Dvēseles Veldzes dārza jaunais palīgs un draugs

(intervijas ar Guntu turpinājums)
Interviju vada Aigars Bušs    
– Saki, lūdzu, kā bija bērnībā? Tu biji paklausīgs bērns vai..?
– Es biju paklausīgs bērns, jā, jo man bija tā, ka manai vecmammai, mammas mammai bija saimniecība Ulmalē, bija lopi, tas ir atkal no Pāvilostas uz Ventspili braucot. Un tad, cik es atceros no kādiem 4-5 gadiem, man bija jāpalīdz omai, es arī vasarā tur dzīvoju. Bet līdz skolai es tur dzīvoju vairāk, jo omai bija jāpalīdz. Oma bija diezgan veca, viņai sāpēja kājas, sāpēja mugura, viņai bija arī artrīts. Un tad bija tā, ka es praktiski nevarēju teikt, ka es kaut ko negribu, nedarīšu. Mums tā nepastāvēja, ka atsaka. Ja vecmamma kaut ko lika, tas bija jāizdara.
– Pastāsti, lūdzu, par savām skolas gaitām. Kur tu sāki un kur tu beidzi?
– Es mācījos Pāvilostā.
– Tur bija vidusskola vai pamatskola?
– Tad kad es beidzu, es beidzu pamatskolu Pāvilostā. Tad es aizgāju mācīties uz Kazdangu, kā agronoms, jo man sapnis bija mācīties. Un arī man tēvs, kad bija, viņš teica: man meita būs noteikti mediķis. Un jā, man arī bija tas sapnis mācīties par mediķi. Bet tā kā mamma to nespēja un viņa vairāk gribēja, lai brālis varētu mācīties, un viņai tiešām nebija tie līdzekļu, lai varētu skolot arī otro bērnu kā mediķi, tad viņa teica tajā laikā: “kāds tu mediķis, tu dzīvo laukos un tev jāiet kaut kur mācīties par zootehniķi vai agronomu.
– Tad jau tomēr kaut kāda izglītība ir ar lauksaimniecību?
– Tad es teicu: nē, tad es mācīšos par agronomu labāk. Es pabeidzu divus kursus un tad vairāk nekā gadu biju slimnīcā dēļ nierēm. Man bija smagas problēmas ar nierēm. Kad tiku atkal uz kājām, izķepurojos no tām veselības problēmām, tad man vēl nebija 18 gadi un es sāku strādāt kolhozā par komendanti, nostrādāju tur 4 gadus. Kad man bija 22. gadi, piedzima vecākā meita Elīna, tad bija jāsāk mācīties kaut ko tālāk, sapratu, ka es gribu mācīties kaut ko saistītu ar medicīnu. Sāku mācīties Rīgas sarkanā krusta koledžā.
– Skaidrs.
– Vidusskolu es beidzu Pāvilostā, neklātienē, kamēr vēl strādāju kolhozā.
–  Saki, lūdzu, mums te tāda forša intervija sanākusi, kādi tev ir hobiji, aizraušanās? Viens, cik es saprotu, tagad ir zeme, lauki? 
– Jā, man patīk arī būt ar mazdēliņiem kopā, varbūt tas ir tāpēc, ka bērnībā esmu veltījusi meitām mazāku uzmanību nekā to būtu vajadzējis darīt. Esmu par to lūgusi viņām piedošanu. Vienkārši bija tā, ka man bija 3 meitas, es paliku viena ar viņām un man bija jāstrādā divos darbos, lai viņas uzturētu, strādāju vienu maiņu Pāvilostā, tad diennakts brīva un uz maiņu Liepājā. Lai manas meitas varētu skoloties, jo viņas beigušas dažādas skolas. Elīna un Madara ir beigušas mākslas skolu, viena beidza kā vides dizainere, otra keramiķe, mazā mācījās mūzikas skolā. Es darīju visu, lai viņām būtu iespēja apmeklēt arī dažādus pulciņus, lai nebūtu apdalītas dēļ tā, ka tikai mamma pelna un rūpējas par viņām. Tāpēc veltīju viņām mazāk uzmanību kā tādu. Tādēļ cenšos tagad vairāk ar mazdēliem būt, jo vidējai meitai ir divi dēliņi.
– Labi, tātad tev ir divi mazdēli.
– Jā, ir darbs, ir dārzi, māja jāapkopj, tam ir vajadzīgs laiks. Laikā, kas man paliek, cenšos ar mazdēliem iziet pastaigāties, jo bērnībā mēs ar meitām, kad bija brīvs laiks, gājām kopā līdz jūrai, pastaigas pēc. Citreiz tas bija 23.00 vakarā, nācām atpakaļ gandrīz pusnaktī. Tad man mamma teica, ko jūs tik vēlu varat vazāties? Bet tas bija laiks, kad varēju pastāstīt viņām, kā man gājis darbā, viņas varēja pastāstīt, kā gājis skolā, tas bija laiks savstarpējām sarunām. Tāpēc tagad cenšos pastaigāt ar mazdēliem un arī pajautāt, kā lielākajam, kurš mācās 2 klasē, iet skolā, kā viņam ar klases biedriem, ar draugiem, vai tādi viņam ir, kā viņi kopā pavada laiku. Mazākajam, kā iet bērnudārzā?
– Man uzreiz tev tāds jautājums, kur tu tagad dzīvo?
– Liepājā.
– Tu tā lēnām pārvācies uz Liepāju?
– Jā, man dzīve piespieda arī to, mamma nomira un vidējā meita apprecējās, palika stāvoklī, bet vēl mācījās par viesu apkalpošanas speciālistu. Jautāju, meit, tev taču jāpabeidz mācīties, ko tagad darīsim? Viņa no bērniņa atteikties negribēja, labi, visu cieņu, tāpēc pēdējā kursā es pārcēlos ar mazo māsu uz Liepāju, lai palīdzētu vidējai. Fēliks piedzima martā, kad bija vēl visi eksāmeni jākārto. Es vācu mazo brīvajās dienās, lai meita varētu pabeigt skolu.
– Nu, redz kā, tā īsumā par tevi šo to būsim uzzinājuši. Intervijas beigās es parasti jautāju cilvēkam, vai tev būtu kāds novēlējums mūsu avīzītes lasītājiem un klausītājiem.
– Jā, es pirmkārt, esmu pateicīga arī, ka esmu šeit atkal, jo esmu pieradusi visu laiku būt starp cilvēkiem, strādāt ar viņiem. Nezinu vai spētu strādāt rūpnīcā pie konveijera, būt viena. Man patīk būt ar cilvēkiem, uzklausīt, cenšos palīdzēt. Izstāstot savus kreņķīšus, viņiem reizēm paliek vieglāk. Man būtu vēlējums – kaut mēs vairāk prastu saglabāt to sirds un dvēseles siltumu, kaut prastu otru uzklausīt, palīdzēt, jo reizēm cilvēkam var būt nauda, var būt viss kaut kas, bet dvēselē viņš ir vientuļš un tukšs, viņam arī salst un sāp, nav ar ko padalīties. Kaut vairāk būtu tās savstarpējās cilvēcības, tās mīlestības, lai katrs cilvēks zinātu, ka viņam ir cilvēks pie kā aiziet parunāties.
– Tad kad tas ir vajadzīgs.
– Jā, mīlestība, cieņa, ticība, ka tiešām ir kaut kas augstāks, lielāks un stiprāks par mums. Ja mēs dzīvosim bez Dieva, nepieņemsim Jēzu Kristu kā savu glābēju, tad mēs varam nodzīvot tukšu dzīvi un dzīves beigās var būt tā, ka cilvēks saka, man nav kur griezties, nav ar ko parunāties.
– Skaidrs, labi, Gunta, teikšu tā – sirsnīgs paldies par interviju un novēlu veiksmi turpmākajā darbā un ceru, ka tu vēl pie mums būsi ļoti ilgi, paldies tev.
– Es arī ceru.