kāda gan būtu mūsu dzīve, ja tajā nebūtu saules lēkta, kurš vienā mirklī padzen tumsu, uzsākot drošu un raženu dienu? Dieva gaismai ir jāataust mūsu sirdīs katru dienu, un tad pazudīs visas tumsas izpausmes, ieskaitot bailes. Nav vērts studēt biezas grāmatas, pūloties izprast tumsu un tās varu, ja nepieciešams ir vienīgi apzināties Kristus gaismu mūsu sirdīs. Tai nespēj pretoties nekādi dēmoniski spēki, jo ēnām ir jābēg šīs godības priekšā.

Tāpat kā gaisma ir neizsakāmi varenāka kā tumsa, tā Dieva spēks ir bezgalīgi lielāks par ienaidnieka spēku. Tāpēc mēs zinām, ka Sātana tumsībai tiek ļauts darboties tikai tur, kur to ir noteicis Dievs. Ir ļoti svarīgi, lai mūsu uzmanības centrā vienmēr būtu Viņa gaisma mūsos, lai padzītu tumsību, ja tā mēģinās mums uzmākties.

Lai kaut ko nodarītu Ījabam, Sātanam bija jālūdz atļauja Dievam. Arī no Jēzus vārdiem, teiktiem Pēterim, „Sīmani, Sīmani, redzi, Sātanam ļoti iegribējies jūs sijāt kā kviešus” ir jāsaprot, ka pirms likt lietā savu plānu, Sātanam joprojām vajadzēja lūgt atļauju, un Jēzus to atļāva ar zināmu nolūku. „Bet Es esmu lūdzis par tevi, lai tava ticība nemitētos. Un kad tu atgriezīsies, tad stiprini savus brāļus” (Lk. 22, 31-32). Bez mūsu varenās Gaismas, Jēzus Kristus aizlūguma, Pēteris, tāpat kā mēs visi, būtu lemts neveiksmei. Nav šaubu, ka mums ir jāapzinās ienaidnieka darbošanās briesmas, bet vēl vairāk mums ir nepieciešama patiesa atziņa par mūsu Dieva, kuru mēs bīstamies un pielūdzam, patieso visvarenības mēru.

Kāda sieviete, kura bija nonākusi dziļā konfliktā ar savu garīgi nelīdzsvaroto vīru, man stāstīja, ka ikreiz, kad viņa iegāja savas mājas pagrabstāvā, viņu sagrāba šausmīgas izbailes. Es teicu, lai viņa ieiet tajā telpā, atver Bībeli, un izlasa sekojošus pantus. „Bet Viņš sacīja: „Es redzēju Sātanu kā zibeni no debesīm krītam”” (Lk. 10, 18). „Bruņojoties ar visiem Dieva ieročiem, lai jūs varētu pretī stāties visām velna viltībām” (Ef. 6, 11). „Tad nu padodieties Dievam, stājieties pretim velnam, un viņš bēgs no jums” (Jēk. 4, 7). „Tas Kungs lai norāj tevi, Sātan!” (Cak. 3, 2). Pēc tam es ieteicu viņai Kunga Jēzus Kristus vārdā pavēlēt visiem dēmoniskajiem spēkiem atstāt viņas namu. Vēl es brīdināju, ka, ja devusi pavēli Sātanam pazust, viņa izjūt vēl lielākas bailes, galvenais ir nebēgt šajā brīdī, jo tas ir pēdējais ierocis, kuru ienaidnieks izmanto, lai piespiestu kristieti atkāpties. Tātad, mūsu bailes nav vis ienaidnieka spēka izpausme, bet gan pierādījums, ka viņam nav varas pār mums. Es paskaidroju, ka šādas darbošanās nolūks ir nevis likt viņai skraidīt apkārt meklējot dēmonus skapjos un pagultēs, bet gan palīdzēt viņai apzināt Dieva gaismas spēku un varu.

Pēc nedēļas viņa laimīga atkal ieradās pie manis, lai pastāstītu par notikušo. Viņa atradusies pagrabā kopā ar savu mazo bērniņu un līdzko viņa sākusi lasīt Rakstu vārdus, viņu pārņēmušas šausmīgas izbailes. Kad viņa pavēlējusi ienaidniekam pazust, bailes kļuva tik lielas, ka viņa nokritusi ceļos. Atceroties, ka bailes ir pierādījums, ka ienaidniekam zūd spēki, viņa stingri pastāvēja uzvarā, kura ir jau izcīnīta ar Kristus asinīm, un vēlreiz pavēlēja ienaidniekam aiziet. Tajā pašā mirklī istabā iestājās pilnīgs miers.

Šo panākumu iedvesmota, viņa nostājās uz sava nama sliekšņa un pavēlēja Sātanam nekad vairs neienākt šajā namā kopā ar viņas vīru. Tajā vakarā notika kaut kas ļoti dīvains, jo viņas vīrs atteicās ienākt mājās, lai uzsāktu kārtējo strīdu. Viņš gribēja, lai sieva iznāk ārā un sarunājās ar viņu mašīnā. Galu galā ienācis mājās, viņš vairs nevēlējās strīdu turpināt. „Bet miera Dievs visā drīzumā samīs Sātanu apakš jūsu kājām! Mūsu Kunga Jēzus žēlastība lai ir ar jums!” (Rom. 16, 20).

Laimīgi ir tie ļaudis, kuri neuzticas paši sev, nepaļaujoties uz miesu, bet uzticas Gaismai, kura ir uzvarējusi tumsu. Bez šaubām mēs nevaram mēroties spēkiem ar ienaidnieku, bet viņš, savukārt, nevar mēroties ar Gaismu, kura mīt mūsos. „Bet jūs esat izredzēta cilts, ķēnišķīgi priesteri, svēta tauta, Dieva īpašums, lai jūs paustu Tā varenos darbus, kas jūs ir aicinājis no tumsas Savā brīnišķīgajā gaismā” (I Pēt. 2, 9).

5. Kļūdainas definīcijas

Ļoti daudz ticīgie meklē, bet tā arī neatrod savā dzīvē garīgas realitātes, lai gan viņi sirsnīgi un dedzīgi nododas šī mērķa īstenošanai. Kāpēc gan ne visi ticīgie spēj atrast to, kas viņiem pēc taisnības pieder Kristū? Atbilde uz šo jautājumu visbiežāk ir atrodama tajā apstāklī, ka viņi ir nepareizi definējuši savu mērķi, to, pēc kā īsti viņi tiecas. Tas, kā kristietis definē, ko viņš meklē, un tas, kā Dievs definē to, ko Viņš piedāvā, bieži atšķiras, un tādejādi viņi meklē to, ko Dievs nemaz nav plānojis tiem dot. Viņi (vai kāds cits viņu vietā) ir kļūdaini definējuši garīgumu, ko, kas nozīmē – būt Dievam pieņemamam, izjust Dieva tuvumu, būt vienotam ar savu dzīvesbiedru, vai gūt apliecinājumu, ka nonāksi debesīs.

Iztēlojaties, ka jums ir iestāstīts, ka vienīgais atrisinājums jūsu naudas grūtībām ir ar zeltu pilns pagalms. Ja jums nav zināms, kas ir zelts, jūs jautājiet, „Kā tas izskatās?” un jums paskaidro, ka zelts ir telefona stabi. Vadoties no šīs kļūdainās definīcijas, jūs piepildiet ar telefona stabiem savu piemājas dārzu, pārliecībā, kas tas atrisinās visas jūsu problēmas. Tad jūs uzziniet, ka šis darbs ir bijis velts un jūs pats tā rezultātā – vēl nabagāks.

Nepareizas definīcijas ir darījušas nelaimīgus ļoti daudzus ļaudis. Laulības dzīvē, gan sievai, gan vīram pieder kāda netverama skaidrojošā vārdnīca. Ja es meklētu savā sirds vārdnīcā vārdu „tīrība”, parādītos skaidrojums – „tīrība: šaura taciņa starp netīrumiem no vienas istabas uz otru”. Bet ja man būtu dota iespēja ielūkoties savas sievas vārdnīcā, es lasītu – „tīrība: nevainojama, absolūta kārtība; pretējs jēdziens: mana vīra uzskati par to”. Kā redziet, starp manas sievas un maniem uzskatiem par tīrību ir liela atšķirība.

Vēl viena definīcija, kuru būtu interesanti salīdzināt ir vārda „mīlestība” skaidrojums. Manā vārdnīcā tā būtu nemitīga apkampšanās, skūpsti un citāda veida klajas jūtu izpausmes, bet mana sieva to definē kā laba darīšanu otram, kā piemēram veļas mazgāšanu, tīrīšanu un ēdiena gatavošanu. Atšķirības mūsu definīcijās varētu izraisīt pamatīgu nesaprašanos. Es varētu teikt sievai, „Tu mani nemīli” (es gribu, lai viņa to izrāda emocionāli), bet viņa varētu iebilst, „Tu nemīli mani” (viņa gribētu, lai es izpaužu savu mīlestību darbos). Patiesību sakot, mēs varētu mīlēt viens otru cik vien spētu, saskaņā katrs ar savu definīciju, bet tomēr ļoti mazā mērā mīlēt viens otru saskaņā ar pretējās puses uzskatiem par mīlestību, mēģinot saņemt un dot savu mīlestību, mēs vienkārši neesam sapratuši, ko otrs grib, vai ko viņš pauž ar savu uzvedību.

Ļoti daudzus nepamatotus konfliktus ģimenēs izraisa tas, ka laulātajiem pāriem ir atšķirīgas definīcijas. Šis konflikts var tādā mērā saasināties, ka vīrs un sieva ir spiesti šķirties, secinot, ka pretējā puse nekad nemainīsies.

 

(turpinājums sekos)