Apakšizvēlne
Aptauja

Liepājā, renovējot ielas, uz ietvēm tiek iestrādātas reljefās vadlīnijas, kuras paredzētas, lai cilvēkiem ar redzes traucējumiem atvieglotu pārvietošanos:





Lasīt aptaujas rezultātus
Kontakti
Adrese:
Ganību iela 197/205 Liepāja,
LV – 3407

Tālrunis:
+371 63431535,
+371 22007874

Fakss:
+371 63407115

E-pasts:
info@redzigaismu.lv,
liepajas_nb@inbox.lv

kartes attēls Apskatīt kartē

Baneri
15.12.2015 Autors: LNB

“Šī dzīve nav viss”
Ar Liepājas Neredzīgo biedrības mācītāju Voldemāru Zveju sarunājas Aigars Bušs
 
- Labrīt, mācītāj! Pastāsti no kuras puses tu esi?
- Esmu dzimis Liepājā dzelzceļnieku ģimenē 1929. gadā. Man ir 86 gadi. Kad man bija kādi 6 gadi, tēvu pārcēla uz Gaviezes staciju, tur es arī gāju skolā, un no turienes kara beigās kā dzelzceļnieku mani aizsūtīja ar kuģi uz Vāciju. 
- Kurā gadā?
- 1944. gadā. Baigs laiks bija, fronte jau pie Virgas. Staciju pārņēma vācu karaspēks, apkārt bija sakrauts milzum daudz munīcijas, un bija viens drausmīgs uzlidojums, bet mums pie stacijas bija diezgan liels pagrabs, kur mēs paslēpāmies. Tad nāca pavēle braukt projām, un mēs ar visām mantām atbraucām uz Liepājas staciju. Mūsu kuģi sabombardēja. Kādas divas dienas dzīvojām stacijā. Ik pa stundai mukām patversmē, jo nepārtraukti nāca uzlidojumi, nepārtraukti. Un tad ar nākamo kuģi mēs tikām uz Dancigu, ceļā mūs torpedēja, bet mums bija jauns kuģis un tā torpēda kaut kā noslīdēja garām, kuģis palika vesels. 
No Dancigas mūs pārcēla uz Opelnu, tur mūs atutoja, un tad nosūtīja uz Bratislavu jeb tagadējo Brotslavu. Mūs ar tēvu aizsūtīja uz Sudetijas apgabalu, kas ir Čehoslovākijā. Tur bija ļoti skaisti kalni, tur, kur tagad cilvēki brauc par lielu naudu, mūs par velti aizveda. Tur mēs kalnos strādājām, līdz ienāca krievu armija - drausmīgā veidā, visi piedzērušies, netīri, visi grāba sievietes ciet, bet mūs par laimi neaiztika. 
Tad mūs no dzelzceļa atlaida, un es aizgāju pie viena ļoti bagāta vācu saimnieka, labā saimniecībā, ar ļoti daudz tehnikas, pašam sava kuļmašīna, traktors, visa vajadzīgais. Man uzticēja divus darbus - bija jākopj un jābrauc ar diviem vēršiem, ko savā mūžā nekad nebiju darījis. Bet nu es mācēju gan braukt, gan art un visu kaut ko. Tas interesantākais bija, kad mani aizsūtīja, lai tos vēršus apkaļ, lai uzliek pakavus. Tas man bija liels pārsteigums, kā to vērsi pacels un apkals. Bet tur bija tāda ierīce, kas to vērsi pacēla gaisā un tad to kāju varēja apkalt. 
Pienāca 1946. gads, un Staļins visus savus iedzīvotājus, it kā savus iedzīvotājus, sauca mājās, nebija brīv palikt. Mēs tikām deportēti no Čehoslovākijas uz Latviju. Īsi pēc mūsu izsūtīšanas, visus vāciešus, kas dzīvoja Sudetijas apgabalā, pasludināja par piekto kolonnu un deportēja uz Vāciju. 
Mēs vispirms nonācām Ungārijā, tad Rumānijā, kādus 3 mēnešus nodzīvojām lēģerī, un caur tagadējo Donbasu, kur tagad iet karš (toreiz Doņecka saucās Staļinova), mūs pārsūtīja mājās. 
- Kādas ir tavas atmiņas par 1940.gadu, kad krievi ienāca Latvijā? 
- Tajā laikā es dzīvoju Gaviezes stacijā, tur priekšnieks bija vācietis Gerzsts. Viņš 1939. gadā deportējās uz Vāciju, un atnāca jauns priekšnieks, kurš simpatizēja krieviem. 1941. gadā no mūsu stacijas izveda ceļa remonta brigadieri ar visu ģimeni, četriem bērniem. No kuriem tikai bērni un sieva pārnāca mājās, vīrs palika Sibīrijā. 
- Vai tev kādu radinieku vai ģimenes locekli arī izsūtīja?
- Paldies Dievam, mēs neviens no tā necietām. Kaut kā Dievs mūs pasargāja. Vēl par kara sākumu. Karš sākās tieši svētdienā. Es biju toreiz tāds jauneklis, biju aizgājis uz mazu baznīciņu. Baznīca bija meža vidū. Un kad mēs dziedājām pēdējo dziesmu, tad nogranda drausmīga eksplozija. Kādus piecus metrus no mūsu mazās koka baznīciņas eksplodēja milzīga bumba, mēs palikām dzīvi, Dievs mūs pasargāja. 
 - Tātad pārnāci mājās uz Latviju, ko darīji tālāk? Kā ar tticību, kā tā radās?
- Es tā īsi pastāstīšu. Vispirms Dievs mani paglāba, jo visi mani skolas biedri dabūja pa 25 gadiem cietumā, jo mūs visus uzskatīja par partizāniem. Es pārnācu Gaviezes stacijā, visiem bija pistoles, man iedeva šauteni, un es gāju uz mežu zaķus šaut, nemaz nezināju, cik tas ir bīstami. Ja to būtu kāds varas vīrs redzējis, tad būtu dabūjis 25 gadus. Taču es ļoti ātri pārcēlos uz Liepāju un sāku strādāt lokomotīvju depo par atslēdznieku, un arī dziedāju korī. Tieši korī pēc gada Dievs mani sastapa, izmainīja manu dzīvi. Es saņēmu pilnīgu grēku piedošanu un pestīšanu. Pabeidzu diriģentu kursus un 20 gadu vecumā mani ievēlēja Nācaretes draudzē par diriģentu. Paralēli diriģenta amatam neklātienē mācījos arī par sludinātāju. 
- Cik gados sastapi un pieņēmi Jēzu?
- Man bija 17 gadi.
- Vai vecāki arī bija ticīgi?
- Vecāki bija ticīgi. Es uzaugu ticīgā ģimenē. Nu dabīgi, man jāpiezīmē tas, ka bieži runā par saulainu bērnību. Man tāda nebija. Man 7 gadu vecumā nomira mamma. Pamāte mani aizsūtīja ganos, 3 gadus. Man tādas saulainas bērnības nebija, bija drausmīgi daudz jāstrādā. 
- Kad es augu, puikām patika taisīt visādas ēverģēlības, blēņas, protams ne ļaunas. Vai arī tev kāda bija?
- Man nebija iespēju. Es biju noslogots. Pamāte mani tā noslogoja, man vienam bija jānoņem visi kartupeļi, lauki jānovāc, siens jāsagrābj, kartupeļi jāatvago, jāar zeme. Bija visi lauku darbi jādara. Mums pašiem zirgs nebija, mani sūtīja pie saimniekiem dabūt zirgu un atvagot kartupeļus. Man bija jādara visi vīru darbi, jo mans tēvs bija tādā ziņā ļoti vājš, tā varētu teikt. Mēs bijām dzelzceļnieki. Dzelzceļniekiem bija tādas mazas zemītes, pļaviņas, kur varējām turēt cūkas, govis savai iztikai. Pašiem zeme bija jāapstrādā, zirgi nebija, nācās iet pie saimniekiem un aizņemties.
- Zinu, ka pēc kara ļoti daudz munīcijas mētājās, mežos un visur citur. Tu jau tās šausmas visas redzēji, jo biji jauneklis. Tad tev nenāca prātā tādas muļķības, kā ņemt spridzekļus rokās?
- Jā, biju jauneklis, bet nenāca nemaz prātā ko tādu darīt.
- Kur tu mācījies?
- Es pabeidzu Gaviezes skolu, un tad nekur tālāk vairs netiku, jo mūs aizveda uz Vāciju. Mans liels ieguvums bija tas, ka mācēju vācu valodu. Bija pieejama vācu literatūra, es varēju daudz ko apgūt. Vēl līdz šai dienai saņemu vācu literatūru. Man mājās 80 procenti ir vācu literatūras.
- 20 gados, tātad, dziedāji korī un mācījies neklātienē, kļuvi par kora diriģentu. 
-Tad kad man bija 21 gads, mani iesauca padomju armijā. Tur nodienēju gandrīz 4 gadus. Mani iesauca dienestā Kauņā, tad tālāk Sovetskā, Kenigsbergas apgabalā, no turienes mūs aizsūtīja uz Aizkaukāzu pie pašas Irānas un Turcijas robežas. Tur es biju orķestra diriģents, beidzu seržantu skolu. Man bija ļoti viegla dzīve, bija sava istabiņa, man nebija kazarmās jāuzturas. Man bija visi mūzikas instrumenti, orķestris. 4 gadi pagāja, kā daudzi saka, muļķi laižot. 
- Šaut mācījies?
- Nē. Šaut neizšāvu nevienu reizi.
- Kas notika pēc armijas?
- Atnācu no armijas un pēc nepilna gada apprecējos. Tas bija 1954. gadā. Apprecējos un sāku strādāt remonta kantorī. No namdara tiku līdz meistaram. Un no meistara vietas mani atlaida ticības dēļ. Viņi necieta ticīgus cilvēkus. Tad kļuvu par darba vadītāju SCO lauku celtniecībā, nostrādāju 17 gadus. No turienes arī aizgāju, dabūju 2. grupu un 50 gadu vecumā aizgāju pensijā. Tad pārgāju pilnībā uz garīgo darbu. 
- Tev ir otrā invaliditātes grupa?
- 48 gadu vecumā dabūju 2. grupu. Man bija tāda neārstējama, ļoti reta slimība, ko sauc par Behtereva slimību. Mugurkauls ir saaudzis kā tāda bambusa niedre.
- Kā notika tavs garīgais darbs. Kur tu sludināji, kur brauci, ko darīji?
- 1969. gadā mani ievēlēja par mācītāju Jēkabpilī. Tad es vienu gadu strādāju divas svētdienas Jēkabpilī, divas svētdienas Liepājā Ciānas baptistu draudzē. Pēc gada mani ievēlēja Ciānas draudzē kā vienīgo mācītāju, tur nostrādāju četrus gadus. 
Toreiz Ciānas baptistu draudzē bija ļoti liels panīkums, mēs bijām spiesti palūgt mācītāju aiziet. Bet es jau nezināju, ka palikšu viņa vietā. Manā laikā draudze ļoti uzplauka, dubultojās. Bet tad iznāca tādi mazi konflikti ar draudzes bīskapu, un mūsu ceļi šķīrās. Tālāk jau pārsvarā apmeklēju visu Krieviju, sākot no Vidusāzijas republikām, visu Ukrainu, Baltkrieviju, Moldāviju. Un tā es nostrādāju līdz 1989. gadam visā padomju savienībā. 
- Vai varu uzzināt, kas tas bija par ultimātu, ko tev uzstādīja?
- Ultimāts bija ļoti sarežģīts. Es biju pirmais mācītājs, kurš uzdrošinājās dvēseļu aprūpes darbā pielietot eksorcismu jeb ļauno garu izdzīšanu. Un tas baptistiem bija nepieņemami. Un viņi lika man to pārtraukt, sakot, ja nepārtraukšu, tad mani izslēgs. Viņi man piedāvāja citu draudzi. Bet es pateicu skaidru “Nē!”.
- Un pēc tam tu darbojies kā neatkarīgs sludinātājs. 
- Kā evaņģēlists. Kā apkārt ceļojošais misionārs, tā var teikt.
- Labi, līdz 1989. gadam braukāji pa padomju savienību, sludināji un darīji savu darbu. Kas notika tālāk?
- 1989. gadā sākās atmodas laiks, manu mašīnu sāka nomētāt ar akmeņiem, jo zināja, ka latvieši raisās vaļā no Krievijas. Un latviešus neieredzēja. Tad es pārbraucu mājās un iesāku darbu četros pansionātos. Iesāku ar Iļģiem, Valtaiķiem, Rokaižiem un Aizvīķiem. Vēl joprojām es regulāri braucu pie viņiem. Šogad paliek 26 gadi, kopš kalpoju pansionātos kā dvēseļu aprūpētājs. 1993. gadā mēs divi cilvēki nodibinājām Kristīgo misiju. Šajos  gados misijas cilvēku skaits ir pārsniedzis simtu. 15 gadus strādāju arī neredzīgo biedrībā kā dvēseļu aprūpētājs. No 1999. gada.
- Kā tu nokļuvi biedrībā?
- Ļoti īsi. Pie manis atnāca Māris Ceirulis. Ļoti smagā stāvoklī. Viņš bija morāli un fiziski sasists. Viņa dzīve bija iegājusi pilnīgi strupceļā. Kad viņš pie manis atnāca, es viņam pateicu: “Māri, tev var palīdzēt tikai Jēzus. Viņš tā apjuka, bet tad viņš tomēr pakļāvās. Cīņa mums vilkās ilgi, apmēram pusgadu. Viņš vēl kliboja. Mani izsauca, kad Māris bija kaut kur izgājis pie draugiem, es ar savu mašīnu braucu pakaļ, un tā kamēr nostādīju viņu uz kājām. 
Iesākumā jau viņš man teica: “Mācītāj, 50 gramus jau iedzert var!” Es teicu: “Jā, bet tas jau tikai sākumam.” Tagad viņš smaida, ka ir tā teicis. Nebija ilgi, kad viņš man sāka jautāt, kā veidoju sprediķi. Un es viņam pastāstīju, nebija ilgi, kad viņš tiešām sāka darboties. Es redzēju, ka viņš ir spējīgs, un iesvētīju viņu par mācītāja palīgu. Un tāds viņš ir vēl šodien. 
- Tev katra mēneša pirmajā pirmdienā ir pieņemšana. Vai nāk cilvēki?
- Samērā daudz. Ļoti gan kūtri, sākumā nāca vairāk, bet paralēli tam es neatsaku, ja vajag braukt uz mājām vai slimnīcu. Un pie tam darbs ar neredzīgajiem jau nav tikai te uz vietas, darbojos gan Liepājas, gan Kuldīgas rajonos. Un mēs apsekojam visus neredzīgos abos rajonos. Pilsētā, uz laukiem, katrā lauku mājā, pat meža vidū, atradām neredzīgos, kuriem bija vajadzīga garīga apkošana. 
- Kāds ir tavs vaļasprieks? Es zinu, tu lasi, dziedi?
- Bērnībā mans vaļasprieks bija zirgi. Es ļoti mīlu zirgus, jāju un braucu ar zirgiem, visus darbus ar zirgiem darīju. Kad sākās tehnikas laikmets, mans hobijs bija automašīnas. 1956. gadā dabūju autovadītāja tiesības, un tā līdz šim laikam braucu, sākot ar motocikliem un vēlāk ar mašīnām. 
- Tev gadījumā nav kā citiem vīriem, kad sievas smejas, ka mašīna ir otrā sieva. 
-Tā varētu pat teikt, jo dažreiz tā bija. Tā bija man tāda ļoti mīļa nodarbe, patika ļoti braukt. Daudz lasu. Man ir sakari ar Šveices un vācu misionāru biedrībām, ar tām es sarakstos. Man katru mēnesi pa pastu nāk 4 vācu žurnāli, arī grāmatas, kuras man piedāvā, es pasūtu. 
- Vai tu lasi tikai kristīgo literatūru, vai arī ko izklaidējošu? 
- Agrāk jā, bet tagad vairs nē. Kad es biju pusmūžā, tad es visu izlasīju - klasiku un visu pārējo. It sevišķi armijā. Tur es arī apguvu krievu valodu, tas bija ļoti vērtīgi. Lasot grāmatas var apgūt valodu. Nebūtu apguvis valodu, nevarētu Krievijā sludināt.
- Man nez kāpēc liekas, ka tevi arī sports interesē. 
- Jā, bet ne viss. Hokejs, basketbols, futbols. Un arī volejbols, jo to es arī pats agrāk spēlēju. 
- Tu arī joprojām seko līdzi tam visam.
- Agrāk ļoti aktīvi, bet tagad nedaudz pasīvāk. 
- Tavs mūžs ir garš un bagāts. Kāds būtu tavs novēlējums cilvēkiem?
- Dzīvot ar domu - kas būs pēc nāves? Kur es pavadīšu mūžību? Jo šī dzīve nav viss. 
- Es tev novēlu vēl daudzus gadus darīt savu darbu! Paldies par interviju! 


JAUNĀKIE PROJEKTI
NODERĪGAS SAITES


Šī mājas lapa ir veidota ar Islandes, Lihtenšteinas un Norvēģijas finansiālu atbalstu EEZ finanšu instrumenta un Norvēģijas valdības divpusējā finanšu instrumenta ietvaros
un ar Latvijas valsts finansiālu atbalstu no Sabiedrības integrācijas fonda. Par mājas lapas saturu atbild Liepājas Neredzīgo biedrība.