Apakšizvēlne
Aptauja

Liepājā, renovējot ielas, uz ietvēm tiek iestrādātas reljefās vadlīnijas, kuras paredzētas, lai cilvēkiem ar redzes traucējumiem atvieglotu pārvietošanos:





Lasīt aptaujas rezultātus
Kontakti
Adrese:
Ganību iela 197/205 Liepāja,
LV – 3407

Tālrunis:
+371 63431535,
+371 22007874

Fakss:
+371 63407115

E-pasts:
info@redzigaismu.lv,
liepajas_nb@inbox.lv

kartes attēls Apskatīt kartē

Baneri
16.08.2010

(no “Rīgas Balss” 29. decembris (2006))
Daudzi domā, ka Salavecis „dzimis” Krievijā, bet viņa radurakstu sākums meklējams krievu tautas pasakās par Lausku. Tas nepavisam nav tā. Reizēm kļūdaini mēdz uzskatīt, ka Salatēvs un Sniegbaltīte jau kopš neatminamiem laikiem ir svētku eglīšu „pavadoņi”, tomēr tā tas ir tikai no 19. gadsimta beigām.
Ziemas pavēlnieks ar dažādiem vārdiem gan radis daudzveidīgu izpausmi krievu tautas pasakās, tomēr, lai arī šie dažādie „sniega vectēvi” bija apveltīti ar taisnīguma izpratni un spēju just līdzi, tomēr viņi nebija saistīti ar jauna gada atnākšanu, un dāvanu dalīšana arī nebija viņu uzdevums.
Par mūslaiku Ziemassvētku vecīša prototipu uzskata reālu cilvēku, vārdā Nikolajs, kurš dzimis 3. gadsimtā Mazāzijā bagātā ģimenē, un vēlāk kļuva par bīskapu. Saņēmis krietnu mantojumu, Nikolajs palīdzēja nabagiem, nelaimīgajiem un īpaši rūpējās par bērniem. Pēc nāves Nikolajs tika kanonizēts. 1087. gadā pirāti nolaupīja viņa mirstīgās atliekas no baznīcas Demrē, kur viņš dzīves laikā kalpoja par bīskapu, un nogādāja tās Itālijā. Baznīcas draudzes locekļi bija tik satraukti, ka izcēlās liels skandāls. Pamazām no svētā, kuru cienīja tikai viņa dzimtenē, Nikolajs kļuva zināms visiem Rietumeiropas kristiešiem. Arī Krievijā tas kļuva par vienu no cienījamākiem svētajiem, kuru par savu aizstāvi uzskatīja jūrnieki un zvejnieki.
Par Svētā Nikolaja žēlsirdību pret bērniem eksistē daudzas leģendas, taču viena no tām tiešā veidā attiecas uz mūslaikiem. Kāds nabadzīgs ģimenes tēvs nevarēja sagādāt savām trim meitām uzturu un izmisumā grasījās tās atdot svešiem ļaudīm. Par to padzirdēja Svētais Nikolajs un caur skursteni iemeta maisu ar monētām. Krāsnī tobrīd žāvējās māsu vecie, izvalkātie zābaki (pēc citas versijas — kamīnā žuva zeķes). No rīta pārsteigtās meitenes atrada savus zābakus (vai zeķes) pilnus ar zelta naudu. Protams, laimei un līksmībai būdiņā nebija gala.
Labsirdīgie zemnieki aizkustināti pārstāstīja šo notikumu daudzās paaudzēs, un izveidojās tradīcija — bērni sāka naktī izlikt savus zābaciņus aiz sliekšņa un karināt zeķītes pie gultas gala, cerot no rīta tur ieraudzīt dāvanas no Svētā Nikolaja. Tradīcija bērnus apdāvināt Svētā Nikolaja dienā saglabājās līdz 14. gadsimtam, pēc tam tā pārgāja uz Ziemassvētku nakti.
19. gadsimtā, kopā ar Eiropas imigrantiem, Svētā Nikolaja tēls kļuva pazīstams arī Amerikā. Holandiešu Svētais Nikolajs, kuru dzimtenē sauca „Sinter Klaas”, pārvērtās par amerikāņu Santa Klausu. Zināmā mērā tam par iemeslu kalpoja 1822. gadā izdotā Klementa Klārka Mūra grāmata «Svētā Nikolaja atnākšana», kas vēstīja par to, kā Ziemassvētkos kāds puisēns saticis Svēto Nikolaju, kurš dzīvo aukstajos Ziemeļos un pārvietojas ar ātru ziemeļbriežu pajūgu, kurā iekrauts maiss ar dāvanām bērniem. Šis izdevums strauji kļuva populārs.
Arī Parīzē 19. gadsimta vidū šis svētais jeb Pērs Noels kļuva „moderns”, bet no Francijas Salatēva tēls arī nokļuva Krievijā, kur tam iedzīvoties nebūt nebija grūti — kā jau minēts, līdzīgs tēls jau eksistēja gan tautas pasakās, gan daiļliteratūrā. Ārēji krievu Salatēvā apvienojās gan seno slāvu priekšstati (neliela auguma večuks ar garu, sirmu bārdu un zizli rokās), gan Santa Klausa kostīma īpatnības (sarkans mētelis, apdarināts ar baltu kažokādu).

Salaveču nacionālie vārdi, ietērpi un paražas.
Krievijā un Baltkrievijā ciemos nāk Ģed Moroz, Morozko vai Karačuns, kas nēsā garu kažoku un ledus zizli. Šis Salavecis ir vienīgais precētais – viņam ir sieva Ziema un mazmeita Sniegbaltīte.
ASV ierodas Santaklauss, kurš nēsā cepurīti un sarkanu pusmēteli, ceļo pa gaisu ziemeļbriežu pajūgā un mājā ielien caur skursteni.
Austrālijas Santaklauss principā ir tāds pats, tikai peldbiksēs un uz motorollera, jo ap Jauno gadu ir visai karsts laiks. Uzbeku kišlakos Jaungada naktī jāšus uz ēzeļa ierodas Sniega vectētiņš svītrainā halātā. Tas ir Korbobo. Kopā ar viņu ir uzticamā pavadone Korgiza. Joulupuki apciemo somu bērnus. Viņa vārda pirmā daļa nozīmē „Ziemassvētki”, bet otrā – āzis. Pirms daudziem gadiem Joulupuki nēsāja kazādas mēteli un dāvanas izvadāja ar kazlēnu.
Franču Pērs Noels (Vectētiņš Janvāris) nēsā platmalu cepuri. Polijā un Beļģijā ir Svētais Nikolajs. Viņš jāj uz zirga, tērpies baltā bīskapa mantijā. Viņu pavada mauru kalps Melnais Pēteris, kurš nes maisu ar dāvanām paklausīgiem bērniem, bet blēņdariem ir žagari. Itālijā dzīvo Babo Natale. Kopā ar viņu nāk labā feja Befana, kas apdāvina bērnus. Savukārt nerātņiem tiek oglīte no citas Befanas – ļaunās burves.
Mongolijā Salaveci iemieso Uvlins Uvguns. Viņš ierodas Zazan Ohinas (Sniegbaltītes) pavadībā. Kopā ar viņiem nāk arī Šina Žila (puisēns Jaunais gads). Jaunais gads Mongolijā sakrīt ar lopkopju svētkiem, tāpēc Salatēvs nēsā lopkopju apģērbu. Norvēģijā savukārt ir Salavecis pundurītis – Nise, bet nises ir mazi mājas gariņi.


JAUNĀKIE PROJEKTI
NODERĪGAS SAITES


Šī mājas lapa ir veidota ar Islandes, Lihtenšteinas un Norvēģijas finansiālu atbalstu EEZ finanšu instrumenta un Norvēģijas valdības divpusējā finanšu instrumenta ietvaros
un ar Latvijas valsts finansiālu atbalstu no Sabiedrības integrācijas fonda. Par mājas lapas saturu atbild Liepājas Neredzīgo biedrība.