Apakšizvēlne
Aptauja

Liepājā, renovējot ielas, uz ietvēm tiek iestrādātas reljefās vadlīnijas, kuras paredzētas, lai cilvēkiem ar redzes traucējumiem atvieglotu pārvietošanos:





Lasīt aptaujas rezultātus
Kontakti
Adrese:
Ganību iela 197/205 Liepāja,
LV – 3407

Tālrunis:
+371 63431535,
+371 22007874

Fakss:
+371 63407115

E-pasts:
info@redzigaismu.lv,
liepajas_nb@inbox.lv

kartes attēls Apskatīt kartē

Baneri
13.12.2016 Autors: LNB

Ole Hallesbijs
“PAR LŪGŠANU”
1.turpinājums
 
Kad izraēlieši tuksnesī bija nogrēkojušies pret To Kungu, Viņš tiem uzsūtīja sevišķi indīgas čūskas. Šinī postā tauta zemojās, piesauca Dievu un lūdzās no Viņa žēlastību. Un Tas Kungs apžēlojās par nepaklausīgo tautu. Taču Viņš neaizvāca čūskas, bet lika Mozum nometnes vidū uzstādīt vara čūsku, lai visi to varētu redzēt. Savā žēlastībā Viņš lēma, ka čūsku sakostajiem tikai jāpagriežas un jāpaskatās uz vara čūsku, tad tie uzreiz iegūs spēku, kas tos izdziedēs no nāvējošās čūsku indes.
Tas bija žēlsirdīgs lēmums. Tā visi varēja tapt izglābti, ja vien to vēlējās.
Ja Tas Kungs būtu noteicis, ka sakostajiem jānokļūst pie vara čūskas un jāpieskaras tai, tad tas ļaužu vairākumam nebūtu palīdzējis, jo inde iedarbojas acumirklī, tā ka viņi labi ja spētu paiet dažus soļus. Bet tagad bija tikai jāpagriež galva un jāuzlūko vara čūska, lai tiktu dziedināts.
Tāpat Tas Kungs apžēlodamies ir palīdzējis čūsku sakostajiem, par kuriem ir runa Jaunajā Derībā: “Un, kā Mozus paaugstinājis čūsku tuksnesī, tāpat jātop paaugstinātam Cilvēka Dēlam, lai ikviens, kas tic, Viņā iegūtu mūžīgo dzīvību.” (Jņ. 3, 14-15)
Lai kādās grūtībās mēs nonāktu, dvēseles vai miesas postā, mums vienīgi jāvērš savs skatiens uz Viņu, kurš ik brīdi ir gatavs ar savu dziedinošo spēku nekavējoties pārvarēt grēka nāvējošo indi un tā sekas, kas ir bīstamas kā dvēselei, tā miesai.
Lūgt nozīmē tikai - lūdzoši pacelt savu skatienu uz Pestītāju, kurš ir jau gatavībā un klauvē, - šo klauvēšanu mēs sadzirdam tieši tad, kad esam nonākuši postā, - Viņš šādā veidā klauvē, lai ienāktu, lai ieturētu ar mums maltīti un paustu sava vārda diženumu.
Atcerēsimies slimniekus, kuriem ārsti devuši norādījumus uzturēties saulē un svaigā gaisā kā vasaru, tā ziemu. Tur viņi guļ tik ilgi, kamēr gaisa un saules staru pastāvīgā iedarbība viņus izdziedē.
Atveseļošanās nav atkarīga no slimnieku izpratnes par saules staru un svaigā gaisa iedarbību. Tā nav atkarīga arī no viņu izjūtām veseļošanās laikā, kā arī no gribas, ko viņi piepūlē, lai kļūtu veseli.
Nē, tieši tad dziedināšana ir visiedarbīgākā, kad viņi izturas pavisam klusi un pasīvi, nepiepūlējot domas un gribu. Dziedināšanu veic saule. Slimajiem nav vajadzīgs nekas cits kā palikt svaigā gaisā un saulē.
Tikpat vienkārši tas ir ar lūgšanu.
Mūs visus ir sagrauzusi grēka postošā ietekme, mēs esam nāvei nolemti cietēji, taču “...taisnības saule ir uzlēkusi ar savu staru dziedinošo spēku”. Dziedināšanai šai laikā un mūžībā no mums netiek prasīts nekas vairāk kā tikai tas, lai mēs ļautu taisnības saulei sevi apspīdēt un paliktu tās staros.
Lūgt nozīmē tikai - atlaisties žēlastības saulē, izlikt šajā svētajā gaismā savas dvēseles un miesas vainas, lai šī gaisma ar savu brīnumdarītājas spēku iznīdē visus grēka dīgļus. Būt lūdzējam nozīmē tapt gaismas dziedinātam un dienu, un nakti pakļaut visas savas vainas Jēzus brīnumdarītājam spēkam. Būt kristietim īstenībā nozīmē iegūt vietu saulē!
Es gribētu parādīt ar piemēru, cik vienkārši Tas Kungs ir iekārtojis lūgšanu.
Podagras slimniekam, par kuru stāstīts Marka evaņģēlija 2.nodaļā, bija labi draugi. Viņi zināja, ka Jēzus draugam varētu palīdzēt. Un tā viņi aiznesa slimnieku pie mājas, kurā bija iegriezies Jēzus. Bet tur bija tik daudz cilvēku, ka viņi nevarēja iekļūt iekšā. Tad viņi to apņēmīgi uznesa uz jumta, jumtu noplēsa un nolaida slimo lejā, Jēzum tieši pie kājām.
Draugi mierīgi stāvēja un gaidīja Jēzus liktenīgos vārdus, kuriem viņu draugs uzreiz bija jāizdziedina. Taču gaidīto vietā viņi dzirdēja citus liktenīgus vārdus: “Mans dēls, nebīsties, tavi grēki tev ir piedoti!”
Tas tātad bija cits lūgums, kas Jēzu uzrunāja stiprāk. Tas bija slimā lūgums pēc grēku piedošanas. Bet vīrs taču Jēzum nebija teicis ne vārda. Viņš klusi gulēja savā gultā.
Es varu iedomāties, kā viņš tikai gulēja un skatījās uz Jēzu. Bet Jēzus dzirdēja šo bezvārdu lūgšanu, kas lauzās no slimā vīra sirds dziļumiem. Un Jēzus uzklausīja vispirms šo lūgšanu. Pēc tam Viņš uzklausīja arī otru lūgumu un dziedināja slimā miesu.
Tas mums palīdz mazliet dziļāk ielūkoties lūgšanas noslēpumā. Lūgšana sniedzas tālāk nekā mūsu vārdi. Tā mīt mūsu dvēselē, iekams mēs to spējam ietērpt vārdos. Un tā paliek atkal dvēselē, tikko lūgšanas pēdējais vārds nācis pār mūsu lūpām.
Lūgšana ir mūsu sirds iedaba, dvēseles noskaņojums. Lūgšana ir pavisam noteikta sirds attieksme pret Dievu, ko Viņš debesīs tūdaļ uztver kā saucienu. Vai tas tiek formulēts vārdos vai ne, tas ir svarīgi nevis Dievam, bet mums pašiem.
Kāda ir šī sirds iedaba, tās stāvoklis, ko Dievs uztver kā lūgšanu? Es gribu minēt divus dvēseles stāvokļus.
 
1. Bezpalīdzīgums
Bezpalīdzīgums ir, bez šaubām, pirmā un drošākā lūdzošas sirds pazīme. Pēc manas izpratnes, lūgšana ir domāta tieši bezpalīdzīgajiem. Tā ir bezpalīdzīgo cilvēku pēdējā izeja. Jā, patiesi, pēdējā izeja. Mēs izmēģinām visu, iekams beidzot ejam lūgšanas ceļu.
Tā tas ir ne tikai pirms atgriešanās. Visā mūsu kristieša dzīves laikā lūgšana ir mūsu pēdējā izeja. Es labi zinu, ka mēs bieži skaitām skaistas lūgšanas gan vienatnē, gan citiem dzirdot, lūgšanas, kuras nav rosinājis bezpalīdzīgums. Taču neesmu pārliecināts, vai tās ir lūgšanas.
Lūgšana un bezpalīdzīgums ir nesaraujami saistīti. Tie noteikti ir tikai bezpalīdzīgie, kas spēj lūgt.
Uzklausi mani, tu, kas bieži esi tik bezpalīdzīgs, ka nezini, ko darīt. Dažreiz tu pat nezini, kā lūgt. Tava sirds ir tik netīra un pilna grēku; visas tavas intereses ir piepildītas ar to, ko Bībele sauc par pasauli. Dievs, mūžība un svētums ir no tevis tik tālu un tev tik sveši, ka mēģinājums šādā noskaņojumā tuvoties Dievam tev šķiet divkāršs grēks. Šad un tad tu jautā pats sev: “Vai es patiešām vēlos atbrīvoties no šī remdenā prāta un šīs pasaulīgās dzīves? Vai cēlonis tam, ka esmu tik remdens un tikai pa pusei kristietis, nav jāmeklē tanī apstāklī, ka sirds dziļumos citāds nemaz nevēlos būt?”
Šādi godīgā dvēsele strīdas ar savu iedzimto negodīgumu un jūtas tik bezpalīdzīgi pazudusi, ka lūgšana sastingst uz lūpām.
Uzklausi mani, draugs! Tavs bezpalīdzīgums ir tava labākā lūgšana. Tā sauc no tavas sirds uz Dieva sirdi labāk nekā visi tavi vārdi un sacerētās lūgšanas. Viņš dzird tevi no paša pirmā mirkļa, tāpēc ka tu esi bezpalīdzīgs. Un Viņš ir jau gatavs tev palīdzēt. Šodien tāpat kā toreiz, kad Viņš sadzirdēja podagras slimnieka bezpalīdzīgo lūgšanu bez vārdiem.
Šo lūgšanas pusi tu sapratīsi labāk, ja tu esi māte. Tavs mazais, kuslais bērniņš neprot vēl nevienu pašu lūgumu tev izteikt vārdos, un tomēr viņš lūdz kā mācēdams - viņš kliedz. Bet tu viņa brēkšanā saklausi viņa lūgumu. Vēl vairāk, mazajam nav nemaz jābrēc. Tev tikai jāredz, cik viņš ir bezpalīdzīgs un atkarīgs no tevis, un viņa lūgums jau aizsniedz tavu mātes sirdi, lūgums, kas ir ietekmīgāks par skaļāko kliedzienu.
Viņš, kas ir Tēvs visām, kuras sauc par mātēm, un visiem, kurus uzrunājam par bērniem, kā debesīs, tā virs zemes, - Viņš līdzīgā veidā piedalās mūsu dzīvē. Mūsu bezpalīdzīgums ir viens vienīgs lūgums, kas tiecas uz Viņa tēvišķo sirdi. Viņš vienmēr ir gatavs šo lūgumu sadzirdēt un atvieglot mūsu grūtības. Dienu un nakti Viņš ir tam gatavs, kaut gan mēs to lielākoties nepamanām, nemaz nerunājot par to, ka mēs Viņam pateiktos.
Būdama māte, tu Viņu šai ziņā saproti labāk nekā mēs citi. Tu rūpējies par savu mazuli dienu un nakti, kaut gan viņš nesaprot, ko tu viņa labā dari, upurē un ciet. Viņš tev arī nemaz nepateicas, bieži ir nepaklausīgs un pat spītīgs. Bet tas tevi nespēj maldināt. Tu nemitīgi dzirdi lūgumus, ar ko viņa bezpalīdzīgums vēršas pie tavas mātes sirds. Tieši tāds ir Dievs.
Vienīgā atšķirība ir tā, ka Viņa rīcība ir pilnīga, kamēr cilvēku mīlestība ir un paliek nepilnīga. Kā īsta māte savu dzīvi veltī sava bērna kopšanai, tā arī mūžīgais Dievs savā neaptveramajā žēlastībā savu mūžīgo dzīvi ir veltījis savu grēcīgo cilvēkbērnu kopšanai. Dievs tāds ir pret visiem.
Arī pret cilvēkiem, kas nav atgriezušies. Tu noteikti domā, ka Dievs tevi nemīl. Reizēm tev liekas, ka Viņš nerūpējas par tevi. Dažreiz tev pat šķiet, ka Dievs tevi vajā ar savu atriebību un atmaksu, ka Viņš jauc tavus plānus, iznīdē tavu laimi.
Nē, mans draugs, Dievs tāds nav. Tu Viņu nepazīsti un tālab dzīvo ar aplamu priekšstatu par Viņu.
Klausies, kāds ir Dievs: “..Viņš liek savai saulei uzlēkt pār ļauniem un labiem un liek lietum līt pār taisniem un netaisniem.” (Mt. 5, 45) Kristus izlietoja savus pēdējos spēkus un savus pēdējos mirkļus, lai lūgtu par saviem ienaidniekiem: “Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara!” (Lk. 23, 34) Un, kad Jēzus pēdējo reizi ieradās Jeruzalemē un Viņam vairs nebija nekādu līdzekļu, ar ko atpestīt šo bezdievīgo un ietiepīgo pilsētu, Viņš stāvēja Eļļas kalnā un raudāja par to, ar savu pravieša skatu redzēdams briesmīgo tiesu, kam bija jānāk pār šo pilsētu.
Tāds ir Dievs. Viņš mīl savus ienaidniekus. Kad Viņš redz bezdievju postu, viņu tukšos priekus un īstās rūpes, viņu vilšanos, ciešanas un baiļošanos un to, kā viņus laika straume nepielūdzami nes pretī mūžīgajām elles mokām, tad bezdievju posts un bezpalīdzīgums ir sauciens, kas atrod Dieva sirdi. Viņš dzird šo saucienu un noliecas pie sava bezpalīdzīgā cilvēkbērna, lai tam palīdzētu. Un šis neatgrieztais pieņem palīdzību, ciktāl tā attiecas uz laicīgajām lietām. Bet, tiklīdz Dievs piedāvā palīdzību viņa dvēselei, bezpalīdzīgais izbijies novēršas un aizbēg no sava Dieva: viņš negrib tapt izglābts!
Lūgšana domāta bezpalīdzīgajiem. Bezpalīdzīgajam grēciniekam, kas vairs nebēg no sava Dieva, kas ir palicis stāvam dievišķajā gaismā. Viņš sāk atzīt savus agrākos grēkus, savas sirds netīrību, savu nožēlas trūkumu, savu vēsumu un vienaldzību, savu noraidošo attieksmi pret Dievu, pret Bībeli un lūgšanu, savu vājo gribu, kas nespēj nomākt viņa pastāvīgo grēkošanas tieksmi.
Kas viņam tagad būtu darāms?
Kā visi citi, viņš savā postā tagad piesauc Dievu. Stiprāk vai klusāk, biežāk vai retāk, regulārāk vai mazāk regulāri. Bet viņš nesaņem no Dieva nekādu atbildi. Viņš jūtas pamests kā cilvēks, kas mazā laiviņā tiek mētāts sabangotas jūras klaidā. Viņš sauc no visa spēka. Viņš to nevar nedarīt, kaut gan nav redzams neviens cilvēks, kas viņu varētu sadzirdēt.
Un tad satriektais grēcinieks saka: “Ja Dievs man neatbild, tad tas, protams, ir tāpēc, ka es nelūdzu pareizi. Vai mana saukšana ir īsta lūgšana? Vai tie nav tikai vārdi, tukši vārdi? Vai tie sniedzas augstāk par jumtu? Ja manā lūgšanā nav vairāk svētas nopietnības un nelokāmas gribas, tad tā nav lūgšana, ko var sadzirdēt Dievs.”
Mans bezpalīdzīgais draugs, tavs bezpalīdzīgums ir stipra lūgšana, kas aizsniedz Dieva sirdi. Viņš to sadzirdēja jau pirmajā mirklī, kad tu sāki Viņam godīgi izklāstīt savas bēdas. Dienu un nakti Viņš pievērš savu ausi zemei, lai sadzirdētu, vai kāds bezpalīdzīgs cilvēkbērns savā postā nevēršas pie Viņa.
Klausies tālāk: tā nav tava lūgšana, kas rosina Dievu tevi atpestīt. Nē, tava lūgšana nobrieda kā auglis pēc tam, kad Jēzus pieklauvēja pie tavas sirds un sacīja, ka Viņš grib ienākt un palīdzēt tavā postā. Tev liekas, ka visas durvis noslēgtas, jo tu neproti lūgt. Mans draugs, tieši šī bezpalīdzība ir izšķirošā tavā lūgšanā.
Lūgt nozīmē atvērties Jēzum un ielaist Viņu savās bēdās. Mana bezpalīdzība ir tā, kas Jēzum pilnīgi atdara durvis un ļauj Viņam piekļūt visam manam postam.
Bet kāpēc Viņš man neatbild, tu jautā, nezinādams padoma.
Viņš tev ir atbildējis. Viņš ir iegājis pie tevis pa durvīm, kuras tu Viņam atvēri ar savu bezpalīdzību. Viņš jau mīt tavā sirdī un dara tur savu labo darbu. Tu vēl neesi pareizi sapratis Viņa atbildi. Mēs lūdzam un saņemam atbildi, bet nespējam saprast šo atbildi uzreiz, bieži mēs to izprotam tikai pēc ilgāka laika.
Tu tiki gaidījis no Dieva pavisam noteiktu atbildi: mieru, drošību, prieku dvēselē. Kad tu to nesaņem, tu domā, ka Dievs tev nav atbildējis. Jēzum mums daudz kas sakāms, daudz kas mūsos darāms, ko mēs uzreiz nespējam saprast. Mēs esam nepacietīgi un gribētu, lai Viņš dara vai saka kaut ko citu, gluži kā Pēteris notikumā ar kāju mazgāšanu. (Jņ. 13, 1-10) Taču Jēzu neietekmē mūsu nesapratne. Viņš mierīgi dara savu un saka: “Ko Es daru, to tu tagad nezini, bet pēc tu to sapratīsi” (7. p.)
Lai tāpēc tevi nebaida tavs bezpalīdzīgums. Pats galvenais - lai tas tevi nekavē tavā lūgšanā. Jo tieši tas ir lūgšanas īstais noslēpums un virzošais spēks. Labāk mēģini pateikties Dievam par šo bezpalīdzīguma dāvanu. Tā ir viena no lielākajām dāvanām, ko Dievs mums var sniegt. Jo, vienīgi būdami bezpalīdzīgi, mēs esam gatavi atvērt sevi, lai Jēzus var ienākt mūsos, mūsu bēdās ar savu žēlastību un savām dāvanām.
Raugoties no debesīm, daudz kas izskatās citādi nekā no zemes. Arī mūsu lūgšanas, protams, no turienes izskatās citādi.
Piemēram, lūgšanu sanāksmes, lūgšanu stundas. Tur lūdz cits pēc cita. Vispirms tādi, kas ir pieraduši lūgt skaļi un citu klātbūtnē. Viņi lūdz labi un pacilājoši, un, kad viņi saka “āmen” visi klusībā nodomā, ka tā bijusi laba lūgšana. Tajā pašā lūdzēju pulkā ir vēl kāds cits, kas arī labprāt paceltu savu balsi. Viņš zina, ka viņam lūgšana ir nepieciešama varbūt vairāk nekā kādam citam. Taču viņš nav ievingrinājies runāt un viņam neveicas. Viņa domas nav sakarīgas, vārdi jūk un apsteidz cits citu. Beidzot viņš samulst tiktāl, ka aizmirst pateikt “āmen”. Pēc tam viņš ir tik izmisis par savu lūgšanu un sevi pašu, ka, sanāksmei beidzoties, gandrīz neuzdrīkstas nevienam skatīties acīs.
Bet es ticu, ka debesīs atskanēja jauna slavas dziesma, priecājoties par cilvēku, kurš patiesi lūdza Dievu, tāpēc ka savā bezpalīdzīgumā bija bez padoma. Jā, šādām lūgšanām ir ietekme debesīs.
Lūdzot var bezpalīdzīgumu izjust dažādi. Sevišķi mūsu jūtu dzīvē tam var būt dažādas izpausmes. Parasti ir tā, ka mūsu kristieša dzīves pirmajā laikā bezpalīdzīgums visstiprāk ietekmē mūsu jūtu dzīvi. Šajā laikā Tas Kungs “loka” mūsu prātu, “satriec” mūsu sirdi (Jes. 57, 15) un salauž mūsu pašapziņu un pašpārliecinātību. Mums tas viss ir ne vien jauns un neparasts, bet arī visai nesaprotams.
Dievs pēc savas būtības nav ar prātu aptverams. Viņš ir tik liels, ka neviena radība nav spējīga Viņu pilnībā saprast. Tāpēc arī neviens cilvēks nevar sastapt Dievu, neizprotot Viņa neaptveramību. Un nepaiet necik ilgs laiks, kad atmodinātais grēcinieks baiļpilns jautā: Kāpēc es nesaņemu mieru, drošību, prieku? Kāpēc Dievs man nepalīdz manā postā, kuru es tikko spēju panest? Kāpēc man jānogrimst mūžīgā pazušanā, ja Viņš redz, cik labprāt es vēlētos kļūt atpestīts? Kāpēc Viņš neatbild uz maniem palīgā saucieniem?
Mēs varam izciest daudz, ja spējam izprast mūsu ciešanu pamatojumu un jēgu. Bet neaptveramais, kas mūsu apziņā tik viegli pārtop par bezjēdzību, dara mūs nemierīgus un satrauc vairāk nekā viss cits. Tāpēc nav vispār nekā cita, kas mūs varētu mulsināt vairāk nekā šī Dieva neaptveramība. Neviena cita Dieva būtības izpausme nesatricina mūsu pašapziņu un pašpaļāvību tik ātri kā šī neaptveramība.
Tas rosināja Jēzu runāt skumīgos vārdus: “Un svētīgs ir, kas pie manis neapgrēcinās.” (Mt. 11,6)
Mēs pirmoreiz nonākam vietā, kur nezinām, ko darīt. Mēs nespējam atgriezties atpakaļ savā vecajā dzīvē, bet nevaram arī atrast ceļu pie Dieva. Mēs vēl neesam iemācījušies sevi atdot neaptveramajam Dievam. Tāpēc visa mūsu cilvēciskā būtne ir satraukumā. Neaptveramais mūs pastāvīgi piepilda ar stindzinošām bailēm. Cilvēks, kurš šīs bailes iztur, neaizbēgot no Dieva un savas sirdsapziņas, kurš paliek stāvam neaptveramā Dieva priekšā, piedzīvo brīnumu: Dievs salauž viņa pašapziņu un viņa pašpārliecinātību. Pašam neizprotamā veidā bezpalīdzīgais grēcinieks nokļūst neaptveramā Dieva sabiedrībā. Tas ir pats Dievs, kas viņu ar Kristus palīdzību pārveido tā, ka viņš pakļaujas neaptveramajam Dievam, uztic Viņam sevi un atrod Viņā mieru. 
Ar to šī grēcinieka dzīvē ir noticis kaut kas visai izšķirošs. Viņš ir tapis samierināts ne vien ar Dieva neaptveramību, bet arī ar sevis paša bezpalīdzīgumu. Līdz šim bezpalīdzīgums visu viņa būtni satrauca un biedēja, turpretī tagad viņš to izjūt kā īsto grēcinieka stāvokli attiecībā pret Dievu. Ne prātošanas rezultātā, bet gan paša pārdzīvojumā viņš ir guvis drošu pārliecību, ka kusls bērns nav bezpalīdzīgāks attiecībā pret savu māti kā viņš pret savu Dievu. Visās lietās viņš joprojām ir bezpalīdzīgs - vai tā būtu grēku piedošana, to pārvarēšana, jauna dzīve viņa dvēselē, augšana žēlastībā vai uzticība ikdienas saskarsmē ar Dievu un cilvēkiem. 
Tagad bezpalīdzīgums viņa lūgšanu dzīvē izpaužas citādi. Sākumā tas uzbangoja kā trauksmes vilnis, kas izraisīja palīgā saucienu vai lika dvēselei apklust, bet tagad šī bezpalīdzības apziņa virza visu lūgšanas dzīvi. Satriektā sirds zina, ka tā iepretim Dievam nespēj neko, bet apzinās arī, ka tai nekas vairāk nav vajadzīgs kā samierināties ar savu bezpalīdzīgumu un ļauties lielā un svētā Dieva palīdzībai, būt kā mazam bērnam, kas ļaujas mātes gādībai.
Tādējādi lūgt nozīmē - visu dienu stāstīt Dievam, kādā ziņā mēs jūtamies bezpalīdzīgi. Lūgšana kļūst intensīvāka tad, kad Dievs mums liek sajust mūsu bezpalīdzīgumu un atzīt, cik vāji mēs esam pēc savas dabas, lai ticētu, mīlētu, cerētu, kalpotu, upurētu, ciestu, lasītu, lūgtu un cīnītos pret tieksmi grēkot. 
Bieži gan mums gadās aizmaldīties no šī svētīgā stāvokļa, kurā jūtamies bezpalīdzīgi Dieva priekšā. Paceļ galvu vecā pašapziņa, pašpārliecinātība. Un tad atkal seko konfrontācija ar šo bezpalīdzīgumu. Tas mūsos atkal rada bailes un sajukumu. Mums viss atkal kļūst neskaidrs. Trūkst drošības par grēku piedošanu. Sirds zaudē mieru. Dvēseles dzīvei mokoši pārklājas vienaldzība, kūtrums un garīgu interešu trūkums. Grēki ņem virsroku mūsu ikdienas dzīvē, un gara kūtrums ietekmē mūsu darbu.
Tas turpinās tik ilgi, kamēr Dievs atkal “satriec” mūsu sirdi un mēs no jauna atzīstam, ka esam bezpalīdzīgi grēcinieki, kas neiespēj neko citu, kā ļauties, lai neaptveramais Dievs mūs apžēlo, mīl un par mums gādā. Tad šis bezpalīdzīgums atkal nokārto mūsu attiecības ar Dievu un arī ar cilvēkiem. Un, pats galvenais, atkal atjauno mūsu pareizo attieksmi pret lūgšanu. 
Bezpalīdzīgums lūgšanā ir visai līdzīgs stāvoklim, kādā atradās paralizētais podagras slimnieks. Sākumā tas viņam bija mokoši, pat nepanesami - būt tik bezpalīdzīgam, ka nevari pat karoti pacelt pie mutes vai aizdzīt mušu no deguna. Nav grūti iedomāties, ka tas viņā radīja spēcīgu iekšēju protestu un ka viņš izmēģināja visus iespējamos līdzekļus, lai liktu saviem locekļiem atkal paklausīt. Taču beidzot viņš samierinās ar slimību un pakļaujas savam bezpalīdzīgumam. Viņš joprojām ir bezpalīdzīgs, tāpat kā agrāk. Taču tagad šis stāvoklis viņu vairs nebaida un nemoka. Tas tagad ir kļuvis par viņa dzīves daļu, kas nosaka viņa kustības un visu viņa būtību. Visās lietās viņam tagad vajadzīga palīdzība. Tas ir pazemojoši. Taču ņemsim arī vērā, kā pazemība viņu ir pārveidojusi. Viņa lūgums pēc palīdzības - kluss un pieticīgs - ir gandrīz lūgums pēc piedošanas par to, ka viņam šī palīdzība ir vajadzīga. Un cik pateicīgs viņš ir par vismazāko palīdzību! Visas viņa domas, visus plānus tagad nosaka bezpalīdzīgums. Viņš ir pilnīgi atkarīgs no cilvēka, kurš viņu kopj. Un mēs varam vērot, kādu īpašu saikni starp viņu un kopēju veido šī atkarība.
Saikne, kas būtu stiprāka par šo, cilvēku starpā izveidoties nevar.
Gluži tāpat mūsu bezpalīdzīgumam jāsaista mūs pie Dieva, turklāt mūsu atkarība no Viņa nekad nevar tikt pietiekami uzsvērta. Atcerēsimies šos Jēzus vārdus: “Bez Manis jūs nenieka nespējat darīt.” (Jņ. 15, 5) Šeit Viņš vienā vienīgā teikumā izsaka to, ko mēs mācāmies visu mūžu. Un, pat jau stāvot pie nāves vārtiem, mēs to pilnībā vēl neesam iemācījusies.
Es šeit nevaru neuzsvērt bezpalīdzīguma nozīmi, jo tas ir izšķirošais faktors ne tikai mūsu lūgšanu dzīvē, bet visā mūsu attieksmē pret Dievu. Tik ilgi, kamēr atzīsim savu bezpalīdzīgumu, mūs nevar pārsteigt nekādas grūtības, nevar atbaidīt nekādi šķēršļi, nekāds posts mūs nevar dzīt izmisumā. Mēs neko negaidām paši no sevis un tāpēc lūgšanā uzticam Dievam visas savas grūtības un visus šķēršļus. Tādā veidā mēs Dievam atveram durvis un ļaujam Viņam mūsu bezpalīdzīgumā izpaust savu brīnumaino spēku.
 
(turpinājums sekos)


JAUNĀKIE PROJEKTI
NODERĪGAS SAITES


Šī mājas lapa ir veidota ar Islandes, Lihtenšteinas un Norvēģijas finansiālu atbalstu EEZ finanšu instrumenta un Norvēģijas valdības divpusējā finanšu instrumenta ietvaros
un ar Latvijas valsts finansiālu atbalstu no Sabiedrības integrācijas fonda. Par mājas lapas saturu atbild Liepājas Neredzīgo biedrība.