Apakšizvēlne
Aptauja

Liepājā, renovējot ielas, uz ietvēm tiek iestrādātas reljefās vadlīnijas, kuras paredzētas, lai cilvēkiem ar redzes traucējumiem atvieglotu pārvietošanos:





Lasīt aptaujas rezultātus
Kontakti
Adrese:
Ganību iela 197/205 Liepāja,
LV – 3407

Tālrunis:
+371 63431535,
+371 22007874

Fakss:
+371 63407115

E-pasts:
info@redzigaismu.lv,
liepajas_nb@inbox.lv

kartes attēls Apskatīt kartē

Baneri
14.12.2011 Autors: LNB

  Sākot ar šo izdevumu, vēlamies jūs, mīļie lasītāji un klausītāji, iepazīstināt ar tiem cilvēkiem, kuri strādā vai darbojas kā brīvprātīgie Liepājas Neredzīgo biedrībā. Intervē Aigars Bušs, biedrības biedrs un izdevuma tehniskais redaktors.

   
   BŪT LĪDZĀS UN NEPIEVILT

- Labdien! Lūdzu, pastāsti, kas tu esi!
- Mani sauc Nora Liparte. Liepājas Neredzīgo biedrībā sāku strādāt tūlīt pēc savas atgriešanās no Anglijas 2010. gada aprīlī. Sākumā darbojos kā brīvprātīgā, palīdzēju kārtot dokumentus, piedalījos projektu rakstīšanā. Palīdzēju visur, kur tas bija nepieciešams. Tā pamazām iepazinu biedrības darbu. 
     2010. gada septembrī sāku strādāt biedrībā par sociālo rehabilitētāju. 
     - Teici, ka atgriezies no Anglijas. Vai tur strādāji?
     - Es dzīvoju Anglijā 8 mēnešus, iepazinu vietējo iedzīvotāju kultūru, darba prasmes, attiecības sabiedrībā - gan starp vietējiem iedzīvotājiem, gan starp iebraucējiem no dažādām valstīm.
     - Kāds bija iemesls tam, ka aizbrauci no Anglijas?
     - Es esmu ģimenes cilvēks. Tā kā Latvijā palika lielākā daļa manu tuvinieku, tad sapratu, ka ne par kādu cenu vairs nebrauktu strādāt ārpus Latvijas. Iespējams tas būtu tikai tad, ja līdzi dotos visi mani radinieki. Man patīk mājās, un es jūtos labi tur, kur ir visi. 
     Daudzi pašlaik sūdzas, ka šeit nav darba, viņi grib braukt projām, jo trūkst iztikas līdzekļu. Es esmu izbaudījusi, kā tas ir – būt ārzemēs, bet vienai. Un novērtēju, cik tas ir patīkami, ka mājās kāds gaida, ka līdzās ir tavi tuvinieki. Novērtēju to minimumu, ko piedāvā Latvijas valsts, un esmu par to pateicīga. Tās ir citas vērtības, kuras ir šeit -mājās. Šeit vari justies kā cilvēks, bet ārpus Latvijas dažkārt esi vienkārši citu vergs.
     - Kā nokļuvi Liepājas Neredzīgo biedrībā?
     - Par Liepājas Neredzīgo biedrību uzzināju jau pirms aizbraukšanas uz Angliju. Mani uzaicināja apmeklēt biedrību un apskatīties, kas te notiek. Tas bija 2009. gada vasarā. 
     Dzīvojot Anglijā, novērtēju latviešu ģimeņu saknes un tradīcijas, tuvās saiknes un attiecības starp cilvēkiem. Reiz, sēžot lidostā, lai lidotu mājup, es vīram izteicu tādu domu, ka kādreiz gribētu strādāt neredzīgo biedrībā tikai tāpēc, lai varētu kādam palīdzēt. Tā bija tāda mirkļa ideja, kura pazuda. 
     Atgriezusies no Anglijas sapratu, ka prom vairs negribu braukt. Sāku meklēt darbu. Tad arī saņēmu piedāvājumu strādāt biedrībā. Es biju pateicīga cilvēkiem, kas to izteica. Man patīk šeit strādāt, patīk, ka tālrunī jau atpazīt manu balsi. Tagad jau jūtos kā šīs „lielās ģimenes” loceklis. 
     - Kādas ir tavas attiecības ar kolēģiem, vai tevi saprot?
     - Kā jebkurā kolektīvā, no sākuma mēs esam katrs par sevi - ar savām īpašībām, ar to, ko mēs katrs spējam paveikt. Es domāju, ka jebkurā vietā cilvēks var atrast savu vietu. Protams, gadās saulaināki brīži un ne tik saulaini brīži kolektīvā, jo katram ir savas domas, bet galvenais ir rast to vidusceļu, lai varētu virzīties uz mērķi. Tieši tāpēc, ka mums biedrībā visiem ir kopējs mērķis, mēs varam nākt ar  dažādām idejām, bet galvenais ir kopā aiziet līdz galam. Ja kāds kaut kur kļūdās vai viņa domas sāk iet nepareizā virzienā, tad jāspēj rast ceļš atpakaļ. 
     - Kāds ir šis mērķis?
     - Manuprāt, pats galvenais, kāpēc mēs šeit strādājam, ir palīdzēt mūsu biedrības biedriem. Es zinu, kā tas ir, ka tu sēdi mājās četrās sienās. To es piedzīvoju, esot ārzemēs. Tas ir smagi. Esmu piedzīvojusi, ko nozīmē būt nederīgam un nevajadzīgam. 
     Strādājot šeit, vēlos kaut ar dažu minūšu ilgu telefona sarunu, atbalstīt cilvēkus. Mēs varam palīdzēt, iesaistot cilvēkus nodarbībās, atvieglot dzīvi, piedāvājot kaut ko no tiflo tehnikas, vai vēl kā savādāk. Tas ir sirds darbs. Es vienmēr esmu uzskatījusi, ja sirdī nav ielikta vēlme otram palīdzēt, tad to nevar iemācīties vai iegūt. Tam jābūt tevī iekšā, tam jānāk no sirds.
     - Jā, tā tas ir! Pastāsti, lūdzu, kāds tu esi cilvēks dzīvē ārpus darba! Vai tev patīk humors?
     - Es esmu optimiste. Precīzāk, optimiste - reāliste. Jau no bērnības es esot bijusi skaļa, trokšņaina un smaidīga. Es tam piekrītu. Vecāki ir audzinājuši mani būt atklātai un aktīvai. Man nav bail doties sabiedrībā, lai kādu aizstāvētu vai pārstāvētu. 
     Esmu optimiste un pozitīvi raugos uz dzīvi, uz ikdienu. Lai cik ir grūti, jāmeklē pozitīvais. Negatīvais un pesimisms vēl vairāk ievelk skumjās un raizēs, ir grūti no tā tikt ārā. Vienmēr cenšos ar smaidu, ar pozitīvu attieksmi tikt pāri dzīves sarežģījumiem. Dzīvē ir pierādījies, ka ir tā kā parunā - pēc ļaunā nāk labais. Arī jūrā viļņi šūpojas uz augšu un uz leju, ja esi lejā, tad kaut kad būsi arī augšā.
     - Piekrītu! Pastāsti par saviem vaļaspriekiem.
     - Man ļoti patīk adīt! Adot es pilnībā atslēdzos no pasaules. Tad domas var klejot, esmu brīva no visa. Vienkārši adu, nodarbojoties ar to, kas patīk. 
     Vēl man patīk lasīt grāmatas. Agrāk tā bija dažāda veida literatūra. Šobrīd cenšos lasīt grāmatas, kurās ir gan piedzīvojumi, gan patiesi dzīves stāsti, kuras rāda, kā var iziet cauri dažādiem dzīves sarežģījumiem. Tas dod spēku un idejas, kā pats kādreiz vari tikt no kaut kā ārā. 
     Vēl man patīk pastaigas svaigā gaisā. Labprāt dotos tajās biežāk nekā reizi nedēļā. Man ir svarīgi neaizmirst savus mīļos, tuvos - draugus, paziņas, apciemot viņus. 
     Aktīvās dzīves posms, kad dejoju tautas dejas, šobrīd ir aiz muguras. Savā laikā esmu dejojusi tautisko deju kolektīvos, dziedājusi ansambļos un koros, piedalījusies Dziesmu svētkos. 
     Laikam dzīvē ir posmi, kuri sākas un kaut kad arī beidzas, kaut kā vietā nāk kaut kas cits. Mainās gadi, mainās intereses un mainās nodarbošanās. Šobrīd manā dzīvē iestājies mierīgs posms. Jaunībā ir visam cauri izskriets, tagad var nedaudz apstāties, izvērtēt apkārtējo situāciju, paraudzīties, kāds ir piedāvājums, apzināties savas vēlēšanās un tad skatīties, ko darīt tālāk. 
     - Vai tu pilsētā esi ieradusies no laukiem?
     - Mana dzimtā puse ir Nīca, bet manas mammas dzimtas saknes ir Rucavas novada Dunikas pagasta Sikšņos. Kad man bija 8 gadi, mēs atgriezāmies laukos. Visa mana bērnība un pusaudža gadi pagājuši Sikšņos. Pabeidzu Sikšņu pamatskolu, pēc tam mācījos Liepājas 6.vidusskolā. 
     Pateicoties ģimenes audzināšanai, esmu godprātīgi mācījusies pilsētas skolās. Es esmu audzināta kā ģimenes cilvēks, novērtēju ģimenes vērtības. Ja reiz vecāki man ir uzticējušies, man nekad dzīvē neienāktu prātā doma viņus pievilt. Mana lielākā vērtība arī šodien ir - ja reiz esi iemantojis kāda uzticību, ja zini, ka viņš tev uzticas, tad tā ir vērtība - nepievilt otru cilvēku. Daudzreiz dzīvē bijušas situācijas, kad es esmu vīlusies cilvēkos. Tas liek nopietni izvērtēt katras nākamās attiecības, kuras dzīve piedāvā. Izvērtēt tādā līmenī, lai tās kādreiz nebeigtos ar kārtīgu krakšķi. 
     - Zinu, ka tev ir augstākā izglītība. 
     - Jā, esmu beigusi Liepājas Universitātes studiju programmu „Sociālais pedagogs”. 
     - Vai mācīties bija grūti?
     - Salīdzinot visus mācību gadus, no 1. klases līdz augstskolai, saprotu, ka labākie bija tieši augstskolas gadi. Man patika tas, ka pati varēju izvēlēties, ko mācīšos un ko es gribu. Ja reiz pati to izvēlējos, tad šīs mācības pieņēmu. Līdz ar to man bija patīkami mācīties. Augstskolā mācījos vairāk nekā pamatskolā un vidusskolā kopā. Augstskolas laiks man ļoti patika. Tas bija manu interešu laiks. Tad arī meklēju, ko varu darīt tālāk. 
     - Gads iet uz beigām. Varbūt šajā gadā ir noticis kas īpašs?
     - Katrs gads nāk ar jaunām pārmaiņām. Šī gada decembrī es darba kolektīvā vairs nebūšu, jo man Dievs ir devis iespēju kļūt par māmiņu. Decembrī došos pirmsdzemdību atvaļinājumā, bet nākamā gada sākumā mūsu ģimenē piedzims mazulītis. Visu nākamo gadu, cik Dievs būs vēlējis, būšu mājās. Vai sirds aicinās atpakaļ pie darba kolektīva, to rādīs laiks. Es visam sekošu līdz nedaudz no malas, cerot tomēr jebkurā brīdī aktīvi iesaistīties. Tā ir manas sirds iekšējā vēlme - būt ne tikai mājās ar ģimeni, bet arī palīdzēt, kā vien spēju - cilvēkam, kolektīvam, draugam vai jebkuram citam, kuram esmu vajadzīga. Ja es nespēju palīdzēt, tad vienmēr ir iespējams atrast kādu, kurš to var izdarīt.
     Tā kā avīzes numurs iznāks decembrī, īsi pirms svētkiem, tad vēlos teikt, ka četras Adventes nedēļas man vienmēr likušās pašas skaistākās visā gadā. Četras gaišās gaidīšanas nedēļas tumšajā ziemas laikā. Bībelē rakstīts, kāpēc mēs gaidām šīs četras nedēļas. 
     Man personīgi Adventes laiks liekas miera, klusuma, cerības un gaismas pilns laiks, kurš beidzas ar visskaistāko datumu - 24.decembri, Svētvakaru. Tā ir iespēja būt kopā ar ģimeni, ar tuviniekiem, un vienkārši gaidīt šos ziemas skaistākos svētkus. To arī novēlu ikvienam lasītājam un klausītājam - rast sevī šo mazo, gaišo dzirksteli, kas nesīs gaismu arī tālāk nākamajā gadā, neskatoties ne uz ko. 
   - Paldies par novēlējumu un sarunu!  
   
   KATRA MEZGLOŠANAS NODARBĪBA UZLABO MANU GARASTĀVOKLI

     - Pastāsti par sevi!
     - Mani sauc Ilona Šmitēna. Esmu beigusi Liepājas Mākslas vidusskolas Rokdarbu un aušanas nodaļu. Kad biju bez darba, pamanīju sludinājumu, ka biedrība meklē pasniedzēju mezglošanas nodarbībām. Atnācu paskatīties, kādas ir darba iespējas un apstākļi. Šī man ir jauna pieredze, jo, lai strādātu ar cilvēkiem, kuri ir vājredzīgi un neredzīgi, ir nepieciešamas atbilstošas iemaņas un prasmes. Man bija jāstrādā pašai ar sevi, lai saprastu, kā jūtas neredzīgi cilvēki, kā viņi apgūst mezglošanas iemaņas. Ir tā, ka es mācu citus un vienlaicīgi mācos no viņiem. 
     - Cik zinu, tad sākumā tu šeit strādāji brīvprātīgi. 
     - Jā, sākumā atnācu pamēģināt vai vispār varēšu darīt šo darbu, vai spēšu sastrādāties ar cilvēkiem, kuriem ir redzes traucējumi. Izrādījās, ka tas ir iespējams! Varējām atrast kopīgu valodu un darboties. 
      - Cik ilgi tu strādā Liepājas Neredzīgo biedrībā?
     - Drīz jau būs pusgads. Es mācu cilvēkiem pagatavot sedziņas, jostas, maciņus telefoniem un vēl dažādas citas lietas. Ir svarīgi saprast, ko katrs cilvēks spēj izdarīt. Ir tādi, kuri mezglo mājās, un ir tādi, kuri darbojas biedrībā. Ir pilnīgi neredzīgi cilvēki, kuri strādā ātri un kvalitatīvi. Teikšu atklāti - es apbrīnoju šo cilvēku enerģiju un optimismu.
     - Nodarbības tev notiek trīs reizes nedēļā?
     - Jā, tā ir - trīs reizes nedēļā pa trīs stundām. Ir uzņēmīgi cilvēki, kuri nāk agrāk. Es arī cenšos ierasties agrāk, lai varētu palīdzēt, ja kādam tas ir vajadzīgs. Laiks, kurā kopā strādājam, paiet ātri.
     - Kad notiek tevis vadītās mezglošanas nodarbības?
     - Nodarbības notiek pirmdienās, trešdienās un ceturtdienās no vienpadsmitiem līdz diviem. Tā kā šobrīd piesakās jauni dalībnieki, tad iespējams nodarbības notiks arī citās dienās. Ikviens mezglotājs ir ieinteresēts, lai viņa darbs ritētu uz priekšu.
     - Vai cilvēki grib mezglot?
     - Jā, cilvēki nāk un interesējas. Ir arī ārzemnieki, kuri vēlas izmēģināt iespēju mezglot. Kaut arī viņi var piedalīties tikai dažās nodarbībās, taču zināms priekšstats par mezglošanu rodas.
     - Kuri cilvēki no ārzemēm apmeklēja mezglošanas nodarbības?
     - Tā bija Railija no Norvēģijas. Viņai ļoti patika mezglošana. Cik man zināms, tad drīzumā viņa gatavojas atkal braukt uz Latviju un arī apmeklēt mezglošanas nodarbības. Bez tam Railija iepriekšējā reizē iegādājās mezglotāju darinātos darbus. Viņa ir ieinteresējusi arī savus tuviniekus, līdz ar to Norvēģijā radusies interese par mezglotāju darinājumiem.
     - Esam parunājuši par darbu, bet tagad vēlos tev uzdod dažus jautājumus par tevi pašu. Vai tu esi pilsētniece?
     - Jā, esmu liepājniece. Bērnībā vasaras pavadīju laukos, tad esmu iepazinusi arī lauku dzīvi - ganījusi un slaukusi govis, darījusi citus lauku darbus, jo bija jāpalīdz vecaimātei. 
     - Pastāsti, lūdzu, kādu jautru atgadījumu no savas bērnības!
     - Atgadījumu ir tik daudz, ka uzreiz grūti kādu atsevišķi izcelt. Atceros cīniņu ar govīm, kuras neklausa un grib pamukt, bet kuras jānotur. Gadu man tad nebija daudz, kādi 11, ar govi cīnīties nebija viegli, bet tā kā vecāmāte bija invalīde, tad man tas bija jādara.
     - Kā saprotu, tad izglītību esi ieguvusi Liepājā.
     - Jā, līdz 8.klasei mācījos 6.vidusskolā, pēc tam Mākslas vidusskolā, tad iesāku studijas Mākslas akadēmijā, bet nepabeidzu. Rīgā strādāju kombinātā “Māksla”, turpināju tajā strādāt arī pēc pārcelšanās uz Liepāju. 
     - Pastāsti, lūdzu, par savu vaļasprieku!
     - Kad ir trīs bērni, tad vaļaspriekam daudz laika neatliek. Pašlaik man ir mazbērns, kurš aizņem lielāko daļu mana laika. Visa dzīve pagājusi sevi kādam ziedojot. Ja man paliek brīvs brīdis, tad risinu krustvārdu mīklas. To varētu nosaukt par savu vaļasprieku. Daru to, lai nodarbinātu savas smadzenes un atsvaidzinātu zināšanas. Ja ilgāku laiku neesmu pievērsusies krustvārdu mīklām, tad jūtu, ka kaut kas sāk piemirsties. 
     - Tuvojas gada beigas. Varbūt šajā gadā ir noticis kaut kas svarīgs un ievērības cienīgs?
     - Šis darbs, ko tagad strādāju, ir jauna pieredze dzīvē. Esmu saskārusies ar to, ka cilvēkiem piemīt patiešām liels optimisms. Dažbrīd dzirdot, ka pilnīgi veseli un nodrošināti cilvēki žēlojas un sūdzas, manī raisās pārdomas par to, kā gan cilvēki, kuriem dzīve liekas tiešām nodarījusi pāri, nezaudē optimismu un dzīves prieku. 
     Varu teikt, ka katra mezglošanas nodarbība uzlabo manu garastāvokli, jo apkārt ir cilvēki, kuriem ir interese par dzīvi. Ikdienā bieži gadās sastapt cilvēkus, kuriem netrūkst nekā, bet kuri vaid, pūš un sten. Tāds ir mans šī gada galvenais vērojums. 
     - Vēlu tev arī turpmāk veiksmi darbā. Ko vēlies novēlēt lasītājiem un klausītājiem?
     - Paskatīties apkārt un padomāt, vai tiešām dzīve ir tik slikta? Varbūt, ka mēs katrs varam atrast kaut ko labu un interesantu? Un es vēlos novēlēt, lai katram no mums tas arī izdodas. 


JAUNĀKIE PROJEKTI
NODERĪGAS SAITES


Šī mājas lapa ir veidota ar Islandes, Lihtenšteinas un Norvēģijas finansiālu atbalstu EEZ finanšu instrumenta un Norvēģijas valdības divpusējā finanšu instrumenta ietvaros
un ar Latvijas valsts finansiālu atbalstu no Sabiedrības integrācijas fonda. Par mājas lapas saturu atbild Liepājas Neredzīgo biedrība.