GARĪGĀM PĀRDOMĀM - 10.turpinājums

GARĪGĀM PĀRDOMĀM

Maikls Velss

 

“PROBLĒMAS, DIEVA KLĀTBŪTNE UN LŪGŠANA”

10.turpinājums

Cik gan laulību tiktu pilnīgi pārvērstas, ja vien vīrs vai sieva piekristu kļūt par sūkli? Nespēja un neprasme zaudēt dzen tik daudzas rūgtuma saknes laulības dzīvē. Ja gulēt ejot, sieva ir pateikusi vīram kaut ko aizvainojošu, viņš mēģina atspēlēties ar savu klusēšanu. Viņa savukārt atsakās vīram pieskarties. Tad viņš meklē citus veidus, lai viņu aizvainotu, un tā laulība virzās lejup pa spirāli, bieži vien līdz pat tās šķiršanai. Skumjākais ir tas, ka to visu varētu apturēt, ja vien viens no viņiem uzņemtu sevī apvainojumu un izlemtu mīlēt.

Jūsu reakcija uz ikvienu negatīvu situāciju lielākā mērā atklāj jūsu sirdi, nekā tā cilvēka sirdi, kurš to izraisījis. Vai jūs mīlat savu sievu tā, kā Dievs to ir pavēlējis, vai jūs viņu tikai ja …? Vai jūs cienāt savu vīru tā, kā māca Bībele, vai arī jūs cienāt viņu tikai ja …? Šie „ja” jūsu attiecībās atklāj jūsu vājumu un no tiem ir jātiek vaļā, pirms Dievs nolems ka jums tiešām ir nepieciešams mainīt savu dzīvesbiedru.

Pakļaušanās, kļūšana par zaudētāju/uzvarētāju – tā ir pārpilnīga dzīve, pēc kuras ir jāilgojas, nevis jābaidās no tās. Tuvojoties Dievam, nostumiet šo šķērsli nost no sava ceļa. Dieva pavēle, lai mēs aizliedzam paši sevi, dos mums visu to garīgo spēku, kas nepieciešams, lai mēs to piepildītu.

Palīdzot ļaudīm, kurus ir sadusmojuši citu teiktie vārdi, vai darbi, es parasti jautāju, „Vai jūs esat apvainojies?” Tad es saku, ka esmu priecīgs par šo apvainojumu un ceru, ka ļaudis turpinās viņu aizvainot arī turpmāk. Aizvainojumi ir kristieša dzīves neatņemama sastāvdaļa un tajā brīdī, kad mēs saprotam, ka tie mums vairs neliekas aizskaroši, izrādās ka mēs dzīvojam patiesā kopībā un tuvumā ar Kristu. Jēzum bija iemesls just aizvainojumu pret pūli, kurš Viņu ielenca pie krusta, bet Viņš nekavējoties atdeva dzīvību par Saviem pāridarītājiem. Uzsūcot svešus apvainojumus, mēs iegūstam spēju ziedot savu dzīvību par šiem pašiem ļaudīm. Mēs mirstam, lai viņi varētu dzīvot (II Kor. 4, 10-12).

Kad citi vēršas pret mums ar nicinājumu, mūsu pienākums ir, pirmkārt, piedot, otrkārt, izraut pāridarītāju no tā stāvokļa, kura varā nonākuši, viņi vēlas aizvainot citus ļaudis.

Vai jūs vēlētos nodrukāt grāmatu, kurā alfabētiskā secībā būtu nosaukti visi jūsu paziņas un visas negatīvās piezīmes, kuras jūs par viņiem esat izteikuši? Protams, nē! To neviens negribētu. Šādu grāmatu ikviens mēģinātu iznīcināt. Tāpēc, dzirdot kā kāds cits jūs aprunā, sevis pašu un citu cilvēku dēļ, nekavējoties iznīciniet šo informāciju un neļaujiet tai ietekmēt jūsu attiecības. Galu galā, arī jums pašam ir gadījies rīkoties tāpat.

No ikvienas negatīva rakstura sadursmes var mācīties ne vien dusmu un atriebības kāres pārpilnais cilvēks, bet arī jūs – aizvainotā persona. Vai jūs varat piedot, mīlēt un iedvest drosmi tā, kā to darīja mūsu Kungs, kad jūs nonievājāt Viņu? Ļaundara sirdij var redzēt cauri, bet jūsu reakcija atklāj jūsu pašu stāvokli, vai esat garā, vai miesā. Ja miesā, tad es ceru, ka jūs turpinās aizvainot un nicināt tikmēr, kamēr staigāšana miesā padarīs jūs tik nelaimīgu, ka jūs beidzot vērsīsities pie dziļi iekšā apslēptās dzīvības, kuru nav iespējams aizvainot.

Es bieži vien esmu iztēlojies, cik jauki būtu apmeklēt baznīcu, virs kuras durvīm būtu rakstīts – „Šajā draudzē neviens nekad neapvainojas.” Jo mani bieži vien nomāc un kaitina tas, kādā mērā draudzes locekļi un darbinieki pēta un vērtē viens otru, meklējot citos trūkumus un pierādījumus savam, uz emociju pamata izdarītajam vērtējumam. Viņi kritiski vēro kā tiek izmantota nauda, kāda kuram mašīna, kādas drēbes un pat cik kvadrātmetru liels kuram darba kabinets, līdz aizvainojums un dusmas uzliesmo abās pusēs. Tas nedrīkst notikt.

Ja mēs tiešām nopietni uzskatam, ka kristīgā dzīvē ir jādzīvo ik mirkli paliekot Kristū, tad mēs varam uzskatīt ikvienu apvainojumu par pirmo šajā konkrētajā mirklī un, tātad, vispār par pirmo, kuru mums ir gadījies pieredzēt. Pirmo pāridarījumu ir viegli piedot, bet pārāk daudzi no mums uzskata visus pārējos ļaudis par pēdējo pilienu savā rūpju kausā, kurš pierāda, ka cilvēks ir neglābjams un ir pienācis laiks no viņa novērsties. Uztverot katru aizvainojumu kā vienīgo ikvienā mirklī, mēs it viegli varēsim piedot arī septiņdesmit reiz septiņas reizes.

 

Bailes no vājuma

Daudzi uzskata sevi par pārāk vājiem, lai tuvotos Dievam. Viņi ir pārliecināti, ka tāda privilēģija pienākas tikai šīs pasaules varenajiem. Tomēr vājums nedrīkst kļūt par šķērsli.

Tajā ebreju grupā, kura no rīta devās ievākt mannu, bija visai dažādi ļaudis. Tur bija gan jauni un spēcīgi, gan veci un vārgi. Ja spēcīgie ievāca lielu daudzumu, nākošajā rītā viņi ieraudzīja, ka nekas nav palicis pāri. Bet vājie, kuri spēja savākt pavisam niecīgu daudzumu, atklāja, ka viņiem pietiek ar to pašu. Spēcīgie un vājie saņēma pēc vajadzības, jo Dievs pret visiem izturas vienādi.

Tas attiecas arī uz ticīgajiem, kuri ikdienas iegūst īsto mannu no debesīm – Jēzu. Apveltītie ar īpašu pacietību un izturību nespēj ievākt vairāk nekā vārgie un nespēcīgie. Arī šajā gadījumā Dievs pret visiem izturas vienādi. Dēla dzīvība pārpilnībā ir pieejama pat mūsu Pestītāja klātbūtnē. Jo tieši paļaujoties uz savu spēku un pastāvību, mēs visbiežāk jūtamies apmierināti un neatzīstam savu ik mirkļa vajadzību pēc Viņa. Ienaidnieks ir licis daudziem noticēt, ka iespējami dēļ nepareizas izpratnes par to, kas tad patiesībā ir paliekošas un dziļas attiecības ar Dievu. Ticīgajiem liekas, ka tā ir klostera tipa dzīve lūgšanā un kalpošanā, misijas darbs kādā tālā zemē, vai kāds nepārprotams pilnības līmenis. Ja to definē šādā veidā, vai tad brīnums, ka tikai retais nolemj izvēlēties tādu dzīvi? Dievs definē pārpilnīgu dzīvi nevis kā smagu nastu, bet gan procesu, kurā mēs katru brīdi pakļaujam savu garu Viņam. Tā ir dabiska dzīve Viņā. Tā potēts zars bez piepūles saplūst ar vīna koku. Lai arī šis zars neizjūt neko īpašu, tomēr tas klusā pārliecībā paļaujas uz to, ka koks dos tam visu, kas nepieciešams. Raugoties uz šo zaru, mēs saprotam, ka šāda dzīve nepārtrauktā atkarībā ir ne vien iespējama, bet arī vienīgais dabiskais eksistences veids. Būtībā, ja zars ir nogriezts no koka un atrodas vāzē, tas ir daudz grūtāk un pretdabiskāk. Pārpilnīga dzīve Kristū ir iespējama ikvienam, pat pašiem vājākajiem.

 

(turpinājums sekos)