Iepazīšanās ar Kristīni Lapuhu bija pavisam nejauša. Publicēju savus literāros darbus blogā un domubiedru grupās, kad šī jaunā sieviete sāka manam veikumam veltīt patīkamus un sirsnīgus komentārus. Tad es vēl pat nenojautu, ka Kristīne patiesībā ir neredzīga. Tomēr mani pārsteidza tas, ka viņa ne mirkli nežēlojās par to, ka ir grūti. Tikai vienu dienu saņēmu vēstuli no viņas ar lūgumu palīdzēt darba meklējumos, jo ar valsts piešķirto pabalstu cilvēkam ar invaliditātes grupu ir ārkārtīgi grūti izdzīvot. Jā, jūs sapratāt pareizi – Kristīne nelūdz ziedojumus vai žēlsirdības dāvanas, bet gan vēlas strādāt un pati nopelnīt. Ja nu kāds lasa šo rakstu, tad, lūdzu, ja ir kādi darba piedāvājumi Kristīnei, tad droši varat rakstīt uz viņas e-pasta adresi: urkis.lp@gmail.lv

 

Bet tagad iepazīstināšu jūs ar Kristīni tuvāk.
 

Kristīne dzimusi 1986. gada 20. decembrī Rīgā. Redzi viņa zaudēja jau trīs mēnešu vecumā, ārstu kļūdas dēļ. Mediķi gan vēlāk apgalvoja, ka redzes trauma ir neatgriezeniska, vienīgā iespēja atgūt redzi būtu acu transplantācija, bet tik sarežģītas operācijas neveica ne bijušajā PSRS, nedz arī Eiropā. Atlika vien samierināties ar faktu, ka acu gaisma laupīta uz nenoteikti ilgu laiku. Vēlāk Kristīne pēc palīdzības griezās pie Maskavas ārstiem, bet arī tie bezspēcīgi nolaida rokas, jo nespēja nekādi palīdzēt.
 

1994. gadā Kristīne uzsāka mācības Strazdumuižas vājredzīgo un neredzīgo bērnu internātskolā, kas tolaik bija un vēl tagad ir vienīgā skola Latvijā bērniem ar nopietnām redzes problēmām. Mācoties ceturtajā klasē, Kristīne sāka apgūt pūšamo instrumentu spēli un tagad spēlē Strazdumuižas kluba pūtēju orķestrī (tas nesen nosvinēja savu 110. gadadienu).

Brīvajā laikā Kristīne dzied, kur un kad vien var. Viņa gan izsaka nožēlu, ka Latvijā ir mūziķu pārprodukcija un viņai mūzikas lauciņā neesot vietas. Turklāt viņai nav nekādas muzikālās izglītības, kā arī vokālos pedagogus viņa nekad nav apmeklējusi.
 

Pēc skolas beigšanas Kristīne divus gadus (no 2008. gada augustam līdz 2010. gada augustam) strādāja Latvijas Zvērinātu notāru padomes birojā. Darba līgums tika noslēgts tikai uz diviem gadiem, ar norunu, ka pēc nostrādātā laika posma Kristīnei darba tur vairs nebūs. Kristīne vēlas sirsnīgi pateikties Latvijas Zvērinātu notāru padomei par doto iespēju tur strādāt – viņa, darba laikā guvusi neizmērojami lielu pieredzi un gandarījumu par paveikto. Kristīnes darbs bija atbildēšana uz telefona zvaniem – reizēm veica izejošos zvanus, pāradresēja zvanus citiem biroja darbiniekiem, sniedza vajadzīgo informāciju utt. Paralēli šim darbam Kristīne nodarbojās ar audio lekciju atšifrēšanu – audiomateriālu viņa pārrakstīja teksta formātā. Kristīne šo darbu veic ļoti veikli, rūpīgi un ar lielu precizitāti. Darbu Kristīne meklējusi pašas spēkiem, bet vienmēr meklējumi noveduši strupceļā.
 

Nākas apbrīnot Kristīnes apbrīnojamo spēju saprasties ar jebkuru cilvēku, pateicoties viņai tieši es jūtos, ka man kaut kas pietrūkst, ne viņai. Jaunā sieviete izsaka vēlmi strādāt uzziņu birojā, žurnāla vai avīzes redakcijā. Viņa gan piekodina, lai telemārketinga speciālistes vietu nepiedāvā, jo viņai nav pārdevējas talanta.
 

Sarunas beigās Kristīne vēl piebilst: “Ja man būtu iespēja redzēt, strādātu vai nu policijā, vai arī kļūtu par ārsti. Ir lietas, kas mani ļoti aizrauj, bet, ko darīt nevaru, tāpēc gribētos vismaz, lai būtu iespēja darīt to, ko varu.” Pēc šiem vārdiem man sirdī iedzeļ kāda asa sāpe, jo arī man ļoti tuvs radinieks ir ar ārkārtīgi nopietnām redzes problēmām.
 

Ja spējat piedāvāt kādu darbiņu Kristīnei, tad, lūdzu, varat sazināties  ar pašu Kristīni  pa rakstā doto e-pastu. Ticiet man, neviens labs darbs nepaliks neatmaksāts.