Mana biedrība
Viņas dzīve bez mūzikas nav iedomājama
Interviju vada Aigars Bušs

- Laba diena!
- Labdien, Aigar!
- Pastāsti, lūdzu, kā Tevi sauc un kādā veidā Tu pie mums nokļuvi?
- Mani sauc Inga Grantiņa. Un mani uzrunāja WhatsAppā Anda Ceirule, kas ir Māra Ceiruļa dzīvesbiedre. Un viņa man izteica piedāvājumu un priekšlikumu, ka biedrībā esot darbiņš priekš manis. Viņa esot tā iedomājusies, ka varētu būt darbs priekš manis. Tas mani ieinteresēja. Sarunu es neturpināju ar Andu, bet turpināju ar Māri. Un tad, kad man Māris piedāvāja šo darbu, es ļoti labprāt piekritu. Priekš manis tas ir pilnīgi kaut kas jauns, un man patīk tādi izaicinājumi. Man patīk mācīties un apgūt kaut ko jaunu.
- Varbūt tagad pastāsti, ko Tu pie mums dari? Kas Tu esi, ko Tu šeit dari? Es zinu. Bet es gribu, lai citi arī uzzin.
- Pēc papīriem es laikam skaitos pulciņa skolotāja, bet konkrēti, mans darbs ir saistīts ar mūziku. Es mēģinu mācīt klavieres un arī dziedu. Varbūt kādam arī patīk dziedāt. Pie manis arī dzied, ne tikai spēlē klavieres. Jā, es mēģinu mācīt klavieres.
- Cik ilgi jau Tu esi pie mums?
- No 10. janvāra.
- Tātad Tu vēl lēnām iesildies?
- Es iesildos. Bet nu jau, nu jau…
- Nu jau bišķiņ esi uzsilusi!
- Katrs klients man ir pilnīgi savādāks, un man ar katru ir interesanti strādāt. Lēnām es saprotu, es sāku saprast savu darbu. Un man patīk.
- Nu tad, Tu strādā šeit pie mums, sauksim to tā – par mūzikas pasniedzēju. Lai nav jāsarežģī dzīve. Tagad pastāsti, par to savu izglītību. Kāda tad Tev ir? Ja Tu mums te māci. Kaut ko jau pati arī māki, ne?
- Es, jā! Ja tā nopietni, tad jā – man ir bērnu pamatskola. Bērnu mūzikas skola, ko esmu beigusi. Reiz, sen, sen atpakaļ mācījos arī Liepājas mūzikas koledžā. Bet jaunībā visādi trakumi, tad nepabeidzu. Esmu arī nedaudz Universitātē mācījusies. Es neesmu studijas beigusi, bet man ir gana liela dzīves pieredze. Es ļoti daudzos kursos esmu gājusi un es strādāju ikdienā, jā, man darbs ir tikai un vienīgi saistīts ar mūziku. Es strādāju gan ar vokālajiem ansambļiem un ansambļos ir, kā es saku – sākot no trīsgadīgiem, beidzot ar 80+. Tā kā ar dažāda vecuma cilvēkiem es strādāju. Un šī pieredze man ir gana liela. Jūtos gana stipra, lai arī varētu šeit strādāt. Man gribās teikt, ka man izglītība vairāk ir tāda dzīvē iegūta. Pie labiem skolotājiem, šeit Liepājā zināmiem arī, man gribētos teikt – cilvēkiem ar lielo burtu.
- Varbūt pasaki, cik Tev tur ir tās grupiņas, tie ansamblīši, ko Tu vadi? Vai, kur tas notiek? Liepājā, Madonā, vai kur?
- Nē, Madonā es pat bijusi neesmu! Protams, bet es labprāt nokļūtu Madonā, jo ceļot arī man patīk. Es strādāju Medzes kultūras namā. Un tur man ir vairākas grupas. Tas ir Liepājas rajonā, nu šobrīd moderni teikt – Dienvidkurzemes novadā.
Darba devējs – Dienvidkurzemes novada pašvaldība. Tur man ir vairākas grupas. Es tagad uzskaitīšu: bērnu ansamblim man jau ir 3 grupas izveidojušās, jo tur ir dažādi vecuma posmi. Tad ir man sieviešu vokālais ansamblis. Un tad ir senioru vokālais ansamblis. Tā. Tas ir Medzē. Šeit, Liepājā, es arī strādāju. Pensionāru biedrībā “Kurzemīte” ar senioru ansambli. Tur es strādāju nu jau nepilnu gadu, jā. Tā, lūk! Tad es strādāju arī Liepājas Bērnu un jauniešu centrā kā koncertmeistare tautisko deju kolektīviem. Tā. Esmu arī iepriekš strādājusi skolā kā skolotāja. Ir sanācis. Liepājas Vakara maiņu vidusskolā. Esmu mazliet arī strādājusi un, iespējams, vēl atgriezīšos – cietumā, tautas valodā runājot, esmu strādājusi.
- Arī par mūzikas skolotāju?
- Arī par mūzikas skolotāju.
- Nopietni, tur var raut vaļā, ja?
- Liepājas cietumam ir sadarbība. Iepriekš tā bija Vakarskola, šobrīd Liepājas cietumam ir sadarbība ar Liepājas 8. vidusskolu un ieslodzītajiem tiek dota iespēja iegūt gan pamata, gan vidējo izglītību. Pamatizglītība sākot no 7. klases (7., 8., 9. klasi) un vidusskolas klases. Viņiem tiek dota šī iespēja. Un tad attiecīgie skolotāji, priekšmetu skolotāji iet uz cietumu un māca. Es gāju mūziku mācīt, bet tikai pamatskolai, jo vidusskolā nav obligātais priekšmets – mūzika. Gana interesanti strādāt, ja grib, tad dzied. Vairāk tā kā mūzikas teorija. Nevis teorija, bet mūzikas terapija viņiem vairāk. Mēģinājām atrast kopīgu valodu. Bija interesanti, man patika.
- Ļoti interesanti! Vienīgi, es tā tur klausos un domāju, cik tai “sutkā” tās stundas ir? Es varbūt kaut ko nezinu, varbūt jauni standarti? Tas – joks! Bet, ja nopietni, kā Tu ar to tiec galā? Tev tak arī mājās ir kaut kādi darbi, jo tie darba pienākumi izklausās daudz!
- Es tā veiksmīgi esmu sadalījusi, jo man nav katrā darba vietā pa 40 stundām nedēļā. Man ir sadalīts, nu piemēram, šeit pat – man ir pusslodzīte. Pirmdienās, piektdienās es šeit strādāju 8 stundas, pārējās dienās jau es strādāju attiecīgi pa 2 stundām. Un tad, attiecīgi, tās citas stundas es braucu vai eju uz citām darba vietām. Tā kā, to visu var izdarīt!
- Tātad, darbs ir darbs, viss kārtībā! Lai dzīvotu, vajag naudiņu, jāstrādā.
- Tagad pastāsti, no kurienes Tu esi? Kura ir Tava dzimtā puse?
- Mana dzimtā puse ir Nīgrande. Ļoti skaista vieta, pie Ventas. Tur es pavadīju visu: tur es esmu dzimusi, augusi. Viss pamatskolas laiks man tur pagāja. Tur es arī beidzu Nīgrandes mūzikas skolu.
- Tur ir arī tāda?
- Jā, tur ir gan pamatskola, gan mūzikas skolu tur es pabeidzu.
- Pēc 9. klases mani ceļi atveda uz Liepāju. No 1994. gada es dzīvoju Liepājā.
- Vai Tev ir māsas, brāļi? Vai Tu esi vienīgā?
- Nu, tā! Man ir māsas un brāļi. Ja es tagad sākšu dalīt – jā, man ir tas sadalījums bišķiņ mazliet savādāks. Ir pusmāsas un pusbrāļi. Bet es viņus tā nekad neesmu saukusi.
- Tieši tā – kā Tu jūties.
- Man ir divas vecākas māsas, divi vecāki brāļi.
- Man ir vēl tāds jautājums – kāds Tu bērnībā biji bērns? Paklausīgs vai tāds bišķiņ nerātns?
- Man šķiet, ka es biju gana paklausīga, bet es biju meitene ar raksturiņu. Gluži pāri es sev neļāvu darīt. Un, ja es kaut ko ieņēmu galvā, tad tas man bija jāizdara. Bet, tādas lielas nerātnības, ir bijušas, protams. Kā vienu no tādām es atceros, ka ar draudzeni spēlējāmies zobārstos. Es, protams, biju zobārsts. Un viņa bija paciente. Nu un pēc apskates es skatos, ka viņai ir caurs zobs. Vismaz man tā likās. Nu zobs ir jāaiztaisa! Nu, sameklēju kaut kādu krēmu, nezinu, kas tas bija par krēmu, roku vai kāds. Nu es, protams, to krēmu viņai spiedu tai zobā iekšā! Viņa pakļāvās.
Nu tieši tāpat mēs spēlējāmies arī frizieros. Es biju, protams, friziere. Man vienmēr patīk būt tai vadošajai. Viņai mati bija ne tā nogriezti. Man, protams, bija jāpielabo. Es, protams, viņai nogriezu tos matus! Nu, tur gan es no mammas dabūju mazliet pērienu. Nu tie tādi mani lielākie nedarbi!
- Vai Tu labi mācījies? Biji teicamniece? Teiksim pamatskolā.
- Hmm, es labi mācījos. Es negribētu teikt, ka es biju baigā teicamniece, bet es diezgan labi mācījos. Un, ja Tu man iepriekš jautāji, pa kuru laiku es paspēju visu šobrīd ar darbiem, tad skolas laikā man bija tieši tāpat. Uz visiem iespējamiem pulciņiem gribēju paspēt. Tur es arī skrēju, un vēl bija mūzikas skola.
- Tad tas Tev no dzimšanas, laikam?
- Es visu laiku skrienu. Es, laikam, pat īsti nemāku tā prātīgi.
- Tieši nākošais jautājums – kādi tad ir tie tavi hobiji? Nu mūzika, tas ir saprotams. Tas tev ir darbs, Tava mīlestība. Bet, varbūt vēl kaut kas?
- Saistībā ar mūziku. Es reizēm arī uzrakstu mūziku, man ir gana daudz bērnu dziesmu. Ir iespiestas. Izdotas gan vēl nav. Tas man tāds mazais sapnītis, ka  vajadzētu taču izdot grāmatu beidzot, jo tās dziesmas ir pietiekoši daudz. Ir bijuši man pat autorkoncerti. Viens no tiem ir bijis Rīgā, kur man draudzene rīkoja šo autorkoncertu. Un tad ir bijis arī Dienvidkurzemes novadā mans autorkoncerts, kur kolektīvi ir dziedājuši. Tā – par hobijiem runājot, kas tad vēl? Man grāmatas patīk lasīt. Tagad gan mazliet mazāk sanāk laika, bet grāmatas es lasu, man patīk.
- Varbūt, kāda literatūra Tev, ja drīkst zināt, patīk?
- Protams, romāni, bet tad man arī tīri psiholoģija interesē un arī psiholoģiska rakstura grāmatas.
- Nu ko, bija, kā lai saka, ļoti interesanta intervija. Ļoti izdevusies. Paldies Tev! Un varbūt Tev ir ko vēl piebilst, vēlies kaut ko piebilst?
- Runājot par mani, vēl es esmu ne tikai skolotāja, es esmu arī mamma. Un man ir trīs burvīgi bērni, dažāda vecuma. Man vecākajam dēlam ir 22 gadi. Un dēls ir jau parūpējies, lai es būtu arī jauna omīte. Tā kā man ir arī mazdēls, kuram tūlīt, tūlīt paliks jau 3 gadi. Tad man ir vienai meitai 14, tik tikko palika, un jaunākai meitai šajā gadā paliks 6 gadi.
- Un kura meita spēlē vijoli?
- 14 gadīgā meita spēlē vijoli un jaunākā meita dzied. Esam jau kopā dziedājušas un tā tālāk.
-Viss nodots no paaudzes paaudzē. Tā muzikalitāte. Vai dēls arī kaut ko dara mūzikas jomā?
- Dēls bērnībā dziedāja. Nu viņam nebija variantu, viņam bija jādzied! 
- Nu, pie tādas mammas man arī būtu jādzied!
- Viņam, starp citu, ļoti laba balss. Nu, šobrīd gan vairāk to nē. Bet viņam tomēr vairāk patīk sportot. Viņš tāds diezgan aktīvs. Savā laikā viņš galda tenisu tā ļoti labi spēlēja un ir godalgotas vietas. Nu, viņam patīk tādas fiziski aktīvas lietas! 
- Nu kā jau jauns džeks! Viss normāli!
- Jā! Galda tenisu viņš pārtrauca, viņam tas bija par lēnu. Viņam vajag kaut ko tādu ekstrēmāku, fiziski smagāku. Un tad viņš kādu brīdi bija ielu vingrošanā. Tur viņš muskuļus uzaudzēja. Kā es saku, man pa ielu nebūtu ar viņu bail iet. Es zinu, ka man būtu aizstāvis, jā.
- Nu, tā! Okei! Visu nekad mēs nevaram izrunāt. Galvenajos vilcienos mēs Tevi lēnām būsim iepazinuši. Un intervijas beigās parasti ir jautājums, šī intervija tiks publicēta LNB avīzē ”Gaisma tumsā”. Un man ir tāds jautājums – vai Tev ir kāds novēlējums šīs avīzītes lasītājiem un klausītājiem, jo viņi dzird mūs arī audio formātā?
- Es vienmēr esmu teikusi: es neesmu runātāja, es vairāk esmu dziedātāja. Man patīk ļoti dziedāt. Bet, par to novēlējumu – es gribētu novēlēt vispirms, laikam, pati sev – paturēt un turpināt to pozitīvo, neskatoties uz visām pandēmijām un tā tālāk. Būt pozitīviem! Un to es arī visiem pārējiem novēlu. Un šeit nākot arī es redzu, ka visi smaida, visi priecājas, un to turēt – to pozitīvo!
- Ok! Labi, Inga! Paldies par interviju un lai Tev veicas darbā! Ceru, ka Tu ilgi būsi pie mums.
- Paldies, Aigar!