Apakšizvēlne
Aptauja

Liepājā, renovējot ielas, uz ietvēm tiek iestrādātas reljefās vadlīnijas, kuras paredzētas, lai cilvēkiem ar redzes traucējumiem atvieglotu pārvietošanos:





Lasīt aptaujas rezultātus
Kontakti
Adrese:
Ganību iela 197/205 Liepāja,
LV – 3407

Tālrunis:
+371 63431535,
+371 22007874

Fakss:
+371 63407115

E-pasts:
info@redzigaismu.lv,
liepajas_nb@inbox.lv

kartes attēls Apskatīt kartē

Baneri
30.05.2016 Autors: LNB

Liepājas Neredzīgo biedrības projekts 
"Apgūsti amatu, savas dzīves pamatu - Liepājas Neredzīgo biedrībā" 


2016.gada jūnijs
 
Intervija ar polimērmāla pasniedzēju SANDRU KALNĪTI, 
Liepājas Neredzīgo biedrības projektā „Apgūsti amatu- savas dzīves pamatu, Liepājas Neredzīgo biedrībā”.
 
- Labdien, kā tevi sauc?
- Mani sauc Sandra Kalnīte.
- Kā tu pie mums biedrībā nokļuvi un ar ko tu šeit nodarbojies?
- Biedrībā mani iesaistīja mamma, jo es pirms tam nodarbojos ar pērļošanu, veidoju visādas pērļu rotas un šobrīd veidoju arī polimērmāla rotas.
- Pastāsti, kā mamma tevi iesaistīja biedrībā, kā tas ir – iesaistīja? Vai viņa ir biedrības biedre?
- Jā, mamma ir biedrības biedre un arī viņas draudzenes, cik es saprotu.
- Viņas bija runājušas par to, ka ir plānots biedrībā tāds projekts, kurā varētu cilvēkiem mācīt pērļošanu vai ko citu. Mamma vienkārši pateica, ka viņas meita ar to nodarbojas, tad mani biedrība uzmeklēja, kā teikt, caur mammu. Strādāju par nodarbību pasniedzēju.
- Vai ir daudzi, kuri nāk uz nodarbībām?
- Jā, ir daudz cilvēku, šobrīd 14.
- Tas ir salīdzinoši daudz, jo mums pirmo reizi ir šādas nodarbības, cik es atceros, tādas nav bijušas.
- Tagad lūdzu pastāsti sīkāk, jo es domāju, ka neesmu vienīgais, kurš neko nesaprot – kas ir polimērmāls, ko ar to dara, vai tas ir dabīgs, kas tas vispār ir?
- Tā ir veidošanas masa, kura cietē pie noteiktas temperatūras, kad to ieliek cepeškrāsnī. Polimērmāls ir kaut kas uz plastmasas pusi. Rokās tas kļūst silts un mīksts kā plastilīns, veidojams, elastīgs. Veidojam to kā plastilīnu, kad izveidota vēlamā forma - tas, ko mēs esam gribējuši, liekam to cepeškrāsnī, kur tas pusstundas laikā sacietē.
- Varbūt ir kaut kāda zināma temperatūra vajadzīga?
- Jā, ražotājs parasti norāda kādu temperatūru vajag konkrētai masai, vai 1100, vai 1300. Tas jāskatās uz iepakojuma.
- Saki lūdzu, ko parasti taisa no polimērmāla?
- Taisa, kā jau es minēju, rotaslietas, auskarus, krelles, rokassprādzes, gredzenus utt. Var arī svečturīšus, glezniņas, mākslīgos ziedus, cik cilvēkam pietiek fantāzijas un vēlmes. Var taisīt arī traukus.
- Jā, es tieši gribēju jautāt par traukiem, par vāzēm.
- Jā, var taisīt, bet tur vajag lielāku krāsni un materiāls ir pietiekoši dārgs. Ar to var dekorēt jau gatavas lietas, piem. vāzei likt kaut kādus dekoratīvus elementus virsū, teiksim – atsvaidzināt kādu vecu priekšmetu.
- Saki, cik ilgi tu jau nodarbojies ar šo mākslu, cik es saprotu, tu esi māksliniece?
- Jā, tā varētu būt.
- Nē, tā noteikti ir!
- Es pat nezinu, gadus piecus noteikti, varbūt vairāk.
- Kaut kā tā, piesaistīja interese. Tagad sāksim runāt par dzīvi, iesim tā kā atpakaļ uz jaunību. Saki no kuras puses tu esi, vai esi liepājniece?
- Es esmu liepājniece, esmu dzimusi un augusi Liepājā.
- Visu laiku esi pavadījusi pilsētā, vai tev bija arī kaut kādi lauki?
- Jā, mums ir tāds lauku īpašums netālu no Sikšņiem.
- Pastāsti kāda tev ir izglītība?
- Man ir augstākā izglītība, Bakalaura grāds ekonomikā un vadībā, bet izglītība tas ir viens, bet otrs ir šis radošais process, kas mani aizrauj, tas nav tik sausi, vairāk kaut kas dvēselei.
- Piekrītu. Kur tu mācījies, vai šeit Liepājā?
- Jā, Rīgas Tehniskās universitātes Liepājas filiālē.
- Varbūt vari pastāstīt par darba vietām, kur tu esi strādājusi?
- Lielāko daļu esmu strādājusi privātā biznesā, sadarbojāmies ar TELE2, tirgojām telefonus, bijām Liepājas labākie dīleri, vairākus gadus no TELE2 ieguvām atzinības rakstus un titulus. Šobrīd strādāju Zviedrijas – Latvijas kopuzņēmumā, kā telefoniste, man jāsarunājas ar zviedru klientiem zviedru valodā. Viņi pasūta taksometrus.
- Kas te atklājās, tātad tu proti arī zviedru valodu? 
- Jā, protu.
- Cik vēl valodas tu proti?
- Noteikti krievu un mazliet angļu.
- Un noteikti latviešu. Redzi, tie jautājumi rodas sarunas gaitā. Tu strādāji TELE2, tagad strādā zviedru firmā, kur tu iemācījies zviedru valodu?
- Zviedru valodu es iemācījos kursos.
- Tā vienkārši, cik ilgi kursi bija?
- Bez priekšzināšanām bija pusotrs mēnesis, tad otrie kursi arī, ja nemaldos, 1,5-2 mēneši.
- Tad tev ir dotības uz valodām, jo tik īsā laikā ne visi var apgūt valodu.
- Var, var.
- Zviedru valoda ir grūta?
- Jā, tā ir specifiska, bet var iemācīties.
- Re kā! Un tagad tu strādā arī pie mums Liepājas Neredzīgo biedrībā.
- Jā.
- Tagad pastāsti vai tev agrāk ir bijusi saskare ar cilvēkiem ar invaliditāti, ar neredzīgiem un vājredzīgiem cilvēkiem.
- Manai mammai arī ir redzes problēmas, tāda cieša saskare iepriekš man nav bijusi, bet veciem cilvēkiem es jau pirms tam “Tējas istabā” vadīju pērļošanas kursus un mazliet arī polimērmāla veidošanu. Vecāki cilvēki arī ir ar visādām kaitēm, un ar invalīdiem es telefoniski sarunājos ikdienā darbā, jo zviedru klienti pārsvarā ir veci pensionāri un cilvēki ar invaliditāti.
- Skaidrs, tagad pastāsti, kādas tev bija sajūtas, kad tu pirmo reizi nāci pie mums strādāt, vai tev nebija uztraukums – kā būs? Vai tā mierīgi?
- Protams uztraukums ir vienmēr, bet tas ātri kliedējas, ja ir cilvēki, kuriem ir interese un vēlme kaut ko jaunu apgūt, kuri ar prieku un azartu iesaistās visās tavās idejās iekšā, tur nekad nekas slikts nevar sanākt.
- Skaidrs, tagad atkal kāpsimies atpakaļ. Mēs te tā lēkājam, jo es tos jautājumus varu vienkārši aizmirst, kurus gribēju uzdot. Kā tu sajuti sevī – mākslinieci?
- Jā, tas tāds grūts jautājums. Es nezinu, kā es sajutu.
- Tas notika pirms kāda laiciņa, kā tu izdomāji tieši pērļošanu, polimērmālu, no jaunības tas taču tā nav, cik es saprotu?
- No jaunības man ir paticis šūt ar rokām nevis ar šujmašīnu, izšūšana patika.
- Rokdarbniece?
- Skolā mācīja, mājās es tā vairāk internetā saskatījos dažādas interesantas lietas no pērlītēm, tas tā aizrāva.
- Tad tu pati sāki interesēties par to, kas un kā tur?
- Jā, kā un ko. Sāku pati kaut ko veidot, taisīt priekš sevis, tā palēnām.
- To tu tā pašmācības ceļā, neviens tev to nemācīja?
- Jā.
- Kolosāli, tas ir to vērts. Tagad atkal atgriezīsimies pie bērnības, man arī tie gadi iet uz priekšu un patīk pie bērnības atgriezties. Varbūt ir kāds tāds aizraujošākais, interesantākais notikums no bērnības, kas tā ļoti spilgti palicis atmiņā, kāds humors vai kaut kas tāds?
- Es šobrīd neko tādu neatcerēšos. 
- Labi, labi. Vai tu biji paklausīga skolniece?
- Jā, uz beigām gan, kad  bija jau pusaudžu vecums, tad nevarētu teikt, ka biju no tiem paklausīgākajiem bērniem.
- Tad mums nāca ārā visiem. Labi, skaidrs. Par vaļaspriekiem šeit laikam nav ko jautāt, jo, cik es saprotu, tā māksla ir tavs vaļasprieks.
- Nē, man ir daudz vaļasprieku. Man patīk arī dārzā darboties, dobes taisīt un stādīt, ravēt – neteiksim, ka ļoti patīk, bet man patiktu, ka viss būtu skaisti uztaisīts un varētu to baudīt, bet parasti tas ir procesā, atkal gribas šo to mainīt. Tā kā man patīk zemes darbiņi.
- Kā ar lasīšanu?
- Nu neteikšu, ka es dikti lasu, bet šad tad, jā, vairāk ziemā, man pat īsti tam vairs laika neatliek.
- Jā, lai uzzinātu kaut ko par polimērmālu, tad ir jālasa.
- Jā, ir jālasa tas, kas ir internetā.
- Vai tev ir bērni?
- Jā, bērni man ir, bet nu sāk pieaugt. Lielais dēls šobrīd ir Anglijā – strādā, otrs dēls šogad beigs devīto klasi.
- Divi puikas. Vai pašai nav bijusi doma braukt prom no Latvijas strādāt, kā tas mums Latvijā bija topā un ir arī vēl tagad?
- Jā, doma kaut kāda ir bijusi, bet mani ir atturējis tas, ka te ir ģimene. Ja es būtu jauna, viena, bez bērniem, varbūt jaunībā pēc skolas, lai iegūtu savādāku pieredzi, labprāt būtu gribējusi braukt kaut kur uz ārzemēm, bet šobrīd nē.
- Tad vairs nē, labi. Mums sanāca ļoti interesanta intervija, cik ilgi tev ir paredzēts pie mums strādāt?
- Šobrīd līdz maija beigām, visi saka, ka tas ir par maz. Vasarā mums būs pārtraukums, tad mēs sākam atkal ar nākamām divām grupām no septembra līdz novembrim.
- Trīs mēneši būs atvaļinājums.
- Tas ir vairāk dēļ tā, ka cilvēkiem, kuri šeit nāk, vasarā gribas izbraukt kaut kur svaigā gaisā, dabā, tāpēc vasaru labāk izmantot tā. Kad sākas rudens garie vakari, tad var nodarboties ar rokdarbiem.
- Tu tagad apvieno divus darbus, cik es saprotu, tas otrs darbs tev ir maiņās?
- Jā.
- Tāpēc tu tā vari apvienot. Man parasti intervijas beigās visiem intervējamiem ir viens jautājums, vai tev ir kāds novēlējums cilvēkiem?
- Katram vajag atrast savu radošo dzirksti un vienkārši darīt to, kas patīk un sanāk, vienkārši darīt uz priekšu.
- Labi, Sandra, sirsnīgs paldies par interviju, lai tev veicas turpmākajā darbā.
- Jā, paldies!

Projektam grantu piešķīris nodibinājums „Borisa un Ināras Teterevu fonds”, labdarības programmas “Maizes rieciens” ietvaros. 


JAUNĀKIE PROJEKTI
NODERĪGAS SAITES


Šī mājas lapa ir veidota ar Islandes, Lihtenšteinas un Norvēģijas finansiālu atbalstu EEZ finanšu instrumenta un Norvēģijas valdības divpusējā finanšu instrumenta ietvaros
un ar Latvijas valsts finansiālu atbalstu no Sabiedrības integrācijas fonda. Par mājas lapas saturu atbild Liepājas Neredzīgo biedrība.