Mana biedrība

Viss plūst un mainās

Interviju vada Aigars Bušs

-Labdien!

-Labdien!

-Pasaki lūdzu, kas tu esi? Es zinu, ka tev ir vairāki ieņemamie amati, diezgan augsti, nosauc lūdzu tos.

-Esmu Raimonds Briežkalns, mani ieņemamie amati sporta jomā ir vietējā sporta kluba “Ezerkrasts” valdes priekšsēdētāja vietnieks un Latvijas līmenī esmu valdes loceklis Latvijas Neredzīgo sporta savienībā.

-Latvijas neredzīgo sporta savienības centrs atrodas Rīgā?

-Jā, tieši tā, visu laiku ir atradies Rīgā.

-Varbūt tu vari pateikt man kaut ko, pastāstīt, mums intervija jau ir bijusi, tā bija kādu laiciņu atpakaļ  par Latvijas Neredzīgo sporta savienību, varbūt ir kaut kas jauns, kaut kas ir mainījies, kaut kādas aktualitātes, ko tu man varētu pastāstīt?

-Mums intervija bija pirms vairākiem gadiem, nu kā jau zinām, laiks nestāv uz vietas, tas iet uz priekšu un savienības darbs nestāv uz vietas. Tagad par to, kas lielākais ir bijis savienības dienas kārtībā: startējām ar projektu AIF, tas ir Aktīvo iedzīvotāju fondā dabūjām nedaudz naudiņas, lai varētu uzlabot, piesaistīt sev vēl vairāk jaunus biedrus, projekts bija mērķēts, tendēts uz jaunu biedru piesaisti, sevis popularizēšanu, valde braukāja apkārt pa Latvijas dažādiem reģioniem ar semināriem, dažādām pilsētām, prezentēja sevi, savienību kopumā, esošo darbību, pagājušo darbību un arī nākotnes plānus. Projekts ilga apmēram gadu, pusotru. Tas tagad ir noslēdzies. Savienība pandēmijas laikā iegādājās sev transportlīdzekli. Kādreiz mums tāds bija, bet tad palikām bez un tagad parādījās līdzekļi, kas ļāva iegādāties transportlīdzekli. Mēģinājām arī atrisināt jautājumu par telpām, braucām no vienām telpām uz otrām, no otrām uz trešām, meklējām labāku variantu. Tagad ir atrasts variants bijušā uzņēmuma teritorijā Rīgā.

-Tas pieder Neredzīgo biedrībai?

-Jā, Neredzīgo biedrības bijušais uzņēmums, bet tur ir palicis vienīgi nosaukums un ēkas no tā uzņēmuma, darbība nekāda tur vairs nenotika. Telpas tika izīrētas un tur darbojās privātie komersanti, bet pati Neredzīgo biedrība vairs neko nedarīja.

-Saki, lūdzu, vai ir nākuši klāt, vai paši par sevi izzuduši vai izņemti no sacensību kalendāra kādi jauni sacensību veidi?

-Nekas no jauniem sporta veidiem mums tā īsti nav nācis klāt, jo nav mums tādas iespējas un finansējuma, lai varētu pielāgot šos sporta veidus mūsu vajadzībām. Viens no veidiem ar ko neredzīgie nodarbojas ir loka šaušana, bet tas ir diezgan dārgs pasākums un, diemžēl, tam nav finansējuma. Ar katru gadu savienībai finansējums diemžēl tiek samazināts un ir jādomā, vai izdosies noorganizēt visas ieplānotās sacensības šogad un arī nākotnē. Jāskatās finansējuma apmērs. Vienīgi mēģina atdzīvināties golbols, pagājušo gadu bija viens posms golbolā, bija 4 komandas, tas tomēr ir vairāk nekā divas. Šogad ir jau 2 posmi, kuros mēs paši esam ņēmuši dalību, lai gan ar sekmēm mums kā ir tā ir, braucam uzspēlēt, tas mums ir kā vaļasprieks. Uz augstiem rezultātiem nepretendējam, jo starp kluba “Ezerkrasts” biedriem nav spēcīgu, gados jaunu dalībnieku. Jāsaprot, ka visi nevar piedalīties LNS rīkotajās sacensībās. Var piedalīties tikai cilvēki ar redzes traucējumiem. Mums ir tāda problēma, ka nav daudz gados jaunu cilvēku, kuri atbilst šiem kritērijiem, bet mēs strādājam, lai uzrunātu šādus cilvēkus.

-Tātad, ja ir kādi jauni cilvēki ar redzes traucējumiem, mēs aicinām viņus doties pie Raimonda un iestāties sporta klubā “Ezerkrasts” un tā iegūt jaunus golbolistus un vispār jaunus sportistus.

-Jā, un nav jau arī obligāti jāstājas biedrībā, galvenais, lai būtu kāds kontakts, lai varētu ar šo cilvēku sazināties. Nav jau obligāti jāvingro kopā ar senioriem. Mums ir atsevišķa organizācija kā sporta klubs un mēs nodarbojamies pavisam ar citām aktivitātēm.

-Par šo tēmu mēs parunājām, tagad par sporta savienību. Jūlijā notika starptautiskais Šoudauna turnīrs “Amber of Liepaja “. Varbūt vari man pastāstīt sīkāk. Cik apmēram bija dalībnieki, no cik valstīm un cik dienas notika turnīrs? Jo tas tomēr ir starptautiska mēroga notikums, kurš nenotiek pat Rīgā, bet gan Liepājā. Kas to organizēja?

-Sāksim ar to, ka organizēšanā vadošo lomu uzņēmos es, palīdzēja Artūrs no Rīgas. Mēs divatā likām galvas kopā un saorganizējām šādu pasākumu, bet pārsvarā visa darbība, kas šeit notika uz vietas bija uz maniem pleciem. Uz Artūra pleciem vairāk bija komunikācija ar dalībniekiem, tiesnešiem un pārējiem. Vasarā mums notika jau trešais šāda veida starptautiskais turnīrs. To varētu nosaukt par lielāko Latvijas mēroga pasākumu, kuru rīko Neredzīgo biedrība. Salīdzinājumā, ja atbrauc uz kādu projektu dalībnieki no pāris valstīm, to vairumā gadījumu pat īsti neviens nepamana. Šis pasākums tomēr notiek četru dienu garumā, sākot ar trešdienu, kad visi sabrauc, līdz pat svētdienai, kad visi brauc mājās. Šogad mums bija 56 dalībnieki, tikai sportisti. Klāt vēl nāk pavadošais personāls, treneri, 10 tiesneši no dažādām valstīm. Spēlētāji arī bija no 10 dažādām tuvākām un tālākām valstīm. Tālākā valsts bija Itālija. Cilvēkiem patika un bija prieks par to, ko mēs te bijām noorganizējuši.

-Saki, lūdzu, vai arī nākotnē ir plānots organizēt šādu turnīru?

-Ir arī plānots nākošajā gadā, bet kā būs, tad jau manīs. Ļoti daudz kas jāpaveic un sakarā ar cenu krīzēm un citiem iekšējiem un ārējiem faktoriem, pasākumu noorganizēšana nav tik vienkārša. Cerams, ka viss izdosies un būs labi.

-Un saki lūdzu, vai no Latvijas arī piedalījās spēlētāji?

-Ja pareizi atceros, no Latvijas bija 11 dalībnieki šajās sacensībās. Katrā ziņā šis bija maksas pasākums arī Latvijas spēlētājiem, jo par visu mums ir jāmaksā un lai varētu kaut ko tādu noorganizēt, ir nepieciešamas diezgan lielas naudas summas un atbalsts. Bija spēlētāji, kuri dalību sedza paši, bija valstis, kurām šos izdevumus sedza federācija. Tā ka trīsreiz jāpadomā, ja grib piedalīties šādās sacensībās, vai ir vērts, jo par to ir jāmaksā, vai var to atļauties?

-Ja var to atļauties, tad tomēr tā jau ir starptautiska pieredze!

-Jā, protams. Katras sacensības, kuras rīko, ir jāskatās, vai tās ir reitinga sacensības vai ne. Nu šīs sacensības gāja iekšā reitingā un tika novērtētas ar maksimāli augstākajiem reitinga punktiem.

-Tad jau tas bija augsta līmeņa turnīrs?

-Jā, tiešām, tas bija augsta līmeņa turnīrs. Protams nevar salīdzināt ar Eiropas vai pasaules čempionātu, bet viens no augstākā līmeņa turnīriem Latvijā.

-Saki, lūdzu, vai tu vari nosaukt Augstākos Latvijas dalībnieku panākumus?

-Jā, augstākais panākums bija dalībniekam no Rīgas - Deniss Ovsjaņņikovs ļoti sīvā cīņā izcīnīja trešo vietu. Viņš bija nonācis iedzinējos, bet sīvā piecu setu cīņā tomēr spēja izcīnīt šo trešo vietu. Un no meitenēm mūsu kluba biedre Liene Ciemiņa (exs. Fībiga) izcīnīja ceturto vietu, kas ir labs panākums priekš viņas, ņemot vērā to, ka viņa atgriezās pēc ilgstoša bērnu kopšanas atvaļinājuma.

-Ļoti skaisti, tad jau sanāk, ka Latvijas sportisti pēdējie nepalika?

-Nē, cik atceros, pēdējais palika vācietis vai francūzis, latvieši nebija pēdējie. Daudzi tika starp labākajiem 30, kur jau dod reitinga punktus. Latvieši noteikti nepalika pēdējie.

-Nu ko, tad es teikšu tā. Aicināsim mēs abi jaunus cilvēkus pieteikties sportiskām aktivitātēm un cerams, ka mums ar laiku būs šie sportisti, jo es domāju, ka cilvēki ar redzes traucējumiem Liepājā ir un informāciju nodos viens otram. Es esmu dzirdējis, ka tu strādā arī brīvprātīgo darbu Liepājas Neredzīgo biedrībā, pastāsti par to.

-Jā, sanāk arī strādāt kā brīvprātīgajam Neredzīgo biedrībā. Mēs te darbojamies, skatoties pēc vajadzībām un situācijas. Reizēm cilvēkiem ir vajadzīga palīdzība ikdienišķās situācijās, palīdzam pārvest kādas mēbeles, vai atvest kaut ko. Pārsvarā palīdzam veikt saimnieciskus darbus, ar kuriem vienam pašam grūti tikt galā.

-Skaidrs. Raimonds ir tāds ļoti pieticīgs, es pats viņam bieži vien prasu palīdzību, viņš nekad neatsaka. Es Raimondam teikšu paldies par interviju un ceram, ka mums izdosies piesaistīt jaunus sportistus un ceram, ka turpmāk sadarbosimies. Lai Tev veicas turpmākajā darbā!

-Paldies, Aigar. Un jaunajiem sportistiem un interesentiem, viņi var sākumā atbraukt un apskatīties biedrību. Nav jau obligāti uzreiz jāstājas iekšā. Atbrauciet, apskatieties, iepazīstaties, noskaidrojiet, kas ir kas un tad jūs sapratīsiet, vai tas jums ir vajadzīgs, vai tas interesē. Manuprāt tas ir interesanti, jo ja jūs no mājas izbraucat ārā diezgan reti un vairāk dzīvojat savā ierastajā vidē, tad tā ir iespēja izrauties ārpus mājas, aizbraukt uz kādu citu pilsētu, iepazīt citus cilvēkus, iegūt jaunus draugus un ja būs labi panākumi Latvijas mērogā, ir arī iespēja aizbraukt uz ārzemēm. No savienības brauc uz dažādām apmaksātām sacensībām uz ārzemēm, līdz ar to ir iespēja izrauties ārpus Latvijas.

-Tātad paliekam pie tā, ka cilvēkiem ir laba iespēja un līdz ar to mēs interviju beidzam, paldies!