(Informācija no Vatikāna radio mājas lapas)
Grieķijā, kur kristiešu lielākā daļa ir pareizticīgie, gatavošanās Ziemassvētkiem notiek pēc Austrumu Baznīcas tradīcijām. Tāpat kā pirms Lieldienām, arī pirms Ziemassvētkiem grieķu kristieši – gan pieaugušie, gan bērni ietur 40 dienu gavēni. Tam noslēdzoties, Ziemassvētku priekšvakarā tiek kautas cūkas un gatavoti dažādi cūkgaļas ēdieni. Pirms Ziemassvētku maltītes, grieķi dalās tā dēvētajā „Kristus maizē” – hristopsomo. Tā ir raudzētā maize, kas veidota lielos, dažādas formas klaipos. Uz maizes garozas tiek iegravēti krusti un tā tiek izdekorēta.
Ziemassvētku eglītes Grieķijā ir retums. Toties gandrīz katrās mājās kā galvenais simbols ir atrodama sekla koka bļoda, kas auklā pakārta istabas vidū. No bļodas nokarājas bazilika zariņš, kas tiek aptīts ap koka krucifiksu. Bļodā tiek ieliets nedaudz svētīta ūdens, kas šo zariņu reizē saglabā svaigu. Reizi dienā kāds no ģimenes locekļiem, parasti tā ir māte, izņem no svētītā ūdens krucifiksu un bazilika zariņu un apsmidzina istabas. Grieķijā, tāpat kā daudzviet pasaulē, kristīgās tradīcijas ir cieši savijušās ar senajām tautas tradīcijām un tās viena otru neizslēdz. Ar tautas tradīcijām ir saistīta arī šī īpašā mājas svētīšana. Grieķi uzskata, ka šādi tiek atvairīti killandzaroji – ļaunie gari, kas pieņēmuši nelielu rūķīšu izskatu, 12 dienu laikā no Ziemassvētkiem līdz Zvaigznes dienai, klaiņo pa mājām. Tāpat killandzaroju atbaidīšanai visas šīs 12 dienas – gan dienu, gan nakti pavardā tiek kurināta uguns.
Grieķijā īpašu godu ir izpelnījies svētais Nikolajs. Par savu aizbildni viņu ir izvēlējušies jūrnieki. Grieķu kuģi neatstāj ostu, ja tajos nav svētā Nikolaja ikonas. Svētā Nikolaja svētki iekrīt neilgi pirms Ziemassvētkiem. Ziemassvētku vakarā Grieķijas ciematos bērni ceļo no mājas uz māju un dzied kalandas. Dziedāšana bieži vien tiek pavadīta ar metāla trijstūru un nelielu māla bungu skandināšanu. Namu saimnieki bērnus parasti apdāvina ar saldumiem un žāvētiem augļiem.
Gandrīz visās Latīņamerikas zemēs Ziemassvētki tiek atzīmēti dziļi reliģiskā garā. Galvenā uzmanība tiek pievērsta Betlēmes silītes – presepio iekārtošanai gan Baznīcās, mājās, pilsētu ielās un laukumos, kā arī sabiedrisko iestāžu telpās. Presepio tiek attēlota vai visa Betlēmes pilsētas aina. Kristus silītes atveidojumu papildina bagātīgāki un nabadzīgāki Betlēmes nami, kur pilnā sparā kūsā ikdienas dzīve – tiek cepta maize, no akas nests ūdens, kaut kur priecīgi urdz strautiņš, pie debesīm mirdz zvaigznes. Pa taciņām savās gaitās iet cilvēki.
Brazīlijā – zemē, kuras iedzīvotāji ir nākuši no dažādām pasaules malām, Ziemassvētku svinēšanas pamattradīcija balstās galvenokārt uz portugāļu atstāto kultūras mantojumu. Tāpat kā visā pasaulē, arī Brazīlijas katoļticīgie 24. decembrī piedalās Pusnakts Svētajā Misē. Šeit to sauc par Missa do Galo (no vārda „gailis”, par cik tas iedzied nākamo, respektīvi, Ziemassvētku dienu). Šis dievkalpojums parasti beidzas ap pulksten vieniem naktī. Lielākajās pilsētās šai naktī, tāpat kā pazīstamo Brazīlijas karnevālu laikā, debesīs tiek izšautas neskaitāmas krāsaina salūta raķetes.
Meksikā jau dažas nedēļas pirms Ziemassvētkiem katrā pilsētā un lielākā ciematā tiek ierīkoti krāšņi izdekorēti puestos, jeb tirgus galdiņi. Uz tiem novietoti visdažādākie amatniecības izstrādājumi, kas vienmēr pārsteidz ar savu veidotāju fantāzijas plašumu, kā arī augļi un ziedi.
Visiemīļotākais zieds, vai pareizāk sakot, augs, ir puansetija, ko Latvijā pazīstam ar nosaukumu „Betlēmes zvaigzne”. Šobrīd tas ir iecienīts ne tikai Meksikā vien, taču puansetijas pirmsākumi ir meklējami tieši šai zemē, kur 17. gadsimtā kā Ziemassvētku rotājumu to pirmoreiz izmantoja franciskāņu mūki.
Ar puansetiju ir saistīta arī leģenda. Tā vēstī, ka neliels puisēns vārdā Pablo kopā ar citiem bērniem gājis uz sava ciemata baznīcu, lai aplūkotu Kristus dzimšanas atveidojumu. Taču Pablo ceļā atskārtis, ka viņam nav nevienas dāvanas, ko aiznest mazajam Kristus Bērnam. Tad ceļmalā viņš pamanījis dažus zaļus augus un tos saplūcis. Pārējie bērni viņu izsmējuši, taču, kad Pablo nolicis savu dāvanu pie silītes, katra auga zariņa galā iemirdzējusies sarkana zvaigzne.
Galvenās Ziemassvētku svinības Meksikā ir saistītas ar tā dēvētajām posadas, jeb procesijām, kuru dalībnieki attēlo Jāzepa un Marijas centienus atrast mājvietu. Procesijas sākas jau deviņas dienas pirms Ziemassvētkiem, jo tikpat ilgu laiku aizņēma Jāzepa un Marijas ceļš no Nācaretes līdz Betlēmei. Procesijas laikā tās dalībnieki sadalās divās grupās – svētceļniekos un namu saimniekos. Svētceļnieki ceļo no vienas mājas līdz citai, lūgdami mājvietu. Taču viņiem visur tiek atteikts. Beidzot viņi sasniedz vietu, kur atrodas Kristus dzimšanas atveidojums. Šeit visi svētceļnieki tiek laipni uzņemti, par atnācējiem tiek izrādīts prieks. Sākas tradicionālā lūgšana un tiek svinēti svētki.
Visi tiek pacienāti ar ēdieniem un dzērieniem.
Bērni un daži pieaugušie tai pašā laikā cenšas sasniegt pinata, jeb spilgtā papīrā, vai kādā citā materiālā ietītu iesaiņojumu ar saldumiem un rotaļlietām, kas tiek pakārts uz laukuma vidū nostieptas virves, vai kāda koka galā. Dāvanu kārotājiem ar lakatu tiek aizsietas acis. Paņēmuši nūju un dziedādami ritmisku dziesmu, viņi cenšas pārsist iesaiņojumu, lai pēc tam varētu savākt no tā izbirušās dāvanas. Pinata pārsišana
Meksikā ir iecienīts izklaides veids ne tikai Ziemassvētkos, bet arī citās nozīmīgās svinībās. Iespējams, ka tas ir pārņemts no indiāņu rituāliem un tiek piekopts jau vairākus simtus, varbūt pat tūkstošus gadu. Ziemassvētkos pinata bieži vien tiek veidota septiņstaru zvaigznes veidā, kas simbolizē septiņus grēkus, kuri tad būtu jāpārsit.
Ķīnas kristieši Ziemassvētkos savās mājās aizdedzina skaistas krāsaina papīra laternas. Tāpat, kā daudzviet pasaulē, arī Ķīnā tiek pušķotas egles, kuras šeit sauc par „gaismas kokiem”. Arī egļu rotājumi sastāv galvenokārt no krāsaina papīra laterniņām, ziediem, un vītnēm.
Daudzos namos, gan tur kur mīt kristieši, gan nekristieši, bērni mēdz izkārt muslīna zeķes un gaidīt Ziemassvētku vecīti. Šeit to sauc par Dun Če Lao Ren, kas burtiskā tulkojumā nozīmē „Vecais Ziemassvētku vīrs”.
Tā kā lielākā ķīniešu daļa tomēr nav kristieši, lielākās ziemas svinības ir ķīniešu Jaunais Gads, kas tiek svinēts janvāra beigās. Ķīnā gan šīs svinības sauc par Pavasara festivālu un tas ir laiks, kad ģimenes apdāvina savus bērnus ar jaunu apģērbu un rotaļlietām. Būtisks ķīniešu Jaunā gada svinību aspekts nekristīgajā iedzīvotāju daļā ir senču pielūgsme. Tad mājās goda vietā tiek izkarinātas senču fotogrāfijas un svētkus var svinēt gara vienotībā ar aizgājējiem.
Japānā Ziemassvētkus ieviesa kristīgie misionāri un daudzus gadus vienīgie ļaudis, kas tos svinēja, bija kristieši. Taču mūsdienās Ziemassvētkus Japānā atzīmē gandrīz visi tās iedzīvotāji. Protams, ne jau visi tos atzīmē kristīgā garā. Tāpat kā Rietumu pasaulē, arī Uzlecošās Saules zemē Ziemassvētku gaidīšanai ir piešķirts izteikti komerciāls aspekts. Jau vairākas nedēļas pirms svētkiem par to tuvošanos „vēstī” veikali, kur jau pilnā sparā skan Ziemassvētku mūzika un tiek pārdotas dāvanas.
Japāņu bērni, jo īpaši meitenes, kam patīk spēlēties ar lellēm vai mazuļiem, jūsmo par Kristus dzimšanas atveidojumu Betlēmē. Sevišķu uzmanību piesaista silīte, kas asociējas arī ar šūpulīti, jo bērnu šūpulīši Japānā netiek izmantoti un tie ir maz pazīstami. Japāņi savā kultūrā ir ieviesuši vairākas eiropiešu un amerikāņu tradīcijas. Pēc apmaiņas ar dāvanām, Ziemassvētkos viņi ēd tītara cepeti. Mājas ir izrotātas ar zaļumiem un dažviet arī ar eglītēm. Ziemassvētku vecīša vietā japāņu bērnus pārsteigt ierodas Hoteijošo, kas tiek uzskatīts par priesteri. Arī viņš tiek attēlots kā laipns vecs vīrs, kurš uz muguras nes smagu dāvanu nastu. Tiek uzskatīts, ka Hoteijošo redz visu un ka viņam ir acis arī pakausī. Tāpēc bērni tiek mudināti vienmēr labi uzvesties – arī ārpus Ziemassvētku sezonas, tad, kad šis vecītis atrodas „ārzemēs”.
Tāpat kā Ķīnā, arī Japānā par gada nozīmīgākajiem svētkiem tiek uzskatīts Jaunais gads. Vecgada pēdējā vakarā tiek rūpīgi tīrītas un postas mājas. Kad tās ir izdekorētas ar rotājumiem, ļaudis velk mugurā labākās drēbes. Tad visa ģimene izsoļo pa savu māju, lai no tās izdzītu ļaunos garus. Priekšgalā iet ģimenes galva, aiz viņa virknē visi pārējie. Ģimenes galva katrā kaktā met izkaltētus zirņus, liekot visam ļaunajam atstāt māju un tā vietā ienākt labajam.
Ziemassvētkus atzīmē kristieši visā pasaulē – arī zemēs, kur šodien dominē islāma reliģija. Irānā, bijušajā Persijā, kas tiek uzskatīta arī par Triju Ķēniņu zemi, kristieši Ziemassvētkiem sāk gatavoties 1. decembrī. Šī ir gavēņa diena, kurā viņi atturas no dzīvnieku izcelsmes produktiem. 1. decembris tiek saukts par „mazā gavēņa dienu” pretēji Lielajam Gavēnim pirms Lieldienām. Tāpat, pēc Ziemassvētku dievkalpojuma, 25. decembrī seko „mazie svētki”, jeb svinīgas Ziemassvētku pusdienas. Izceļot vārdu „mazais”, kristieši Irānā vēlas akcentēt, ka lielākie svētki kristiešu gada kalendārā tomēr ir Lieldienas – Kristus uzvaras pār nāvi un augšāmcelšanās svētki. Atšķirībā no daudzām pasaules zemēm, kristieši Irānā Ziemassvētkos necenšas apmainīties ar dāvanām. Tomēr daudzās ģimenēs bērni no vecākiem saņem jaunu apģērbu, par ko viņi izrāda patiesu prieku.  Irāku, zemi, kur joprojām plosās karš, diemžēl ir atstājušas un turpina atstāt daudzas kristiešu ģimenes, kas ir spiestas doties emigrācijā.
Ziemassvētku tradīcijas šeit pārsvarā ir saistītas ar kristīgo ticību, taču netrūkst arī vietējo ticējumu un paražu. Ziemassvētku vakarā vairākas kristiešu ģimenes mēdz sapulcēties kopā un vienam no bērniem tiek uzticēts lasīt Svēto Rakstu fragmentus par Jēzus dzimšanu. Visi pārējie klausoties, rokās tur aizdegtas svecītes.
Pēc Svēto Rakstu noklausīšanās, pagalmā tiek iekurts ugunskurs no ērkšķu zariem. Kristīgie irākieši pulcējas ap to un dzied Ziemassvētku dziesmas. Ja ērkšķi degot, pārvēršas pelnos, tad tiek uzskatīts, ka nākamais gads būs veiksmīgs. Tiklīdz ugunskurs ir izdedzis, katrs svētku dalībnieks cenšas pār to pārlekt trīs reizes un iedomāties kādu vēlēšanos.
25. decembrī, Ziemassvētku dienā, jau baznīcas pagalmā tiek kurināts cits ugunskurs. Šeit atrodas arī altāris, pie kura priesteris vada dievkalpojumu. Tam noslēdzoties, viņš pieskaras kāda tuvāk stāvoša cilvēka pierei, dodot viņam svētību. Pasvētītais pieskaras blakus stāvētāja pierei un šo žestu tālāk atkārto visi dievkalpojuma dalībnieki, nodod svētību cits citam.