Imants Smirnovs

Taurenītis

“Taurenīt, mans taurenīt!”

Dziesma aicina un sauc.

Rudenīgi vēji slīd,

Manus sirmos matus jauc.

Atceros es gadus tos,

Patika man pļavā skriet.

Raibo tauriņspārngalos

Mīļus vārdus alku siet.

Gadi man kā tauriņš mazs

Prom pa pļavu aizlaidās.

Palika vien atmiņas

Tā kā neizdzēšams glāsts.

Kādos ceļos iešu rīt,

Iespējams – būs atvadzvans.

“Taurenīt, mans taurenīt!”

Cauri manam mūžam skan.

Atvasaras vārtos

Zelta lapu pārbagāti zari

Pāri liecas man kā krāsains jumts.

Sen jau tālē gāju putnu bari,

Nezinu, vai priecāties vai skumt.

Aiziet vasara pār laukiem, mežiem

Neizteiktas ilgas nesot līdz.

Tukša bezgalība apkārt plešas,

Vai tā asara, kas skropstās trīc?

Saule, nebēdne, to cenšas žāvēt

Tā kā atālu, ko vēlu pļauj.

Klusos atvasaras vārtos stāvēt

Vēl kaut īsu, īsu mirkli ļauj.

Mūžam piederīgs

Var paiet gadi, aizšalkt mūži,

Un daudz kas zust uz zemītes,

Vienalga, kur es kādreiz būšu,

Var paiet gadi, aizšalkt mūži.

Šai zemei arvien tuvāks kļūšu

Kā līču pļavai kamenes.

Var paiet gadi, aizšalkt mūži

Un daudz kas zust uz zemītes.