Ziemassvētki mežā

Autors: Visvaldis Gansons, pirmās grupas redzes invalīds

Uzsniga sniedziņš balts,
Un eglītei palika silti.
Uz mežu iet vecītis sirms,
Steidzas solīšiem ātri.

Meklē viņš eglīti jauku,
Bet aizmirsis paņemt bij’ cirvi.
Attapies: “Ak, tavu postu!”
Pat soļi kļuva tam stīvi.

Stāv vecītis eglītei blakus
Pa mobilo raida viņš ziņu
Nosvinēt Ziemsvētku priekus
Tas aicina visus uz mežu.
Pa vecīša iemīto taku
Steidz katrs, kas dvēselē tīrs.
Un visiem: “Ak, tavu prieku!”
Šis kociņš ir palicis dzīvs!

Zaros mirdz svecīšu liesmas,
Tām pāri krīt sniedziņš maigs,
Klusi skan Ziemsvētku dziesmas,
Ir atnācis Ziemsvētku laiks.

Uzsniga sniedziņš balts
Un mežam palika silti
Svētīts nāk Ziemsvētku prieks
Tas sasilda katra sirdi.

Rūgta vilšanās

Autors: Gunārs Grīnbergs, pirmās grupas redzes invalīds

Palūkojusies laikrādī, viņa nosprieda, ka jāsāk auties, posties, lai dotos uz satikšanos ar Gati piejūras parkā, lai kopā pastaigātos pludmalē, pajūsmotu par jūras skaistumu, spēku un varenību. Lai pēc tam dotos uz jauno kinoteātri “Balle”, kas ierīkots Latviešu biedrības namā. Tā esot tāda filma, ko varot skatīties arī nopietni kinomākslas cienītāji, ne tikai tīņi. Viņa piegāja pie trimo un aplūkoja sevi: ovāla seja, ne visai gari, gaiši, mazliet sprogaini mati, lielas, zilas acis ar biezām uzacīm, viss nedaudz tonēts, taisns deguns, pabiezas lūpas, kas mazliet krāsotas, lai izskatītos plānākas... It sevišķi, lai kaut cik samazinātu apakšlūpas izmērus. Pēkšņi viņa atcerējās, ka bērna gados tēvs viņu mēdza ķircināt, kad viņa par kaut ko sapīka, apvainojās: “Nu, neuzmet atkal lūpu, apakšējā tev jau tā ir kā ķesele...” Nē, tēvs nebija ļauns, viņam tikai patika šad tad pavilkt meiteni tā pa draugam uz zoba. Viņa atkal aplūkoja sevi: augstas krūtis, paplati gurni, gandrīz vai spindzeles viduklis... Hā, no priekšas tā nekas... Tad viņa pagrieza spogulim muguru un pār plecu ielūkojās tajā: no pak...piedošanu, muguras arī vismaz ciešami, tad mazliet pamīdijās uz vietas: gurni, kā tagad mēdz sacīt, seksīgi pašūpojās, noviļņojās... Gatim atkal patiks... Bet ne jau viņam vien... Tikai viņš bija no visiem pielūdzējiem tas pieņemamākais. Tātad no citiem ļaunumiem tas mazākais, tātad reizē arī tas drošākais. Protams, nekāds ideālais jau šis arī nebija, bet vismaz tā netempa, nepļēguroja vai ik dienas, nevazājas un nebraukalē apkārt kā viņas laulenis, būdams kunga prātā, pa taisno uzbrauca debesīs...
Līga strādāja metalurģiskās rūpnīcas personāldaļā un ar Gati iepazinās, kad viņš stājās darbā. Šis tūlīt pielipa viņai kā dadzis suņa astei un nepārtraukti aicināja uz satikšanos ar ieganstu apmeklēt kādu teātra izrādi, apskatīt gleznu vai kādu citu izstādi, pabūt kādā muzejā... Jo divatā esot daudz interesantāk, turklāt varēja dalīties domās, izpratnē par redzēto, vienam otru papildinot. Bet uz kino šis aicināja tikai pirmo reizi. Gati laulene pametusi, aizbildinādamās, ka viņas meitiņai par tēvu vajagot džentelmeni, nevis rupju, neaptēstu lauķi. Gatis par to tikai pasmējās un teica, ka tas ir izdomāts iegansts, lai tiktu pie cita ”mūziķa”... Bet Gati apsaukājot tādēļ, ka viņš nācis no laukiem. Par lauleni Gatis neuztraucās, bet viņu kremta, ka nav iespējams tikties ar meitiņu, jo bijusī sieva līdz ar firmu, kur viņa strādāja, pārcēlās uz kaimiņvalsti.
Ja Gatis nedzēra darba laikā, strādādams par maiņas meistaru, tas vēl nenozīmēja, ka nevarēja būt alkoholiķis, narkomāns... Vai tad nebija dzirdēts... Nē, vajadzēja turēt vaļā acis un ausis, lai, tā sakot, no vilka vaļā tikusi, nenokļūtu atkal lāča ķetnās. Iepazīstoties jau neviens neizrāda savu īsto dabu, jo katrs cenšas sevi parādīt pēc iespējas labākā, tā sakot gaismā. Dažs labs jau prot izlikties vai par tīro eņģeli, bet vēlāk izrādās, ka zem eņģeļa maskas bijis paslēpies vai tīrais sātans. Tomēr Gatim nepiemita nekas tāds, kas viņu, Līgu, baidītu, biedētu vai būtu pavisam nepieņemams. Tātad nekas cits jau neatliks, ka ņemt Gati par sargātāju, gultas sildītāju, ja nevēlas dzīvot kā tāda mūķene savā cellē. Nebija taču nekāda iemesla turpināt Gati atraidīt. Tam nebija arī jēgas, jo manu nemanāmo “izspiegošanu” šis bija godam izturējis. Vismaz patreiz. Kas zina, kā būs vēlāk? Varbūt šis ir pamanījis, kaut kādā vīzē izzinājis par viņas kluso viņa novērošanu... Nē, nebija taču jēgas viņu kārtējo reizi atkal atraidīt. Cik ilgi tad lai “laužas” kā tāda nevainīga, nepilngadīga skuķene. Un viņa izlēma, ka vairs neatteiks. Jā, zināms, viņa izskata pēc mazliet patielēsies, izliksies, ka tas nācis pavisam negaidīti un pēkšņi... Liks viņam savu dvēseli, tā sakot, izgriezt uz āru, tad pavisam atklāties var tas, ko cilvēks slēpis līdz šim. Bet ja viss būs kārtībā, varēs arī šodien pat to platonismu izbeigt, pēc kā jau viņš tiecies ik satikšanās reizē, un viņai vienmēr bija jāuzvedas kā tādai mērģelei, kurai māte uz visstingrāko aizliegusi tikties ar vīrieša dzimuma pārstāvjiem. Nevar jau ilgstoši cilvēku turēt neziņā un likt hamletiski prātot: būt vai nebūt... Reiz taču šim var arī apnikt šie muļķīgie atteikumi, un viņš varēja jebkurā laikā pievērsties citai, kura katrā ziņā būtu atsaucīgāka, padevīgāka.
Vecāki arī visu laiku sūkstās, žēlojas, ka viņai, Līgai, drīz būšot jau trīsdesmit, bet vēl neesot neviena mazbērna, ko apmīļot un paauklēt. Vajagot mums tikai paciest, ja esot kaut cik pēc cilvēka, tas ir, pārāk daudz neskatoties pudelē, nepļēgurojot, darbā turot kanti. Kur tad šajos laikos vairs tos eņģeļus atradīšot? Jā, vecākiem jau pilnīga taisnība, jo viņiem jau nebūs kopā ar znotu jādzīvo, vienā gultā jāguļ, tad jau var visu ko ieteikt, lai apmierinātu savas ambīcijas. Jā, gads pēc gada arī aizritēja un nenāca atpakaļ, bet vecums gan tuvojās milzu soļiem. Jā, Gatis ierosina pa Ziemassvētkiem rīkot kāzas, ja viņa būtu ar mieru kļūt šim par laulāto draudzeni. Esot jau pa šo laiku krietnu summiņu iekrājis šim nolūkam. Varbūt Gatis šoreiz nemaz vairs nebildinās, jo var jau reiz tas viss arī apnikt. Katram taču ir kaut cik pašlepnuma. Bet šis maz vairs jautās? Varbūt jau sen atmetis ar roku, sak, ja nav kazai piena, tad, lai arī tā būtu. Uzģērbusi silto ziemas jaku, Līga izgāja ārā. Diena bija tumša, drūma. Saule slēpās aiz bieziem mākoņiem, un ne stariņš netika cauri. Pūta auksts, nepatīkams ziemelis. Viņa gāja parka virzienā, bažīdamās, ka varētu sākt līt. Tad iecerētā pastaiga būtu vējā. Parkā tikpat kā nebija cilvēku, kā jau parasti. Gati viņa ieraudzīja jau pa gabalu pēc ķirškrāsas vējjakas. Piegājusi tuvāk, viņa redzēja, ka Gatis nav viens. Viņš sarunājās ar kādu puisi haki krāsas jakā, un abi pīpēja, ka dūmi gar ausīm griezās. Viņa parāvās aiz kāda krūma, lai nogaidītu, līdz svešais ies prom. Pašreiz viņai nebija nekāda vēlēšanās ar kādu iepazīties, izlikties priecīgai, runāt pieklājīgas blēņas. Viņa izņēma spogulīti, pārbaudīja, vai izskatās labi. Noglabājusi spogulīti, viņa piesardzīgi palieca krūmus un palūkojās: vīrietis staigāja šurpu turpu, ik pa brīdim skatīdamies uz ielas pusi, pa kuru viņai bija jānāk. Viņa jau gribēja iziet uz asfaltētā celiņa, bet pēkšņi ieraudzīja ko tādu, kas lika parauties atpakaļ, nerādīties. Pakrūtē kaut kas iekņudējās, sakustējās un sāka virzīties uz augšu. Viņa saprata: labi nebūs, un, slēpdamās aiz kokiem un krūmiem, sāka doties uz labierīcību pusi, jo vilcināties nedrīkstēja vairs ne mirkli. – Kundzīt, kundzīt, desmit santīmus, lūdzu! – sauca kasiere, nemaz nebrīnīdamās par tādu steigu. Acīmredzot ne jau pirmo reizi to redzēja. Līga tikai pamāja ar galvu un drāzās tālāk. Acu priekšā rēgojās vīrietis, kurš, paskatījies apkārt, satvēra pirkstos savu prāvo degunu un, zālē noslaucījis roku, aizsmēķēja. Ar to pašu roku viņš parasti bija viņu pa jokam ēdinājis, lauzdams pa gabaliņam šokolādi un likdams viņai taisni uz mēles, priecīgi saukdams, lai taisot muti līdz galam vaļā, kā putnu bērni to darot. Esot taču kādreiz redzējusi. Un vēlreiz nācās noliekties pār klozetpodu. Pēc brīža, kad jau viss bija garām, un viņa bija nomierinājusies, samaksājusi kasierei un izgājusi ārā, paskatījās apkārt, Gatis tuvumā nebija redzams. Viņa piesardzīgi devās prom pretējā virzienā. Neviļus atcerējās vecāsmātes sacīto: “Ja gribi izzināt kāda cilvēka paradumus, uzvedību, tad pacenties viņu redzēt, kad viņš ir pārliecināts, ka neviens viņu nenovēro.“ Jā, bet ne vienmēr tas ir izdarāms.