„Toreiz Jāņos”

Tiem kurzemniekiem – dzīvajiem un aizsaulē aizgājušajiem, kuri tajā gadā svinēja Jāņus kopā ar igauņiem.

„Šūpoju šūpoles līganā lokā...”
Valodās divās šī dziesma te skan.
Stāvam pie bērnības upes zem kokiem,
Noplūktās jāņuzāles novīst un tvan.

Vainagus, vīti kas ziemeļu pļavās,
Igauņu meitenes galvā mums liek.
Smaidīgas sačukstas valodā savā –
Vai viņas vairāk ko vēlas mums sniegt?

Dzirksteles uzdejo zaļajos zaros,
Meiteņu vaigi kā saules riets kvēl.
Saka, ka labākās dziesmas nav garas,
Tomēr tās dziedāt var vēlreiz un vēl.

Apstājas šūpoles. Beigusies dziesma,
Īsākā nakts tā kā ugunskurs dziest.
Dzīvē vēl daudzreiz plauks līgonakts liesmas,
Šūpoles nesauks vairs satikties.

„Neizdzertais alus kauss”

Drīz malku ugunskuram kraus,
Un ziedi Jāņu dienai vērsies,
Es zinu, Dievs tiem smaržot ļaus,
Drīz malku ugunskuram kraus.
Vien pazudis būs alus kauss,
Ko jaunīb’s Jāņos neizdzēru.
Drīz malku ugunskuram kraus,
Un ziedi Jāņu dienai vērsies.