Vai ziniet, cik auksta ir rīta migla, kas pieskaras vaigam? Cik spirdzinoša rīta rasas pilna zāle, kas maigi apskauj basās pēdas? Cik dzestrs ir rīta gaiss, pilns dažādu smaržu un vēsmu, cik nenogurdinoši līksmi trallina cīrulis zilajās debesīs, pogo lakstīgala tuvajā birztalā un tepat, ābeles zarā, kūko dzeguze? Tās ir tikai dažas no izjūtām, kuras, liekas, zināmas vai ikvienam.
Bet starp mums dzīvo cilvēki, kuriem liegta iespēja pilnībā izbaudīt dabas dāsnumu. Viņi nav redzējuši vai vairs neredzēs saules lēktu, debess zilumu un zāles zaļumu. Viņi nekad neredzēs savu mīļoto cilvēku sejas. Daļai šo cilvēku redze ir zaudēta dzīves laikā, citi ir neredzīgi kopš dzimšanas. Un tieši no tiem, kurus redzes zudums skāris jau agrā bērnībā, tikai retais zina, kā smaržo maijpuķīte vai tikko nopļauta pļava, kā rudeņos kliedz dzērves un agrā pavasarī urdz saules izkausētie strautiņi. Tiem, kuriem negaidīta likteņa pavērsiena dēļ ir zaudēta redze, jādzīvo atmiņās par pasaules krāsām.

Visos cilvēkos mīt ilgas pēc miera un pilnības sajūtas, ko sniedz daba. Sarunājoties ar Liepājas Neredzīgo biedrības biedriem, bieži vien sarunās atklājas viņu ilgas pēc dabas skaistuma, pēc lauku miera – putnu balsīm, zemes un puķu smaržām, pēc pašu padarītajiem mazajiem darbiņiem.
Mums, veselajiem, ir grūti iedomāties, kā ikdienu uztver cilvēks, kam vairs nav iespējas redzēt, vai kas nekad savām acīm nav redzējis pasauli, sajutis lietus un vēja pieskārienus. Daudzi gluži kā iesprostoti māju sienās, bez iespējas iziet, izbaudīt lietas, kas mums liekas tik pašsaprotamas. Taču arī neredzīgiem ir iespējas, viņi pasauli iepazīst sataustot, sadzirdot, ieelpojot tās smaržas.  

Klāt vasara, daudzi kaļ plānus atvaļinājuma laikam. Kāds dosies ceļojumos – tuvākos vai tālākos, cits atpūsties uz laukiem. Tikai lauku klusumā, izbaudot dabas bagātību, iespējams atpūsties no pilsētas kņadas, rast mieru un garīgo līdzsvaru. Ja neredzīgam cilvēkam nav pašam savu lauku, nav radu un draugu tur, tas viņam ir liegts.
Liepājas Neredzīgo biedrības misija vēl joprojām ir šodien strādāt un kalpot cilvēkiem ar invaliditāti, motivēt un dot iespēju. Mums ir dzimis sapnis, kura īstenošanai ir nepieciešama daudzu palīdzība un atbalsts. Sapnis ir izveidot vietu laukos, kur neredzīgi cilvēki varētu izbaudīt dabu – koku šalkas, ūdens garšu, bišu sanoņu dārzā, valgās zemes smaržu, paša plūktas zemenes saldmi.

Mūsu sapnī tā ir vieta, kur veldzēt dvēseli un atpūsties, kur satikties ar citiem un stāstīt savus stāstus. Vietā, kuru mēs kopīgiem spēkiem izveidotu, neredzīgiem cilvēkiem būtu pašiem iespēja iestādīt savu mīļāko puķi, iesēt garšaugus, priecāties par iespēju rūpēties, kopt un novākt savu paša audzēto dārzeni vai ogu, vasaras garumā briedušu, saules un cilvēka roku lolotu un lutinātu.  
Šajā sapnī ir dīķis ar smilšainiem krastiem, kur mūsu biedriem vasaras karstumā veldzēties. Daudzi ir piedzīvojuši to brīdi, kad vasaras rīta dzestrumā, pirmajiem saules stariem austot, pār plecu tiek likta makšķere, rokās slieku trauciņš un spainītis ūdenim, klusām devāmies uz upes vai ezera pusi. Ar vienu doma prātā: „Varbūt šorīt būs lielais loms?”. Pacietīgi gaidot, sajutām kā saule lēnām sāk karsēt, redzējām miglas vālus izklīstam pār ūdens klajumu, ausīs skanēja pirmie putnu treļļi, skanīgi ieskandinādami vasaras rītu. Atceries, kādas bija sajūtas, kad pirmo reizi noķēri zivi? Kad ar pukstošu sirdi un trīcošu roku to cēli ārā no ūdens? Un cik neatlaidīgi tā vēlējās tikt atpakaļ?

Piepildot sapni, mēs iekārtotu skaistu vietu laukos, ar saimniecības ēkām, mežu, dīķi un pļavām. Mēs vēlamies neredzīgiem cilvēkiem ļaut piedzīvot līdz tam nezināmo, izbaudīt jaunas emocijas, kuras paliks viņu atmiņā līdz mūža galam.

Šī būtu vieta ikvienam mūsu biedram. Dievu lūdzot, kopā mums izdosies!