Apakšizvēlne
Aptauja

Liepājā, renovējot ielas, uz ietvēm tiek iestrādātas reljefās vadlīnijas, kuras paredzētas, lai cilvēkiem ar redzes traucējumiem atvieglotu pārvietošanos:





Lasīt aptaujas rezultātus
Kontakti
Adrese:
Ganību iela 197/205 Liepāja,
LV – 3407

Tālrunis:
+371 63431535,
+371 22007874

Fakss:
+371 63407115

E-pasts:
info@redzigaismu.lv,
liepajas_nb@inbox.lv

kartes attēls Apskatīt kartē

Baneri
20.12.2017 Autors: LNB

Sarunājas Aigars Bušs

„Izaicinājumi piespiež attīstīties”

Decembra nogalē Liepājas Neredzīgo biedrībā noslēgsies pilates (veselības vingrošanas) nodarbības projektā “Liepāja. Vesels. Aktīvs. Laimīgs”, kurš notiek sadarbībā ar Liepājas pilsētas pašvaldību un tiek finansēts no Eiropas Sociālā fonda ietvaros. Nodarbības vadīja sporta instruktore Kristīne Kleinšmite. Tāpēc aicinājām viņu uz sarunu par sevi, savām darba gaitām un sadarbību ar Liepājas Neredzīgo biedrību. 
- Labdien! Mani sauc Kristīne Kleinšmite. Es esmu sertificēta aerobikas grupu instruktore. Esmu apguvusi sistēmu pilates. Tā ir vingrojumu sistēma, ko ir radījis Džozefs Pilatess. Sistēmas nosaukums ir viņa uzvārds. Viņš dzīvoja 20 gs. sākumā Vācijā, bērnībā ļoti slimoja, tāpēc sāka daudz lasīt, domāt un apgūt dažādas mācības – gan jogu, gan kaujas mākslas. Sāka studēt anatomiju, lai saprastu savu ķermeni. Pilatess šo studiju rezultātā radīja savu vingrošanas sistēmu, ar kuras palīdzību viņš sevi atveseļoja. 
Tad sākās karš, un viņš nokļuva vācu koncentrācijas nometnē, kur bija ļoti daudz ievainotu cilvēku. Pilatess lūdza atļauju strādāt ar šiem ievainotajiem, nekustīgajiem un daļēji kustīgajiem cilvēkiem. Viņam bija ļoti labi rezultāti, jo visi nekustīgie cilvēki pēc šī darba kaut cik varēja atkal pakustēties. 
Pilatesam piedāvāja darbu Vācijā, bet viņš aizbēga uz Ņujorku, atvēra savu studiju, kas ātri kļuva ļoti populāra, strādāja ar bijušajiem baletdejotājiem, kuriem bija satraumētas kājas, potītes. Pēc viņa nāves darbs apklusa, bet tad Pilatesa audzēkne, baletdejotāja, atjaunoja šo vingrošanas sistēmu. 
Tagad tā ir megapopulāra visā pasaulē, tajā ir iezīmes arī no jogas, jo mēs vingrojam kopā ar prātu. Mēs necilājam vienkārši hanteles  vai smagumus, bet visu laiku koncentrējamies uz to locekli, kuru kustinām, mēs par to domājam, netaisām nekādas bezjēdzīgas kustības. Liepāja ir maza, un kāds no jūsu biedrības pie manis bija nācis vingrot uz pilatēm. 
- Ak tā?
- Jā, kādu laiku atpakaļ. Un tā ideja par pilatēm te kaut kur biedrības kabinetos ir pastāstīta, proti, ka šī sistēma ir laba. Mārim Ceirulim jau doma bija radusies, kad viņš man zvanīja pirms diviem gadiem un prasīja, vai es būtu ar mieru? Es esmu tāds cilvēks, ka vispirms piekrītu jauniem projektiem un tad tikai sāku domāt, kur es esmu.
- Tas ir jauki!
- Un es piekritu. Tad kaut kas tur nesanāca, kā jau ir ar tiem projektiem. Un tad pēc gada mani sameklēja Zanda Krūmiņa un piedāvāja, vai piekristu strādāt šeit biedrībā. Protams, ka es uzreiz atkal piekritu.
- Jā (smejas), un tad sāki domāt (smejas)!
- Tad es sāku domāt (smejas), jo Zanda man lūdza, vai es varētu piedalīties uzreiz jau divu dienu nometnē. Atkal piekritu un tad sāku domāt. Tikai tad, kad mums bija pirmā sapulce, un Māris teica, lai mēs saprotam, ka tie cilvēki visu laiku sēž mājās, viņi var būt arī neiecietīgi, tad man bija dūša papēžos (smejas). 
Bet man ir direktori, vīrs un sieva - Svetlana un Dmitrijs Patilovi, kuri paši ir treneri, ļoti, ļoti gudri cilvēki. Ja man ir kādi jautājumi, es vienmēr griežos pie viņiem, jo uzskatu, ka viena galva ir gudra, bet divas ir vēl gudrākas, kur nu vēl trīs. Jautāju pēc padoma, protams, direktore mani nomierināja, ieteica man, kā labāk. Es gatavojos ilgi, daudz studēju, pārlasīju savas vecās mācību grāmatas. Man pirmais sertifikāts ir no 90. gadu sākuma, kad es sāku strādāt.
- Oho! Diezgan ilgi!
- Kādus 10 gadus jau es vismaz vadu, neesmu skaitījusi. Atvēru vaļā visas vecās grāmatas, bet tad, kad aizbraucu uz nometni, es sapratu …
- Ka grāmatas ir… ?! (smejas) 
- Ka dzīvē viss ir savādāk. Biju ļoti nobijusies no tā, ka es esmu ļoti emocionāla, man visu ir žēl – sunīšu, kaķīšu, bērniņu, slimu cilvēku. Visu. Man ir viens draugs pie mājas - paklīdis kaķītis, ja man pašai nebūtu kaķis, es viņu noteikti vilktu augšā. Cenšos viņu arī pabarot. 
Biju domājusi, ka man tanī vakarā būs emocionāli smagi, jo tu uzreiz esi tajā vidē iemests. Pa ielu ejot arī redzi, bet tu tā nesaskaries kā konkrēta treniņa laikā. Taču man bija milzīgs pārsteigums! Atbraucu pēc pirmās dienas mājās, biju tik pozitīvi pārpildīta  ar enerģijas apmaiņu, kas nāca no šiem cilvēkiem. Es biju tik priecīga, visu vakaru varēju priecāties, man  tāds prieks mutuļoja iekšā, jo viņi visu uztver, uzsūc tā kā vate, švamme, katru tavu vārdu! Bija viens pāris, kuri bija neredzīgi.
- Es laikam zinu, kurus cilvēkus tu domā! Ir, ir tādi!
- Super! Super! Vienkārši kolosāli! Viņi visu  saprot, redz “ar porām”. 
- Jā! Jā!
- Man bija ļoti interesanti strādāt. Es sapratu, ka ātri runāju. Ar šiem cilvēkiem strādājot, ir daži sīkumi, ko mēs - redzoši cilvēki nepadomājam. Es saku - paceļam roku! Taisni uz priekšu! Neredzīgais vīrietis man uzdeva konkrētu jautājumu - kā jūs, trenere, domājat, kā tā roka jāpaceļ? Es teicu: „Jums ir pilnīga taisnība.”
- Tā tātad bija pirmā pieredze? Ar cilvēkiem, kam ir invaliditāte, nebija bijusi saskarsme?
- Nē, man ir bijusi. Bet jāsaka gan, ka šie cilvēki “ieklīst” grupās ļoti reti. Vienu reizi ir bijusi meitenīte, kurai viena roka bija līdz elkonim. Neredzīgi cilvēki nav bijuši. Vairāk nāk uz treniņiem cilvēki ar muguras problēmām, lielām muguras problēmām, ceļu problēmām. Muguras problēmas nešķiro vai neredzīgs vai redzīgs, vai dzirdīgs vai nedzirdīgs. Mums mugurkauls visiem ir vienāds.
- Ir gan tā!
- Redzat, kā ir! Tāpēc man patīk šie jaunie izaicinājumi, tāpēc es cenšos nekad neatteikt. Izaicinājumi piespiež tevi attīstīties, uzzināt vairāk un mācīties klāt. Jo rodas atkal un atkal, jauni un jauni jautājumi, jo tu saproti, ka tu neko nesaproti. Tā jau mums ir, individuālajā sfērā strādājot, mums nepietiek ar augstskolas beigšanu. Nepārtraukti jābrauc kā ārstiem uz semināriem. Jo kaut kas nāk modē, kaut kas pazūd, kaut ko atļauj, kādus vingrojumus aizliedz. Tas nepārtraukti mainās.
- Īsti nesapratu, kur tu strādā?
- Es strādāju divos klubos pilnīgi dažādos pilsētas galos – Dienvidrietumu galā klubā „Libava sports” un Laumas rajonā klubā „Planeta fitness”. Vēl strādāju bērnudārzā „Sprīdītis” ar bērniem, kur man jaunākam klientam ir 2,8 gadi.
- Ar ķipariem! (smejas)
- Ar maziem ķipariem. Un plus es vēl strādāju sporta deju klubā „Aura” ar sporta dejotājiem, vadu fiziskos treniņus un arī pilates.
- Izklausās, ka jums diennaktī ir kādas 30 stundas.
- Dažreiz trūkst! (smejas)
- Neesmu manījis, bet vai arī vīrieši nāk uz pilatēm?
- Ir vienā grupā viens un arī otrā grupā. Pēc savas iniciatīvas esmu sadalījusi – vienā grupā ir sensitīva vingrošana, tur jābūt uzmanīgiem. Un otra grupa ir stiprā grupa, kur nāk meitenes, kuras ir kurlmēmas, bet es jau sāku apgūt šo valodu. Jo tā ir grupa, kura ir fiziski spēcīga, speciāli viņus nodalīju, lai viņiem būtu interesanti. Savukārt otrā grupā ir uzmanīgi jāstrādā, lai es viņus nemocītu. Katram pilnīgi savādāk. Vīriešiem tas ir ļoti grūti. Vingrojumi un kustības prasa lielu precizitāti, viņi visu grib ātri (džin, džin!). Jā, ir grūti koncentrēties vīriešiem. Mums ir tādi stereotipi Latvijā. Pasaulē pilatēm nav dzimuma.
- Jā! Es tieši tāpēc uzdevu šo jautājumu, jo domāju, kāpēc vīrieši nevar iet uz pilatēm.
- Pietupienam vai vēdera preses taisīšanai nav dzimuma.
- Jā! Stiepšanās arī!
- Jā, stiepšanās vingrinājumiem arī nav dzimuma.
- Es ļoti daudz ko uzzināju, paldies! Vai arī turpmāk, ja būs iespēja, būsi ar mieru ar mums sadarboties?
- Jā, pat ļoti. Sāku jau iepriekš pārdzīvot, ka man palikušas tikai dažas nodarbības. Es ar cilvēkiem saaugu. Sākumā tā - tu atnāc, sevišķi pirmajā grupā (pensionāru), arī otrajā grupā… Ir jāpārlauž skepses, neticības tilts. Jo katrs ienāk iekšā – svešs treneris stāv priekšā, sveša telpa. Kad tu to pārlauz, tu saaudz ar to kolektīvu, tu pierodi pie viņiem.
- Cilvēki jūs ir pieņēmuši? 
- Jā! To parāda apmeklējums. Mums ir pilna zāle. Tas uzreiz ir rādītājs. Cenšos savu personību un viedokli neuzspiest. Tāpēc es vadu pilates un nevadu jogu, jo man nepatīk „zombēt” cilvēkus un “līst” citu galvās iekšā. Arī vingrošanas laikā katram cilvēkam ļauju – ja tu vari izdarīt, tad dari tā, ja nevari, tad nedari. Nelaužu cilvēkus, ka tev jādara tieši tā, jo cilvēki ir dažādi. Nē, dari kā tu vari, ir dažādi varianti. Pats izvēlies savu ceļu. 
- Vai tev ir kāds vaļasprieks?
- Pirmkārt man ir dzīvē veicies. Dievs mani ir apdāvinājis, jo vaļasprieks ir mans darbs. Tas ir mans hobijs. Tas, ka esmu trenere, tas nav mans pirksts, tas ir Dieva pirksts, jo es netaisījos būt par treneri. Mācījos skolā, biju matemātiķis un stājos iekšā ekonomistos.
- Re, kā!
-  Es arī tiku iekšā universitātē, bet paralēli, jau skolas laikā, sāku vadīt aerobiku meitenēm, draudzenēm. Vadīju aerobikas treniņus, strādāju pirmajā individuālajā sporta klubā Liepājā. Paralēli mācījos universitātē, bet grūti bija savienot, jo Rīgā ir attieksme – vai nu Rīga, vai nu lauki. Mācījos neklātienē un ļoti bieži bija daudzas konsultācijas dienās, kad nebija iespējams izbraukāt. Izturēju 2,5 gadus, tad paņēmu akadēmisko gadu un pārgāju studēt RTU Liepājas filiālē. Tā kā es esmu beigusi cilvēku resursu vadīšanu. 
Aerobika pamazām ievilka sevī, iestājos Aerobikas asociācijā. Caur asociāciju Sporta akadēmijā izgāju pirmos kursus, kur mums bija viss - anatomija, fizioloģija, tāds aerobikas veids, šitāds. Mūs gatavoja kā ļoti plaša profila trenerus, viss bija jāapgūst, plus kluba vadīšana, menedžments, viss, kas bija saistīts ar sportu, papildus psiholoģija. Pirmais sertifikāts bija uz gadu, pēc gada jāiet atkal likt eksāmens, tad jau iedeva uz diviem gadiem, nākošais bija uz trīs gadiem. 
Kad mēs iestājāmies Eiropas Savienībā, mums visus sertifikātus samainīja pēc Eiropas Savienības standartiem, un tagad ir jābraukā uz semināriem un jāvāc punkti. Un tad mani sertificē tālākam darbam, līdzīgi kā ārstiem.
Vienkārši esmu ievilkta pamazītiņām iekšā, kādreiz es vairāk esmu dejojusi, bet sākums ir aerobika. Esmu teikusi, ka neko lēnu nedarīšu, jo tādas vingrošanas nemāku mācīt. Pierunāja apgūt pilates, un man tik ļoti šī metode palīdz, ka tagad ir tā, ka nevadu vairs aerobiku, bet pilates. Pasaule ir mainījusies, ir modē pilates, funkcionālais treniņš, t.i. visām vingrojumu sistēmām – spēkam, izturībai, ātrumam, tas sastāv no ikdienā sastopamām kustībām, spēka treniņiem. Tad ir dejošanas treniņi – zumba, ko es vadu, tur es varu izpausties no sirds kā dejotāja.
Mūs kādreiz audzināja tā, ka bija daudz kas jāmāk, tagad trenerus, kā esmu ievērojusi, gatavo vienam veidam. Man ir priekšrocība, ka es varu daudz vairāk darīt.
- Mums vēl būtu daudz un plaši ko runāt. 
- Es esmu liela pļāpa (smejas).
- Nē, tā es to nedomāju. Bet vajag arī papļāpāt.
- Hobiji? Brīvā laikā es esmu baigais slinkummaiss.
- Tas ir labs hobijs.
- Jā, un slinkums kādreiz stāv pie manām durvīm un es viņu ielaižu iekšā (smejas).
- Bet tas taču ir normāli?
- Normāli, normāli. Man patīk dažreiz paslinkot, pazvilnēt pie televizora, bet es televīziju vienkārši neskatos, daru trīs lietas reizē – TV, kaut ko datorā un mana liela aizraušanās ir krustvārdu mīklas.
- Jā, par slinkumu to būtu grūti nosaukt. 
- Es negribu būt kā stulbs sportists, kas runā tikai par savu tēmu. Lai būtu ko runāt, man ļoti patīk iet uz teātri un koncertiem. Mammai es esmu kultorgs, izvēlos koncertus un izrādes. Pastāvīgi, lai būtu vispusīga, lai būtu par ko parunāt. 
- Arī ar citiem cilvēkiem satiekoties.
- Un apģērbties skaisti, nevis sporta tērpā.
- No kurienes esi?
- No Liepājas, pilnīga liepājniece! Es aizbraucu uz Rīgu, bet es negribu to Rīgu, lai gan esmu aicināta tur strādāt, es esmu tik priecīga būt Liepājā, te ir tāda māju sajūta! Man no mājām līdz jūrmalai lēnā tempā 15 minūtes.
- Jā, lēnā tempā. Ja es iedomājos, cik lēni ej, tad tas lēnais temps var būt…(smejas)
- Kad es ar mammu eju, ļoti jāpiemērojas.
- Ko novēlētu cilvēkiem - gan tiem, kas nāk uz biedrību, gan tiem, kas nāks, vai tiem, kas mūs klausīsies vai lasīs? 
- Ieklausīties sevī, saglabāt savu ES, neļaut, lai kāds cits tavā vietā domā, saglabāt savu nostāju. Un dažreiz nevajag domāt, kā es saviem klientiem saku, par daudz domāt arī ir kaitīgi.
- Sirsnīgs paldies par interviju! 


JAUNĀKIE PROJEKTI
NODERĪGAS SAITES


Šī mājas lapa ir veidota ar Islandes, Lihtenšteinas un Norvēģijas finansiālu atbalstu EEZ finanšu instrumenta un Norvēģijas valdības divpusējā finanšu instrumenta ietvaros
un ar Latvijas valsts finansiālu atbalstu no Sabiedrības integrācijas fonda. Par mājas lapas saturu atbild Liepājas Neredzīgo biedrība.