Pasaulē vienas no pazīstamākajām personām ar redzes traucējumiem biogrāfija

Džozefs Pulicers 

Džozefs Pulicers, kura vārdā nosaukta prestižākā ASV žurnālistikas prēmija, nekad tā īsti nav sapņojis par darbošanos preses jomā. Viņa ideāls un nākotnes mērķis bija militāra karjera. Vēl dīvaināks ir fakts, ka nākamais jaunās žurnālistikas tēvs ieradās Amerikā pilnīgi nejauši, turklāt ne jau bērna vecumā, kad apgūt jaunu valodu, ko atbraucējs nezināja, nav viegli. Vēl jo vairāk, lai veiksmīgi darbotos žurnālistikā.
Džozefs Pulicers ir dzimis 1847. gadā Ungārijas pilsētā Mako. Jāpiebilst, ka tāpat kā amerikānis, viņš nebija arī ungārs. Tēvs bija ebrejs, bet māte — vāciete. Tēvs, protams, bija graudu lieltirgotājs, bet par māti zināms, ka viņa nodarbojās ar saimniecību un bija pārliecināta katoļticīgā. Tāpēc nav brīnums, ka Džozefs un viņa vecākais brālis Alberts pirmo izglītību ieguva garīgajā seminārā. Tomēr nākamā preses darboņa interese par reliģiju bija tik pieticīga, ka drīz vien viņu nosūtīja uz laicīgo skolu Budapeštā.
Taču jāatzīst, ka arī šeit viņš neattaisnoja vecāku cerības — darbošanās tēva uzņēmumā un iespēja to mantot jauno Puliceru nemaz nevilināja. Viņš sapņoja tikai par militāru karjeru. Tūdaļ pēc skolas beigšanas bija mēģinājums iestāties Austroungārijas, bet pēc tam Francijas armijā. Pulicers nekur netika pieņemts sliktās redzes un vispārēja slimīguma dēļ. Galu galā viņam palīdzēja veiksme, ja to tā var nosaukt. ASV sākās 1861.—1865. gada Pilsoņu karš. Bet daudzi turīgi amerikāņi nepavisam negribēja doties uz fronti, tāpēc centās savā vietā nolīgt algotni kaut vai Eiropā. Džozefs kļuva par tādu algotni Ziemeļu štatu armijā. Vēlāk viņš atzina, ka Bostonā, kur ieradies kuģis, labprāt būtu aizbēdzis, lai daļu iegūtās naudas nebūtu jāatdod vervētājam. Karoja rekrūtis Pirmajā Ņujorkas kavalērijas pulkā. Augstāk par ierindnieku netika, jo karš pēc gada beidzās, bet daļu kareivju, ieskaitot Puliceru, vienkārši atvaļināja. Viņš palika svešā zemē bez profesijas, bez iztikas līdzekļiem un ar vājām valodas zināšanām.
Tolaik Puliceram bija simpātisks laikraksts Westliche Post, jo iznāca vācu valodā, ko viņš saprata. Tieši šajā izdevumā viņš izlasīja sludinājumu par strādnieku meklējumiem Luiziānas štata tabakas plantācijās. Strādniekus veda kuģi, kas kursēja pa Misisipi. Brauciens nejauši kļuva par Džozefa preses karjeras sākumu. Kuģa kapteinis 50 kilometru attālumā no pilsētas saņēma ziņu, ka strādnieki plantācijās vairs nav vajadzīgi. Viņš izsēdināja visus krastā un aizbrauca, bet nolīgtie vilkās atpakaļ uz pilsētu kājām. Džozefs tā noskaitās, ka uzrakstīja Westliche Post indīgu vēstuli. Un to publicēja.
Gada laikā Pulicers pelnīja iztiku gadījuma darbos — bija gan krāvējs, gan oficiants, gan nesējs stacijā, gan mūļu dzinējs un pat advokāta palīgs. Darba meklējumos viņš klīda no pilsētas uz pilsētu, līdz nonāca Sentluisā. Pilsētā bija holēras epidēmija, taču bija atbrīvojusies priekšnieka vieta komandā, kura apglabāja slimības upurus. Pulicers pieņēma piedāvājumu, bet brīvajā laikā bieži apmeklēja bibliotēku. Tieši tur, spēlējot šahu, viņš nejauši iepazinās ar vācu valodā iznākošā izdevuma Westliche Post īpašnieku Karlu Šulcu un laikraksta redaktoru Emīlu Pretoriusu. Pēc dažiem mēnešiem Džozefam piedāvāja reportiera vietu.
Veltīgi domāt, ka jaunizceptais preses darbinieks uzreiz izraisīja revolūciju. Redaktori viņu lamāja par sliktajām angļu valodas zināšanām, par to, ka viņš bija pārāk nepacietīgs, lai pārbaudītu dažādu baumu patiesīgumu. Tomēr darbs aizrāva Puliceru, un viņš ātri vien apguva profesiju. Jau pēc gada par viņu runāja kā par cilvēku, kurš var iegūt jebkuru informāciju. Pēc trim gadiem viņš (kā labs žurnālists) kļuva par ievērojamu figūru Sentluisas sabiedriskajā dzīvē. 1869. gadā Pulicers pat tika ievēlēts Misūri štata likumdevēju sapulcē, kur pildīja banku lietu komitejas sekretāra pienākumus, bet vienlaikus bija arī reportieris.
Kad 1870. gadā atvaļinājās komitejas vadītājs, viņa vietā negaidot ievēlēja Puliceru, lai gan viņam bija tikai 23 gadi (amatu varēja ieņemt no 24). Tieši politiskā karjera izrādījās trūkstošais ķēdes posms, kas, pavairots ar Džozefa talantu, aizstāja gan augstas radniecības un anglosakšu sakņu trūkumu. Viņš izmainījās pat ārēji — tērpās elegantā kostīmā, ataudzēja rudu pilnbārdu un nēsāja aristokrātisku pensneju. Karjera iet kalnup
1871. gadā Karls Šulcs piedāvāja Džozefam kļūt par laikraksta līdzīpašnieku, gandrīz vienlaikus viņu ievēlēja par Sentluisas policijas komisāru. Pulicers ar entuziasmu iegrima politiskajā dzīvē. 1872. gada prezidenta vēlēšanu kampaņā aktīvi atbalstīja liberāldemokrātiskās kustības kandidātu Horasu Grīliju, kas cieta zaudējumu. Rezultātā arī žurnālista karjera iestrēga, lai gan Pulicers steidzami pārgāja demokrātu partijas nometnē, kurā palika līdz mūža beigām. Pēc zaudējuma politiskajos aprēķinos viņš atgriezās žurnālistikā, ko bija jau pametis, bet vācu izdevumā Westliche Post viņam jau bija par garlaicīgu. 1874. gadā izdevuma akcijas tika pārdotas un censonis devās uz Vašingtonu.
Ilgie bibliotēkas apmeklējumi nebija velti — galvaspilsētā viņš nokārtoja angļu valodas eksāmenu un ieguva tiesības praktizēt advokatūrā. Trīs Vašingtonā aizvadītajos gados Pulicers strādāja par advokātu un vienlaikus bija The New York Times Vašingtonas korespondents. Advokāta prakse arī tolaik, tāpat kā mūsdienās, bija ienesīgs darbiņš, un Pulicers manāmi uzlaboja savu materiālo stāvokli. Vienlaikus Vašingtonā radās nozīmīgas iepazīšanās. 1878. gadā viņam piedāvāja pirkt gandrīz bankrotējušos Sentluisas laikrakstus Dispatch un Post. Pirkums notika, abi izdevumi tika apvienoti un turpmāk saucās ST. Louis Post–Dispatch.
Tagad īpašnieks varēja veidot tādu izdevumu, par kādu bija sapņojis. Viņš vienlaikus bija gan saimnieks, gan redaktors, žurnālists. Laikraksts bija izteikti agresīvs, šaustot Pulicera paziņas no politiskās darbības laikiem. Avīze īsā laikā kļuva par Sentluisas populārāko izdevumu. Tomēr tāds darbs nenāca par labu veselībai — Puliceram katastrofāli pasliktinājās redze. Atpūsties Džozefs nolēma tikai tāpēc, ka (kā atzina pats) baidījās par nespēju lasīt preses izdevumus.
Dažu gadu laikā izdevējs pilnībā sastrīdējās ar visiem politiskajiem oponentiem. 1882. gada beigās palikt Sentluisā viņam bija bīstami. Džozefs nolēma neriskēt un aizbrauca uz Ņujorku. Tur 1883. gada maijā nopirka savu otro izdevumu — The New York World. Piecu gadu darbs Sentluisas avīzē bija devis bagātīgu pieredzi, un jauno pirkumu īpašnieks uzreiz pārveidoja. Pirmajā atjauninātās avīzes numurā parādījās stāsts par viesuļvētru Ņūdžersijā, kas nodarīja zaudējumus miljona dolāru apmērā. Bija arī intervijas ar slepkavu tieši pirms soda izpildes.
Tomēr no saviem žurnālistiem Pulicers pieprasīja ne tikai pastāvīgu sensāciju piegādi, bet māku tās pasniegt. Milzīgi virsraksti — Nāves elpa, Terors Volstrītā, Mazulītes Lizas mīļākie un citi —, protams, piesaistīja uzmanību. Tāpat Puliceram bija vājība pret labām fotogrāfijām un ilustrācijām. Uz foto uzņēmumiem notikuma vieta tika izcelta īpaši (līķa stāvoklis vai caurums kuģa korpusā). Pēc Pulicera atnākšanas The New York World kļuva par pirmo avīzi, kas pastāvīgi ievietoja politiskas karikatūras pirmajā lappusē. Piedevām tika drukāti smieklīgi vai pamācoši gadījumi no policijas hronikas. Faktiski tas bija izdevums, kas orientējās uz masveida lasītāju, tā saukto vidusmēra pilsoni. Kopumā tas bija Pulicera radītais jaunais laikrakstu stils, ko vēlāk nosauca par jauno žurnālistiku.
Tomēr visaugstāk tika vērtēti tā sauktie žurnālistu krusta gājieni — savdabīgas pārbaudes, ko veica redakcijas darbinieki, pēc tam rakstot reportāžas par novēroto. Tādas žurnālistikas paraugs bija Nellijas Blajas raksts par redzēto Ņujorkas psihiatriskajā slimnīcā. Korespondente ļoti pārliecinoši simulēja garīgi slimu (lai iekļūtu slimnīcā). Četri no pieciem psihiatriem sniedza diagnozi "šizofrēnija". Pēc dažām nedēļām žurnāliste izveseļojās un uzrakstīja reportāžu par to, ka slimos tur aukstumā, baro slikti, turklāt pret viņiem izturas cietsirdīgi. Pēc publikācijas mērija bija spiesta pārkārtot slimnīcu. "Jebkurš noziegums pastāv tikai tāpēc, ka tas ir noslēpums. Izvelciet to dienas gaismā, izsmejiet presē, un agrāk vai vēlāk sabiedriskā doma veiks savu attīrošo darbu," rezumēja Pulicers.
Kad Pulicers nopirka savu Ņujorkas izdevumu, tā tirāža nepārsniedza 15 tūkstošus eksemplāru. Pēc 15 gadiem (1898. gadā) metiens pārsniedza miljonu. Kopā ar Sentluisas laikrakstu prese bija atnesusi izdevējam 20 miljonus lielu kapitālu, kas mūsdienu ekvivalentā ir trīs miljardi. Tomēr diezin vai izdevējs jutās laimīgs. Jau 1887. gadā viņš bija gandrīz akls un pameta Ņujorkas laikraksta galvenā redaktora amatu. No 1890. gada Puliceram biežs viesis bija nervu sabrukums, tāpēc viņš pameta visu aktīvo darbību. Slimība progresēja, un drīz izdevējs nevarēja pārvietoties bez kopēja palīdzības. Piedevām viņam attīstījās slimīgs jutīgums pret vismazāko troksnīti.
Pēdējos dzīves gadus jaunās preses tēvs pavadīja skaņu necaurlaidīgās telpās savā savrupmājā vai uz jahtas Freedom (Brīvība). Par spīti nelaimēm tieši mūža nogalē Pulicers veica vairākus žurnālistikai nozīmīgus darbus. Var teikt, ka tika likti pamati profesionālai žurnālista izglītībai, jo viņš piešķīra divus miljonus pirmās žurnālistu skolas izveidei Ņujorkas Kolumbijas universitātē. Nomira Džozefs Pulicers 1911. gada oktobrī uz savas jahtas. Bet neilgi pirms nāves nodiktēja tādu kā testamentu: "Tikai pilnīgas atbildības sajūta glābs žurnālistiku no pazemošanās bagāto priekšā. Bagāto šķira īsteno egoistiskus mērķus un pretdarbību visas sabiedrības labklājībai."