Latvijas valsts budžeta finansētās programmas 
„NVO fonds” un Liepājas Neredzīgo biedrības projekts 
“Dari labu, rādi priekšzīmi un iedvesmo citus!”
Nr. 2019.LV/NVOF/DAP/001/37

Liepājas domes darbiniekus izglītoja par emocionālo inteliģenci

Latvijas valsts budžeta finansētās programmas “NVO fonds” projekts “Dari labu, rādi priekšzīmi un iedvesmo citus!” ietvaros 27. septembrī Liepājas Neredzīgo biedrībā tika rīkots seminārs Liepājas pilsētas pašvaldības darbiniekiem par tēmu “Emocionālā kompetence saskarsmē ar cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem”.

Semināra laikā apspriedām tādas tēmas kā emocionālā inteliģence, invaliditātes veidi, diskriminācija, stereotipi un aizspriedumi, inteliģentas valodas un pareizu terminu lietojums, runājot par cilvēkiem ar invaliditāti, praktiski ieteikumi saskarsmē ar cilvēkiem ar redzes invaliditāti. Lai dalībnieki iegūtu pilnvērtīgu izpratni par dzirdēto un gūtu empātisku pieredzi, tika veikti arī dažādi uzdevumi, izmantojot tiflotehniku un palīgierīces, kuras izmanto cilvēki ar redzes invaliditāti.

Katra tēma tika iesākta ar lektora Māra Ceiruļa jautājumiem, lai motivētu klātesošos paust savus viedokļus un veidotos saruna. Semināra sākumā katrs iepazīstināja ar sevi un pateica savas svarīgākās dzīves vērtības. Nebija liels pārsteigums, ka visi pirmajā vietā norādīja veselību un, ka bez tās nebūtu visa pārējā. Cilvēkiem ar invaliditāti ar veselību vienmēr būs kādas ķibeles, taču dzīve ar to neapstājas, tikai apkārtējiem mazliet jāpielāgojas un jāsaprot viņu vajadzības. 

Iegūtās atziņas

Tādēļ pati galvenā tēma semināra laikā bija tieši emocionālā inteliģence. Runājot ar klātesošajiem izkristalizējās, ka emocionāli inteliģentam cilvēkam jābūt saprātīgam, empātiskam, ar prātu jāprot vadīt savas emocijas, jāpazīst savas un citu emocijas. Sirdij un prātam jāiet roku rokā, rīkojoties racionāli, bet nepazaudējot savas emocijas. Tēma tika sasaistīta arī ar visiem zināmo A. Maslova piramīdu, kurā tika pārrunātas cilvēka vajadzības, taču visvairāk tika izcelta īpašība – piederības apziņa –, lai cilvēks justos piederīgs, viņam jājūtas arī saprastam. Lai saprastu cilvēku ar invaliditāti vajadzības, sabiedrībai jābūt attīstītai emocionālajai inteliģencei.

Katras tēmas teorētiskie aspekti tika apvīti ar dažādiem lektora personīgās pieredzes stāstiem. Dažas no teorētiskajām atziņām, kas iegūtas semināra laikā vēstīja, ka vismūsdienīgāko invaliditātes jēdzienu ir izstrādājusi ANO Konvencija – “invaliditāte ir personām, kurām ir ilgstoši fiziski, garīgi, intelektuāli vai maņu traucējumi, kas mijiedarbībā ar dažādiem šķēršļiem var apgrūtināt to pilnvērtīgu un efektīvu līdzdalību sabiedrības dzīvē vienlīdzīgi ar citiem.”. Inteliģenta valoda saskarsmē ar cilvēkiem ar invaliditāti nozīmē – aizskarošu izteicienu nelietošanu, cilvēka invaliditātes veidu lietot kā apzīmētāju, nevis īpašības vārdu vai personību, piemēram, “cilvēks ar redzes invaliditāti”, nevis “aklais”  u.tml. 

Kā noskaidrojām semināra laikā, liela problēma ir arī zinātnes modeļos, pēc kuriem sabiedrība veido attieksmes par cilvēkiem ar invaliditāti. 20. gs. sākumā radītais Medicīniskais domāšanas modelis noteica, ka cilvēki ar invaliditāte ir problēma, tie ir kopjami cilvēki, kuri nespēj būt patstāvīgi un veidot savu dzīvi. 20. gs. 70-tajos gados tika radīts Sociālais domāšanas modelis, kas noteica, ka problēma ir sabiedrības attieksmē. Cilvēkiem ar invaliditāti jānodrošina pielāgota vide, jāattīsta prasmes, tādejādi šis cilvēks spēj veidot patstāvīgu dzīvi un kļūt par pilntiesīgu sabiedrības locekli.

Praktiski uzdevumi empātijas veicināšanai

Lai nostiprinātu teorētiskās zināšanas un palīdzētu semināra dalībniekiem iejusties cilvēku ar redzes invaliditāti ādā, lai iegūtu empātisku pieredzi, katram bija jāveic daži praktiski uzdevumi:

•    Klātesošie pielaikoja simulācijas brilles, kas atspoguļo dažādas acu slimības, lai iepazītos ar tām un saprastu, kā cilvēki ar šādiem redzes traucējumiem redz pasauli.
•    Dalībnieki sadalījās pa pāriem. Katram pāra dalībniekam bija jāuzliek acs apsējs – vienam no pāra tiek iedots priekšmets, lai, neredzot to varētu aprakstīt otram dalībniekam, lai tas uzminētu, kas tas ir. Pēc pirmā raunda lomas tika samainītas. Šoreiz skaidrotājs priekšmetu varēja redzēt. Pēc uzdevuma izpildes apspriedām pieredzēto un tika iegūtas interesantas atziņas – kādam bija vieglāk skaidrot neredzot priekšmetu, citam bija vieglāk redzot priekšmetu.
•    Lektors vienai no dalībniecēm iedevu uzdevumu viņu kā neredzīgu cilvēku apsēdināt, lai visi varētu iemācīties, ko vajag un ko nevajag darīt. Nonācām pie secinājuma, ka cilvēks nav jāstumda vai jāvelk, lai apsēdinātu, atliek tikai aizvest līdz krēslam, ļaut pataustīt krēsla atzveltni un cilvēks pats apsēdīsies. 
•    Pēdējā uzdevumā dalībniekiem bija atkal jāsadalās pāros. Abiem no pāra bija jāvelk acu apsēji virsū, taču vienam rokās tika iedots baltais spieķis. Uzdevums bija nokļūt uz kādu no biedrības kabinetiem, cilvēkam ar balto spieķi un apsēju vadot otru no pāra ar apsēju, balstoties tikai uz tausti. Princips – neredzīgs vada neredzīgo. Kaut arī sākumā tas visiem šķita neiespējami, katrs uzdevumu veiksmīgi izpildīja.

_______________________________________________
Pasākumu finansiāli atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Projekts “Dari labu, rādi priekšzīmi un iedvesmo citus!” ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta “Dari labu, rādi priekšzīmi un iedvesmo citus!” saturu atbild Liepājas Neredzīgo biedrība.
 #NVOfonds2019