Apakšizvēlne
Aptauja

Liepājā, renovējot ielas, uz ietvēm tiek iestrādātas reljefās vadlīnijas, kuras paredzētas, lai cilvēkiem ar redzes traucējumiem atvieglotu pārvietošanos:





Lasīt aptaujas rezultātus
Kontakti
Adrese:
Ganību iela 197/205 Liepāja,
LV – 3407

Tālrunis:
+371 63431535,
+371 22007874

Fakss:
+371 63407115

E-pasts:
info@redzigaismu.lv,
liepajas_nb@inbox.lv

kartes attēls Apskatīt kartē

Baneri
28.10.2016 Autors: LNB

Sarunājas Aigars Bušs
„Pasaulē visskaistākais ir cilvēku savstarpējo attiecību skaistums” 

 
- Labdien, pastāsti lūdzu, kā tevi sauc, kā tu nokļuvi pie mums?
- Labdien, mani sauc Ilma Rubene, mani uzaicināja jūsu iepriekšējā skolotāja Ira Cīrule. Viņa zināja, ka es nodarbojos ar tapošanu. Mēs kopā darbojamies amatnieku namā, tur esam trīs lietišķās mākslas studijas – “Liepava”, “Dzintars” un “Kursa”. 
- Kas ir tapošana? 
- Tapošana ir adīšana bez adatām, ar tapiņām – tā to varētu saukt. Tā ir tāda elementāra adīšana, kad uzmetam cilpiņu un liekam pavedienu priekšā šai cilpiņai un ceļam pāri, kā rezultātā veidojas labiskais adījums.
- Un to dara uz tapiņām?
- To var darīt arī uz siena grābekļa. Pa vasaru var grābt sienu un pa ziemu tapot.
- Cik tas grābeklis, es pat nezinu, kā to nosaukt, ir garš? 
- Var variēt pēc tā, cik platu izstrādājumu grib. Siguldā ir viena sieviete, kurai veselība neļauj nodarboties ar adīšanu, viņai vīrs uztaisījis 3 m garu tapojamo grābekli. Viņa tad uz tā tapo aizkarus. Rezultātā izstrādājums uz pusi saraujas, aizkars iznāk uz 1,5 metriem.
- Ko var uztapot? 
- Var uztapot visu, visvienkāršāk tapot šalles, cepures, var arī zeķes, ja šis rīks ir attiecīgi izgatavots.
- Bet džemperi?
- Džemperi ir mazliet sarežģītāk, tad vajag ļoti, ļoti cieši tapiņas klāt vienu pie otras, un rezultātā labāks iznāktu adīts džemperis nevis tapots. Labāk veidot plecu un kakla šalles.
- Vai pati sen nodarbojies ar tapošanu? 
- Sāku, kad šādi rokdarbi nāca modē – pirms gadiem pieciem. Es vadu lietišķās mākslas studiju “Kursa”, mēs pasākuma “Satiec savu meistaru” ietvaros tapojām.
- Vai tev agrāk ir bijusi saskare ar cilvēkiem ar invaliditāti? 
- Kādreiz strādāju Zīdaiņu namā par logopēdu, tad tur bija tādi bērniņi. Arī vīram māsīca ir neredzīga. Tā kā nebija nekas svešs.
- Skatos, ka ir daudz to tapot gribētāju. Nodarbības ir apmeklētas.
- Jā, cilvēkiem patīk.
- No kuras puses tu esi?
- Esmu dzimusi Liepājā, bet saknes man ir Tāšos, tur kur es arī šobrīd dzīvoju. Pabeidzu Liepājas 5. vidusskolu, tad Liepājas Pedagoģisko institūtu – matemātikas fakultāti. 3 gadus strādāju 5. vidusskolā par matemātikas skolotāju. Tad saslima bērni un es dabūju aiziet no darba. Tad 6 gadus strādāju “Daiļradē”, pēc tam aizgāju uz Zīdaiņu namu strādāt gan par audzinātāju, gan logopēdu.
- Kā ceļš aizvijās uz mākslas pusi? 
- Es darbojos lietišķās mākslas studijā “Kursa”. Kad vadītāja gāja projām, tad mani uzaicināja pamēģināt būt par meistari un pēc tam par vadītāju. Es piekritu uz neilgu laiku, bet tas neilgais laiks ilgst jau 20 gadus. Mums ir darbnīcas Dārza ielā 4-8, ja kādam ir vēlēšanās, var nākt aust un darboties.
- Kāds ir tavs vaļasprieks?
- Tas pats – aušana, adīšana, rokdarbi. Cenšos arī palasīt pa vakariem, kaut vai 15 minūtes, pusstundiņu. 
- Vai laukos tev ir saimniecība?
- Jā, man ir zemnieku saimniecība un 26 zirgi. Tie nav jājamzirgi, bet savvaļas zirdziņi, mums ir savvaļas ganāmpulks. Saimniecībā ir 50 ha zeme, bet ar lauksaimniecību nevaram nodarboties, pakalni un gravas. Tad mēs visapkārt īpašumam uztaisījām žogu. Sākām ar četriem zirdziņiem, tagad jau izaudzis bars.
- Vai viņi ir jākopj, jābaro? 
- Nē, mēs tikai ziemā piebarojam, ja akurāt viņi netiek pie kūlas, jo ir ļoti dziļš sniegs. Zirgi paņemti tāpēc, lai viņi sakoptu laukus. No 1998. gada mums ir šis ganāmpulks, un šogad pirmo gadu pavasarī mums bija ļoti, ļoti skaisti – visi lauki sakopti.
Zirdziņi ir miermīlīgi, un mēs sekojam tam, ko mums teica – lai nepieradinām. Mēs arī neesam viņus pieradinājuši pie rokām, tā viņi turas bišķi pa gabalu. Ziemā retu reizi piebarojam tikai ar sienu, uz lauka ir ūdenskrātuvīte.
- Kumeļi arī atnesas brīvā dabā, bez cilvēku iejaukšanās?
- Jā! Nīderlandes loterijas fonds, kurš mums iedeva šos dzīvniekus, tagad komplektē dzīvniekus no Latvijas, kurus tālāk sūtīs uz Ukrainu, kur zirgus mēģinās audzēt tajās zemēs, kuras ir grūti apstrādāt un kuras ir aizaugušas. Tas ir tā brīvprātīgi – mums nemaksā par to, ka mēs dodam tos zirgus.
- Jūs viņus arī par velti dabūjāt?  
- Jā, mēs dabūjām ar nosacījumu, ka pēc sešiem gadiem mums puse no iedotā ir jāatdod. Tagad tas laiks ir pagājis. Tos ērzeļus nevajag jau vairs nevienam, vairāk tās mammas.
- Kā jūs paši viņus dabūjat redzēt, jūs varat viņus pasaukt klāt?
- Nē, viņi paši atnāk, zirgi ir ļoti ziņkārīgi. Ja mēs pieejam pie žoga, viņi nāk skatīties. Viņiem patīk paskatīties. Interesanti, ka mums ir parādījušies arī tādi putni, kādi nebija agrāk, piemēram, grieze. 
- Intervijas beigās man parasti ir jautājums – ko vēlies novēlēt cilvēkiem? 
- Man vienmēr gribas novēlēt cilvēkiem to, ko Sent-Ekziperī ir teicis – ka pasaulē visskaistākais ir cilvēku savstarpējo attiecību skaistums.
- Tas ir - lai varētu saprasties viens ar otru?
-  Nekas skaistāks par to nav! 


JAUNĀKIE PROJEKTI
NODERĪGAS SAITES


Šī mājas lapa ir veidota ar Islandes, Lihtenšteinas un Norvēģijas finansiālu atbalstu EEZ finanšu instrumenta un Norvēģijas valdības divpusējā finanšu instrumenta ietvaros
un ar Latvijas valsts finansiālu atbalstu no Sabiedrības integrācijas fonda. Par mājas lapas saturu atbild Liepājas Neredzīgo biedrība.