Ole Hallesbijs

“PAR LŪGŠANU”
27.turpinājums

Ka sniegpārslas biezi un klusi krīt uz zemes, tā tev ik solī līdz pat nāves stundai sekos lūgšanu uzklausījumi, ja iesi šo ceļu. Tavs dzīves stāsts kļūs stāsts par tavām lūgšanām un šo lūgšanu uzklausīšanu.
Stāv rakstīts: "Tiešām, labums un žēlastība mani pavadīs visu manu mūžu.." (Ps. 23,6) Jā, tavu lūgumu izpildes tev sekos pa pēdām! Un neviena nesajauks adresi. Tās pieder tev kopš tā brīža, kad tu lūdz Jēzus vārdā. Bet tās nepienāk vienādi ātri. Un, kad tu esi lūdzis, tad tev nevajag piepūlēties, gaidot atbildi, tāpat kā tu bez pūlēm saņem vēstules, kas tiek sūtītas uz tavu adresi. Tās tev atnes tieši uz māju.
Šis uzklausījumu lietus pavadīs tevi līdz tavai pēdējai stundai. Arī tad tas neapstāsies. Kad tu no tā iziesi, tavi mīļie tajā ieies. Katra lūgšana un katra nopūta, ko tu viņu un viņu nākotnes vārdā esi sūtījis uz debesīm, Dieva stundā nāks arī pār viņiem kā lūgšanu uzklausījumu lietus.
Trīs paaudzes ilgi manā dzimtā visi bija ticīgi lūdzēji. Viņi bija uzticīgi lūguši arī par saviem pēcnācējiem. Un manu vecāku un priekšteču lūgšanas un lūgšanu uzklausījumi mani ir pavadījuši visā manā mūža gājumā. Tie nepārtraukti plūst lejā uz mani kā klusa straume. Es patiesi ievācu to, ko sējuši citi.
Mans draugs, ja tu nevari atstāt saviem mīļajiem neko no naudas vai mantām, tad lai tas tevi nenomāc. Nepārpūlies ne garīgi, ne miesīgi, krādams mantu saviem bērniem! Bet dienu un nakti sūti augšup par viņiem lūgšanas, lai vari atstāt lielu lūgšanu uzklausījumu mantojumu, kas viņiem sekotu visu mūžu. Tad tu vari mirt mierīgs un bez raizēm, kaut gan nebūsi atstājis viņiem mantojumā naudu.
Kurš tā ar vienkāršu un neatlaidīgu lūgšanu sagatavo visu savu nākamo dzīvi, pieredzēs lūgšanu uzklausījumus ne vien šeit, dzīvē, bet arī nāvē. Lūdz par savu nāves stundu! Lūdz par to bieži!
Mans tēvs stāstīja par kādu ticīgu sievieti, ko viņš pazinis. Viņa nebija precējusies, un viņai nebija radinieku. Kad tuvojās vecums, viņa kādu dienu aizgāja pie sava kaimiņa – ticīga, pārtikuša zemnieka un teica:
"Man ir 1200 dālderu. Vai tu, lūdzu, gribētu par tiem dot man savā mājā pajumti līdz mana mūža beigām?"
"Nē," kaimiņš atbildējis, "tas var iznākt pārāk dārgi. Var gadīties, ka tu ilgi guli slima, un tas mums var kļūt par grūtu."
"Nē, es nekļūšu slima," viņa teikusi.
"Ak, to nu gan mēs nevaram zināt, ne tu, ne es," viņš atbildējis.
Sieviete viņu mierīgi uzlūkojusi un sacījusi: "Nē, es to zinu. Esmu lūgusi Dievu, lai man nav jāslimo."
Taču arī tas kaimiņu nav pārliecinājis, un viņai bijis jāiet.
Viņa griezusies ar šo pašu lūgumu pie cita ticīga zemnieka. Tas viņu pieņēmis savā mājā. Tur viņa daudzus gadus vesela, moža un sirsnīga dzīvojusi saskaņā ar Dievu. Viņa bijusi svētība visai mājai, ik dienas piedalījusies darbā un vērpusi ne mazāk centīgi kā citas. Kādu rītu viņa nav atnākusi brokastīs. Mājinieki atraduši viņu guļam gultā mirušu, ar mierīgu sejas izteiksmi. Tas Kungs bija pieņēmis viņu - bez ciešanām, guļot miegā. Viņas lūgšana bija tapusi uzklausīta. Viņa nebija slimojusi. Vakarā viņa vērpjamo ratiņu bija atstājusi kā parasti.
Kāpēc viņa bija lūgusi, lai nekļūtu slima? Vai tāpēc, lai izvairītos no ciešanām? Nē, viņa labajiem cilvēkiem, kuri viņu bija pieņēmuši, gribēja aiztaupīt pūles, ko tiem sagādātu viņas slimība.
Šis mazais notikums man ir kļuvis par mierinājumu un palīdzību. Tas man ir mācījis lūgt par savu nāvi. Ne tikai par to, lai es svētīgi nomirtu Kristus upura dēļ, bet arī par to, lai es ar savu nāvi nekaitētu Dieva godam. Un lai mani mīļie būtu droši, ka esmu nomiris kā atpestīts grēcinieks.
Un tagad nobeigumā: ja tev kļūst grūti lūgt, tad runā tikai šo mazo lūgšanu: "Kungs, māci man lūgt!"