Jaunais palīgs un draugs biedrībā

Interviju vada Aigars Bušs
- Labdien!
– Labdien, Aigar!
– Pastāsti, lūdzu, kā tevi sauc un kā tu nokļuvi pie mums biedrībā.
– Mani sauc Anna. Es pagājuša gada beigās paliku bez darba un iestājos bezdarbniekos. Tā kā man ir III grupa, NVA man piedāvāja piedalīties projektā par subsidētām darba vietām cilvēkiem ar invaliditāti. Un tad jau kaut kur janvāra vidū man piezvanīja no biedrības un uzaicināja uz darba interviju. Es atnācu, mēs ar Māri aprunājāmies, un mani pieņēma darbā.
– Saki, lūdzu, cik ilgi tu jau šeit strādā?
– Jau ir divi mēneši.
– Un ko tu šeit dari?
– Es esmu projektu vadītāja asistente.
– O-o-o!
– Jā, ļoti svarīgs amats. Bet pagaidām es ravēju dobes Ziemupē.
– Un šad tad paliec arī te…
– Jā, brīžiem arī te. Tā kā es esmu tāds universālais kareivis!
– Tev, es zinu, ir valodu zināšanas. Pastāsti, lūdzu, par savu iepriekšējo darba pieredzi. Kur tu esi strādājusi?
– Iepriekš es daudzus gadus nostrādāju mūsu pilsētas avīzē “Kurzemes Vārds”. Mēs taisījām krievu avīzi. Sākumā es biju tulkotāja, pēc tam biju literārā labotāja, laboju stilu, komatus...
– Krieviski?
– Jā, krieviski. Tad man bija pārtraukums. Es aizbraucu uz Grieķiju, strādāju tur četras vasaras. Pēc tam es saslimu un atgriezos Latvijā. Mani atkal pieņēma darbā “Kurzemes Vārdā”, un tur es nostrādāju divus gadus, līdz krievu avīzi likvidēja. Tā es paliku bez darba.
– Bet vēl pirms tam tev arī kaut kādi darbi noteikti bija?
– Pirmā darba vieta man bija Kurzemes apgabaltiesā. Arī strādāju par tulku. Piedalījos tiesas sēdēs, tulkoju no latviešu valodas uz krievu valodu cilvēkiem, kuri nesaprot. Pusotru gadu tur nostrādāju, tad aizgāju uz “Kurzemes Vārdu”.
– Tad tev ir krievu un latviešu valodas labas zināšanas? Lai varētu patulkot, ir jābūt zināšanām.
– Nu, jā, tā arī ir.
– Saki, lūdzu, tu esi liepājniece vai tu nāc no laukiem?
– Nē, es esmu no Jēkabpils. Īsti lauki tie nav…
– Jā, es zinu, tāda maza pilsētiņa. Ak, no tā gala… Re, kā. Un kad tad tu atnāci uz Liepāju?
– Es studēju Rīgā, tad apprecējos, un mēs atbraucām uz šejieni, jo vīram te bija radinieki.
– Ar liepājnieku tad tu apprecējies?
– Nē, viņš arī nebija liepājnieks. Viņš bija no Gulbenes. Bet viņam te tante dzīvoja. Bija tāds laiks, deviņdesmitie gadi, kad grūti bija darbu dabūt, īpaši mazajās pilsētās. Tāpēc mēs pārvācāmies uz Liepāju. Te arī palikām.
– Interesanti. Pati no Jēkabpils, vīrs no Gulbenes, beigās dzīvo Liepājā, pavisam citā valsts galā. Saki, lūdzu, tev ir bērni?
– Jā, man ir meita, jau pieaugusi.
– Mazbērni?
– Nē, pagaidām nav.
– Tu tad no tās puses, no Jēkabpils, atnāci uz Liepāju. Mani ļoti interesē tie laika apstākļi. Vai atšķiras ar kaut ko? Nu teiksim, ziemā…
– Vispār jā. Ziema tur ir aukstāka. Brīžiem mums te sniegs nemaz nav, bet tur ir diezgan daudz. Arī vasarā, man mamma zvana un saka, ka viņiem tur ir pie 30 grādiem, bet pie mums ir 18. Brīžiem otrādi – pie mums ir saulīte, bet tur līst. Un tad mēs smejamies – cik liela ir mūsu Latvija! Katram ir savi laika apstākļi.
– Saki, lūdzu, vai tev ir kāds hobijs vai aizraušanās?
– Man ļoti patīk ceļot. Un vēl, būdama Grieķijā, es mazliet iemācījos vindsērfingu. Tad vasarā es šad tad eju pasērfot tepat pie mums, Karostā.
– Re, kā. Un saki, tu daudz esi ceļojusi?
– Nevaru teikt, ka īpaši daudz…
– Nu, kur tu esi bijusi?
– Turcijā, Grieķijā, Parīzē… Tad vēl padomju laikos bijām kaut kur, piemēram Karpatos…
– Nu, vienalga, tas jau arī, pa Padomju Savienību izceļot… Tās tagad ir citas valstis.
– Nu, jā. Tad, protams, Lietuvā, Baltkrievijā, Krievijā…
– Nu tad esi šur tur pabraukājusi… Jauki. Varēju uzzināt dažas interesantas lietas par tevi. Saki, kā tev ar kolēģiem, vai esi sapratusies, iepazinusies?
– Pagaidām es pārsvarā esmu Ziemupē, tur vairāk strādāju. Tur mēs jau esam sadraudzējušies. Nu, sākumā, protams, bija grūti, jo daudz jaunu cilvēku un katram ir savs raksturs. Bet tagad jau viss ir kārtībā. Un tagad arī te vajadzēs iepazīties ar visiem.
– Tu jau dažus te pazīsti…
– Jā, bet visus vēl nē.
– Tad man vēl ir parasti jautājums intervijas beigās: vai tev ir kāds novēlējums mūsu avīzes lasītājiem un klausītājiem? Ko tu viņiem novēlētu?
– Labu veselību un labu garastāvokli.
– Paldies par interviju. Lai veicas!