“LŪGŠANAS FORMA”
(Fragments no Oles Hallesbija grāmatas “Par lūgšanu”)

Izkratiet Viņa priekšā savas sirdis! (Ps. 62, 9)
Lūgšana ir daļa no mūsu dzīves ar Dievu un kā pati dzīve ir daudzveidīga un neaprakstāma. Lūgšanas formas un izpausmes svārstās no klusas pielūgsmes līdz enerģiskai, pat niknai cīņai.
Lūgšana ir sirds īpašība, sirds stāvoklis, ko Dievs atzīst par lūgšanu, vienalga, vai tā izpaužas klusās domās, nopūtās vai skaļos vārdos. Tā kā lūgšana pauž personisko dzīvi ar personīgo Dievu, tad tā pieņem attiecīgā cilvēka formu un krāsu. Ikdienas saruna starp cilvēkiem nenoris pēc noteikumiem un priekšrakstiem, tā risinās brīvi un nepiespiesti atkarībā no sarunas temata. Tas sarunu padara personisku un piešķir tai dzīvīgumu un svaigumu. Jo personiskāka ir saruna, jo vairāk tā kļūst par īstu dzīves saikni starp sarunu partneriem.
Tāpat tas ir arī ar lūgšanu. Tai jābūt brīvai, nepiespiestai dzīvības saiknei starp radīto cilvēku un viņa personīgo Radītāju. Jo brīvāk, nepiespiestāk un dabiskāk lūgšana paudīs to, kas rosās mūsu sirdī, jo īstāka tā būs.
Lūgšana, šī dzīvā apmaiņa starp dvēseli un Dievu, tātad var iegūt dažādas formas. No klusas, svētlaimīgas ieslīgšanas Dieva mierā līdz dziļai nopūtai. Tā var būt pēkšņa apbrīnas, prieka, pateicības, pielūgsmes izlaušanās vai arī tikai izsauciens: Dievs! Jēzus! Vai arī mierīga saruna, kas ilgst minūtes, varbūt pat stundas. Lūgšanas formu var nosacīt arī varens dvēseles satraukums, nikna cīņa. Šīs daudzās formas mēs pārskata dēļ varam pakārtot šādiem galvenajiem redzespunktiem.
1.    Lūgšana, kas izsaka lūgumu
Šeit ir runa par vēlēšanos kaut ko dabūt, par pievēršanos Dievam, lai kaut ko saņemtu. Ir pilnīgi dabiski, ka šī lūgšanas forma atrodas priekšplānā. Vārds, kuru Bībelē visbiežāk lieto lūgšanas jēdziena izteikšanai, būtībā nozīmē “izteikt vēlēšanos”. Tā ir īpaši vērtīga privilēģija – drīkstēt izteikt vēlēšanos. Mūsu debesu Tēvs grib, lai mēs pie Viņa nākam vienkārši un brīvi izsacīt savas vēlēšanās, gluži tāpat kā mūsu bērni nepiespiesti un brīvi nāk pie mums ar savām vajadzībām. Es ceru uz Dievu, ka nekas no līdz šim šeit sacītā nav kaut kādā veidā aptumšojis šo žēlastības pilno un skaisto lūgšanas pusi. Stāv rakstīts: “.. jūsu lūgumi lai nāk zināmi Dieva priekšā.” (Fil. 4, 6)
Šeit ir ietverts arī tas lūgums, ko mēs vēlāk atzīsim par nepareizu lūgšanas lietojumu. Taču nepārstāj, baidoties nepareizi izmantot lūgšanu, nest savas vēlēšanās pie Dieva. Kad esam Dieva klātbūtnē, mēs drīkstam arī paust savas sirds vēlmes un mums nav nekas sevī jāapspiež šādu baiļu dēļ.
Mēs, vecāki, taču arī priecājamies, kad mūsu bērni nāk pie mums ar savām vēlmēm. Mums ir jāizlemj, vai varam tās izpildīt. Un, ja arī ne vienmēr varam tās izpildīt, mēs tomēr gribam, lai viņi arī turpmāk nāktu pie mums ar savām vēlmēm.
Mans draugs! Pat tad, ja tu lūgšanu bieži esi lietojis nepareizi, tev nav jāpārtrauc izklāstīt savas vēlēšanās Dievam. Tieši tajā apstāklī jau pastāv atsvabināšanas, atpestīšanas iespēja, ka ar Dievu var runāt par visu. Dievs izlems, vai tev jāsaņem tas, ko tu lūdz vai ne. Ja Viņš tev to nevarēs dot, tad rīkosies ar tevi tāpat kā ar Cebedeja dēliem (Mt. 20, 20-23) vai kā Pāvilu (2. Kor. 12, 8-10): Viņš ar tevi par šo jautājumu laipni un saprotoši aprunāsies, līdz tu sapratīsi, ka Viņš nevar izpildīt tavu vēlēšanos.
Turklāt tu pazīsi trīs lietas: Dieva dziļo un tālredzīgo aizgādību par tevi, tevis paša nesapratni un patmīlību lūgšanā, kā arī atbrīvotību, vienkāršību, kādā vari ar savām vēlmēm griezties pie Dieva.
2.    Pateicības lūgšana
Tā izriet kā sekas no iepriekšējā lūgšanas veida. Kad esam no Dieva kaut ko saņēmuši, tad ir pats par sevi saprotams, ka mēs Viņam par to pateicamies. Rakstos atrodam vairākus tiešus vai netiešus uzaicinājumus pateikties Dievam. Visstiprākais no tiem: “Pateicieties vienmēr un par visu Dievam Tēvam mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdā.” (Ef. 5,20) Pateicības lūgšana tātad atbilst Dieva nolūkam. No tā mēs secinām, ka pateikšanās ir būtiska mūsu lūgšanas daļa. Taču šī daļa ir smaga.
Mums jau nav viegli iemācīties lūgt, bet vēl grūtāk padodas pateikšanās.
Atcerēsimies arī šeit savus bērnus! Mums viņi nav īpaši jāmāca nākt pie mums ar savām vēlmēm. Bet kāds neatlaidīgs audzināšanas darbs ir nepieciešams, lai viņiem iemācītu pateikties!
Mums ir viegli iedomāties Dievu tik lielu un tik augstu, ka Viņu nekādi neietekmē tas, vai mēs Viņam pateicamies vai ne. Bet mums vajadzētu savus skatus vērst uz Viņa sirdi. Tā ir vissmalkāk noskaņotā sirds Visumā. Viņam nekas nešķiet tik mazs un nenozīmīgs, ka tas Viņu nemaz neiespaidotu, vienalga, vai tas ir labs vai ļauns. Jēzus saka, ka auksta ūdens biķeris Viņam nav aizmirstams, ja tas pasniegts pateicīgā mīlestībā.
Cik augstu Jēzus vērtē pateicību, to mēs redzam no mazā stāsta par spitālīgajiem, kurus Viņš bija izdziedinājis. (Lk. 17, 11-19) Viņš dziedināšanu veica tādējādi, ka sūtīja viņus pie priesteriem, lai tie konstatētu, ka šie cilvēki ir izdziedināti. Kamēr viņi bija ceļā, visi kļuva veseli. Deviņi turpināja ceļu. Viņi ievēroja Jēzus vārdus: Ejiet, rādieties priesteriem!
Bet viens no viņiem atgriezās, skaļā balsī slavēja Dievu, nometās uz sava vaiga Jēzum pie kājām un pateicās. Kā tas ietekmēja Jēzu! Ievēro, kādā tonī Viņš saka vārdus: “Vai visi desmit nav kļuvuši veseli? Kur tad tie deviņi? Vai cits neviens nav atradies, kas būtu griezies atpakaļ un Dievam godu devis, kā vien šis cittautietis?”
Šeit mēs dzirdam no Jēzus, ko nozīmē pateikties; tas ir – Dievam godu dot. Un no tā jau izriet, ka pateikties ir svētīgi. Pat ja mums pateikšanās neizdodas pareizi, mēs tomēr jūtam, cik labi kļūst ap sirdi, kad pateicamies Dievam. Pamatojums tam ir vienkāršs: mēs esam radīti, lai dotu godu Dievam zemes dzīves laikā un mūžībā. Tātad ik reizes, kad Viņu godinām, mēs esam saskaņā ar mūsu dzīves jēgu un mērķi. Tad mēs patiesi esam savā elementā.
Pateikšanās mūs ne vien dara priecīgus, tai ir arī izšķiroša nozīme visā mūsu lūgšanu dzīvē. Kad esam pamanījuši, ka mūsu lūgšanas tiek uzklausītas, un pateikušies Dievam par to, ko no Viņa esam saņēmuši, tad mums ir vieglāk lūgt vēl vairāk. Tāpēc noteikti ir pareizi, ka visas mūsu lūgšanas sākas ar pateicību. Vēl jo vairāk tādēļ, ka mēs pēc Rakstiem no Dieva saņemam “.. daudz vairāk par visu, ko lūdzam vai saprotam ..” (Ef. 3, 20) Mums nav ne tik daudz saprašanas, ne gribas, lai izlūgtos visu to, kas ikdienā vajadzīgs.
Bet Dievs mums to tomēr dod. Kādu pateicību tam vajadzētu modināt mūsu sirdīs! Ja tu tomēr esi nepateicīgs, kāds tik bieži esmu arī es, tad gribētu dot tev šādu padomu: sāc ar to, ka tu pateicies Dievam par laicīgajām dāvanām, kuras esi no Viņa saņēmis – par miesas veselību, sava saprāta lietojumu, darba prieku, mājokli, barību un apģērbu, par piederīgajiem, kuri tevi mīl un kurus tu mīli. Iesāc ar to, un tu redzēsi, ka tad tev kļūs vieglāk saskatīt arī garīgas dāvanas, ar kurām Dievs tevi ir apbēris, un par tām pateikties.
Kad tev kāds grūtā brīdī ir izdarījis lielu pakalpojumu, tu tiecies viņam silti paspiest roku un no pilnas sirds teikt: “Es tev pateicos par to, ka esi to izdarījis.”
Dari tieši tāpat ar Jēzu! Viņš priecāsies ikreiz, redzēdams, ka tu atzīsti to, ko Viņš ir darījis tavā labā. Saņem Viņa caururbto roku un saki: “Es Tev pateicos, mans Pestītāj, ka esi gājis nāvē manis dēļ.” Tieši tāpat tev Viņam jāpateicas par visu to labdarību, kura tev diendienā tiek sniegta. Dari to ik dienas biežāk! Darba laikā un atpūšoties. Tad tu darīsi prieku Jēzum un būsi priecīgs arī pats.
3.    Slavēšana
Jau Vecajā Derībā cilvēki bija mācījušies slavēt Dievu. Dievbijīgie tolaik pat ļoti labi prata dziedāt slavu Dievam, kas īpaši parādās psalmos. Ne maza daļa no visiem psalmiem ir slavas dziesmas. Un lielā pārējo psalmu daļā cildinājumi izteikti ievadā vai nobeigumā. Ilustrācijai dažas psalmu rindas. 33, 1: “Dziediet priecīgi tam Kungam, jūs taisnie, visiem, kam skaidra sirds, klājas Viņu slavēt!”; 103, 1: “Teici To Kungu, mana dvēsele, un viss, kas manī, Viņa svēto Vārdu!”; 146, 2: “Es slavēšu To Kungu, kamēr dzīvošu!”; 34, 2: “Es slavēšu To Kungu vienmēr”; 34, 4: “Slavējiet līdz ar mani Tā Kunga godu, kopā teiksim Viņa augsto Vārdu!”; 150, 2: “Teiciet Viņu par Viņa lielajiem darbiem, teiciet to Kungu Viņa varenās godības dēļ!”.
Godināšana un pateicība atrodas cieši blakus. Grūti pat konstatēt ārēju atšķirību. Abu būtība ir – dot Dievam godu.
Un tomēr jau senatnē ir saskatīta atšķirība. Ja es pateicos, es dodu Dievam godu par to, ko Viņš man ir darījis. Kad es pielūdzu vai slavinu, es dodu Dievam godu par to, kas Viņš ir pats sevī. Tālab cildināšana atrodas augstāk par pateikšanos. Jo, kamēr es pateicos, manas domas vēl mazliet ir pievērstas man pašam. Turpretī slavējot dvēsele, aizmirsusi sevi, paceļas līdz pielūgsmei, kas uzlūko un apdzied vienīgi Dieva visvarenību, Viņa žēlastību, Viņa upuri.
Tā kā mēs Dieva varu un žēlastību pazīstam tikai tiktāl, cik Viņš to mums ir atklājis, tad ir saprotams, ka slavināšana un pateicība pāriet viena otrā. Mūsu pateicība izskanēs slavināšanā. Mūsu cildinājumi gūst saturu no labajiem darbiem, par kuriem mēs pateicamies. No Jēzus mutes mums ir divi slavinājumi. Viens ir Tēva pielūgsme:”Es Tev pateicos, Tēvs, debesu un zemes Kungs, ka Tu šīs lietas esi apslēpis gudriem un prātniekiem, un tās esi zināmas darījis bērniem. Patiesi, Tēvs, jo tā Tavs labais prāts ir noticis Tavā priekšā” (Mt.11,25-26) Otrs cildinājums veido Tēvreizes nobeigumu: „Jo Tev pieder valstība, spēks un gods mūžīgi.”(Mt.6,13).
(Turpinājums sekos)