(Selma Lāgerlēva, no krājuma „Kristus leģendas”)

Kad man bija pieci gadi, mani piemeklēja lielas bēdas. Es nezinu, vai kopš tā laika mani jebkad ir piemeklējušas tādas, tik lielas bēdas.
Tas bija toreiz, kad nomira mana tēva māte. Līdz tam laikam viņa ik dienu bija sēdējusi savā istabā uz stūra dīvāna un stāstījusi pasakas.
Es atminos tikai to, ka tēvamāte sēdēja un stāstīja, un stāstīja no rīta līdz vakaram un ka mēs, bērni, tad klusu sēdējām viņai līdzās un klausījāmies. Tā bija brīnišķīga dzīve. Nevienam citam bērnam nebija tādas dzīves kā mums.
Neko daudz jau es neatceros no savas tēvamātes. Es atceros, ka viņai bija skaisti, krīta balti mati un ka viņa staigāja stipri salīkusi, un ka viņa allaž sēdēja un adīja zeķi.
Es atminos vēl, ka izstāstījusi kādu pasaku, viņa mēdza uzlikt roku man uz galvas, un tad viņa man sacīja: „Un tas viss ir tikpat patiesi, kā es redzu tevi un tu redzi mani.”
Es atceros arī, ka viņa prata dziedāt dziesmas, bet to viņa nedarīja katru dienu. Vienā no dziesmām bija stāstīts par kādu bruņinieku un ūdensmeitu, un tai bija piedziedājums: „Pār ezeru pūš auksti, auksti vēji.”
Vēl es atceros īsu lūgšanu, ko viņa man iemācīja, un psalma pantiņu.
No visām pasakām, ko viņa man stāstīja, man palikušas tikai bālas un neskaidras atmiņas. Tikai vienu vienīgu no tām es atminos tik labi, ka varētu to pastāstīt. Tas ir īss stāsts par Jēzus dzimšanu.
Tas, lūk, ir gandrīz viss, ko es atceros no savas tēvamātes, ja nu vienīgi vēl to, ko atminos vislabāk, un tas ir lielais tukšums, kad viņas vairs nebija.
Es atminos to rītu, kad stūra dīvāns stāvēja tukšs un kad nebija iespējams saprast, kā lai sagaida vakaru. Tas man ir iespiedies atmiņā. To es nekad neaizmirsīšu.
Un es atminos, kā mūs, bērnus, pieveda klāt, lai noskūpstām nelaiķes roku. Un mums bija bail to darīt, bet tad kāds mums teica, ka šī ir pēdējā reize, kad tēvamātei varam pateikties par visu to prieku, ko viņa mums ir sagādājusi.
Un es atminos, kā pasakas un dziesmas – ievietotas garā, melnā šķirstā - aizbrauca prom no mājām un nekad vairs neatgriezās.
Es atminos, ka no dzīves kaut kas bija pazudis. Itin kā būtu aizvērušās durvis uz kādu pavisam skaistu, apburtu pasauli, kurā agrāk mēs brīvi varējām ieiet un no kuras mēs brīvi varējām iziet. Un nu vairs nebija neviena, kurš šīs durvis prastu atdarīt.
Un es atminos, ka mēs bērni, pamazām iemācījāmies rotaļāties ar lellēm un rotaļlietām un dzīvot kā citi bērni, un tad jau varēja šķist, it kā mums vairs nepietrūktu tēva mātes vai ka mēs vairs viņu neatcerētos.
Bet vēl tagad, pēc četrdesmit gadiem, kad es sēžu un sakopoju leģendas par Kristu, kuras esmu dzirdējusi tālajā Austrumzemē, manī atdzīvojas īsa teiksma par Jēzus piedzimšanu, kuru mēdza stāstīt mana tēvamāte. Un manī rodas vēlēšanās to vēl vienu reizi atkārtot un pievienot savam krājumam.
Tas bija kādā Ziemassvētku dienā, kad visi, izņemot tēvamāti un mani – bija aizbraukuši uz baznīcu. Man šķiet, visā mājā mēs bijām palikušas vienas pašas. Mēs netikām ņemtas līdzi, jo viena bija par jaunu un otra par vecu. Un mēs abas bijām noskumušas, ka mums nebija ļauts braukt līdzi uz agro rīta dziedāšanu un redzēt Ziemassvētku sveces.
 Bet, mums tā vientuļām sēžot, tēvamāte sāka stāstīt.
– Reiz dzīvoja kāds vīrs, - viņa iesāka,- kas tumšā naktī izgāja meklēt uguni. Viņš staigāja no mājas uz māju un klauvēja pie katrām durvīm.
„Mīļie ļaudis, palīdziet man!” viņš lūdza. „Manai sievai nupat kā piedzimis bērns, un man jāiekur uguns, lai sasildītu viņu un mazo.”
 Bet bija dziļa nakts un visi cilvēki gulēja. Neviens viņam neatbildēja.
Vīrs gāja un gāja. Beidzot viņš lielā tālumā ieraudzīja uguni spīdam. Tad viņš devās uz to pusi un redzēja, ka uguns kuras klajā laukā. Apkārt ugunskuram gulēja daudz baltu aitu, un vecs gans sēdēja un sargāja ganāmpulku.
Kad vīrs, kas meklēja uguni, piegāja pie aitām, viņš ieraudzīja, ka ganam pie kājām guļ trīs lieli suņi. Vīram pienākot, tie visi pamodās un atpleta savas milzīgās rīkles, it kā gribētu riet, bet neatskanēja ne skaņas. Vīrs redzēja, kā suņiem uz muguras saslejas spalva, viņš redzēja, kā uguns atblāzmā viz to asie, žilbinoši baltie zobi un kā suņi metas viņam klāt. Viņš juta, ka viens no suņiem sakampj viņa kāju, otrs – roku un trešais sagrābj viņu pie rīkles. Bet ne žokļi, ne zobi, ar kuriem suņi gribēja kost, tiem neklausīja un vīram nenotika nekas ļauns.
Nu vīrs gribēja iet tālāk pēc tā, kas viņam bija vajadzīgs. Bet aitas gulēja tik cieši kopā – muguru pie muguras -, ka viņš nevarēja tikt uz priekšu. Tad vīrs uzkāpa aitām uz muguras un pa tām devās pie uguns. Bet neviena no aitām nedz pamodās, nedz arī pakustējās.
Tik tālu tēvamāte bija stāstījusi netraucēta, bet nu es vairs nespēju nociesties, viņu nepārtraukusi.
Tēvamāt, kāpēc tās nedz pamodās, nedz pakustējās? – es jautāju.
–To tu uzzināsi pēc brīža, - tēvamāte atbildēja un turpināja savu stāstu.
– Kad vīrs bija piegājis pavisam tuvu pie uguns, gans atvēra acis. Viņš bija vecs, īdzīgs vīrs – nelaipns un ciets pret visiem cilvēkiem. Un, ieraudzījis tuvojamies svešinieku, viņš paķēra garu, smailu nūju, ko mēdza turēt rokā, ganīdams savu ganāmpulku, un svieda ar to nācējam.
Nūja svelpdama lidoja vīram pretim, bet, pirms būtu trāpījusi, tā novirzījās sānis un aizšalca vīram garām tālu prom uz lauka.
Kad tēvamāte bija tikusi tik tālu, es viņu atkal pārtraucu:
-Tēvamāt, kāpēc nūja negribēja vīru sist? – Bet tēvamāte necentās man atbildēt un tik turpināja stāstījumu.
- Nu vīrs piegāja pie gana un sacīja: „Mīļo cilvēk, palīdzi man un aizdod mazdrusciņ uguns! Manai sievai nupat kā piedzimis bērns, man jāiekur uguns, lai sasildītu viņu un mazo.”
Gans mīļuprāt būtu teicis nē, bet, kad viņš iedomājās, ka suņi vīram nebija varējuši nodarīt neko ļaunu, ka aitas no viņa nebija bēgušas un ka paša nūja vīru nebija gribējusi sist, ganam mazliet sametās bail un viņš neuzdrīkstējās liegt vīram to, ko viņš lūdza.
„Ņem, cik tev vajag!” viņš sacīja.
Bet uguns jau gandrīz bija izdzisusi. Nebija vairs ne pagaļu, ne zaru – vienīgi liela kvēlošu ogļu kaudze, un svešajam vīram līdzi nebija liekšķeres, ne smeļamā kausa, kurā viņš varētu nest sarkanās ogles.
To redzēdams, gans vēlreiz teica: „Ņem, cik tev vajag!”- un viņam bija prieks, ka vīrs uguni nevarēs aiznest.
Bet vīrs noliecās, ar kailām rokām lasīja ogles no pelniem un lika tās savā mētelī. Un ogles ne svilināja viņam rokas, kad viņš tām ķērās klāt, ne arī svilināja viņa mēteli, un vīrs nesa ogles prom, it kā tās būtu rieksti vai āboli.
Bet te pasaku stāstītāja tika pārtraukta trešo reizi.
–Tēvamāt, kādēļ ogles negribēja dedzināt vīru?
– Gan jau tu to dzirdēsi, -tēvamāte atteica un stāstīja tālāk.
– Kad šis gans, kas bija ļauns un īdzīgs cilvēks, to visu redzēja, viņš pie sevis brīnījās: ”Diez kas šī par nakti, kad suņi nekož, aitas nebīstas, šķēps nenogalē un uguns nededzina?" Gans pasauca svešinieku atpakaļ un jautāja viņam: ”Kas šī ir par nakti? Un kā tas nākas, ka visa radība tev izrāda žēlsirdību?”
Vīrs tad atteica: ”Nevaru tev to pasacīt, ja tu pats to neredzi.” Un viņš no jauna taisījās prom, lai drīzāk varētu aizkurt uguni un sasildīt savu sievu un bērnu.
Bet tad ganam ienāca prātā, ka viņš šo vīru negribētu gluži izlaist no acīm, iekams nebūs uzzinājis, ko tas viss varētu nozīmēt. Viņš piecēlās un gāja vīram nopakaļ, līdz nonāca tur, kur viņš dzīvoja.
Tad nu gans redzēja, ka vīram nav pat savas būdiņas, kur dzīvot, un ka viņa sieva un bērns guļ kalna alā, kur nav nekā cita kā vien kailas, aukstas akmens sienas.
Un gans nodomāja, ka nabaga nevainīgais bērns alā var nosalt, un, lai gan viņš bija ciets vīrs, viņš jutās aizkustināts un vēlējās bērnam palīdzēt. Un, noraisījis no pleciem mugursomu, viņš no tās izņēma mīkstu, baltu aitādu, iedeva to svešajam vīram un teica, lai uz tās guldot bērnu.
Bet tai pašā brīdī, kad gans bija parādījis, ka arī viņš spēj būt žēlsirdīgs, viņam it kā atdarījās acis un viņš redzēja to, ko agrāk nebija varējis sadzirdēt.
Viņš redzēja, ka viņu ciešā lokā apņem mazi sudrabspārnoti eņģelīši. Un ikviens no viņiem turēja rokā stīgu spēli, un viņi visi skaļā balsī dziedāja, ka šonakt ir piedzimis Pestītājs, kas atpestīs pasauli no grēkiem.
Tad gans saprata, ka visa radība šonakt ir tik priecīga, ka negrib darīt neko ļaunu.
Un eņģeļi bija apkārt ne vien ganam – viņš tos redzēja it visur. Tie sēdēja alā, un tie sēdēja ārā uz kalna, un tie lidinājās pie debesīm.
Veseliem pūļiem tie nāca pa ceļu, un, garām iedami, tie apstājās un uzmeta skatienu bērnam.
Valdīja tādas gaviles un tāds prieks, un dziedāšana, un rotaļāšanās – un to visu viņš redzēja tumšajā naktī, kaut agrāk neko nebija varējis samanīt. Ganam bija tāds prieks par to, ka acis viņam ir atdarījušās, ka viņš nometās ceļos un pateicās Dievam.
Bet, kad tēvamāte bija tikusi tik tālu, viņa nopūtās un sacīja:
- Bet to, ko gans redzēja, to arī mēs varētu redzēt, jo katru Ziemassvētku nakti pie debesīm lidinās eņģeļi, ja vien mēs spētu tos saskatīt.
Un tad tēvamāte uzlika roku man uz galvas un sacīja:
-To tu atceries, jo tas viss ir tikpat patiesi, kā es redzu tevi un tu redzi mani. Tas nav atkarīgs ne no svecēm, ne no lampām, un nav svarīgi, vai spīd saule vai mēness, ja vien mums ir tādas acis, kas spēj redzēt Dieva godību.