Apakšizvēlne
Aptauja

Liepājā, renovējot ielas, uz ietvēm tiek iestrādātas reljefās vadlīnijas, kuras paredzētas, lai cilvēkiem ar redzes traucējumiem atvieglotu pārvietošanos:





Lasīt aptaujas rezultātus
Kontakti
Adrese:
Ganību iela 197/205 Liepāja,
LV – 3407

Tālrunis:
+371 63431535,
+371 22007874

Fakss:
+371 63407115

E-pasts:
info@redzigaismu.lv,
liepajas_nb@inbox.lv

kartes attēls Apskatīt kartē

Baneri
29.10.2014 Autors: LNB

„Torti jāpalīdz izveidot visiem kopā”
Sarunājas Aigars Bušs
 
- Labdien! Pastāsti, lūdzu, kā tevi sauc, ko dari Neredzīgo biedrībā? 
- Mani sauc Vēsma Cibule. Māri zinu kopš bērnu dienām. Laikam liktenīga satikšanās jau bija pirms daudziem gadiem, kad mums bija saruna par manis redzēto Vācijā, kur cilvēkiem ar redzes un kustību traucējumiem tika veidoti sajūtu parki. Nu nezinu... Laikam liktenis pēc tam saveda mūs kopā. Kad Māris mani uzaicināja uz Ziemupi un parādīja šo vietu, jau pirmajā brīdī tur piesēju savu sirdi. Tā joprojām tur esmu kā lauku īpašuma pārvaldniece.
- Vai esi apmierināta ar darbu?
- Nav bijis laika par to domāt, visu laiku esmu iegrimusi darbos.
- Pastāsti, lūdzu, kas Ziemupē pašlaik notiek, daudzi cilvēki to nezina (intervija notiek pavasara beigās).
- Kopš ierados, un par cik tur viss tiek būvēts uz vecas mājas pamatiem, visas vecās palīgēkas vēl saglabājušās, šie divi mēneši praktiski pagāja vietas sakārtošanā, zemes iekopšanā, veco būvgružu izvešanā. Cik iespējams, ir sākta zemes apstrādāšana, apstādīšana un apzaļumošana, lai kaut kas sāktu pamazām veidoties. Bet tas viss ir tikai sākums, darba tur ir ļoti daudz.
- Un, cik es saprotu, tur ir vajadzīgs daudz darba roku.
- Darba rokas ir tas , kas mums ir visvairāk vajadzīgs.
- Un kur šīs darba rokas rodas?
- Sarunājam. Caur dažādiem kontaktiem, zvanu, braucu, eju, runāju. Man ir daudz kontaktu, pazīstamu cilvēku visā Liepājas rajonā, un pašlaik visciešākā sadarbība mums ir ar Grobiņas novada domi, ar Pāvilostas novada domi, par cik mēs atrodamies Pāvilostas novada teritorijā. Braucu uz Pāvilostas novada domi un runāju, viņi ļoti daudz palīdz, arī iesaistot skolas. Protams, nevar nenovērtēt cilvēkus no biedrības, kas brauc regulāri strādāt. Visu cieņu Iļģu pansionātam, bet arī viņus uzrunāju, pazīstot šī pansionāta vadītāju. Visi kontakti tiek dibināti pazīstot cilvēkus, es saprotu, ka nevar tikai rakstīt vēstules, ir jāiet un jāsatiek cilvēki, jārunā. Cilvēki ir ļoti atsaucīgi, un tas priecē. Man neviens slikts cilvēks nav gadījies, vēl nekur pagaidām nav atteikts, es nezinu kā ies uz priekšu.
Mani ļoti priecē, ka pie mums brauc bērni un jaunieši, es domāju, ka tas ir pats sākums. Kad viņi atbrauc un viņiem izstāsta, kur viņi atrodas un kāpēc viņi ir tajā vietā, man šķiet, ka viņi uzreiz strādā ar citu attieksmi un citu atdevi, jo ne velti ir teiciens, ka mēs neviens vēl neesam savu mūžu nodzīvojuši un nezinām, kurā brīdī ar kuru kā var gadīties. Tāpēc man šķiet, ka bērni šajā vietā mācās, ka nevar pasmieties par otru, kuram iet grūtāk un ir kādas veselības problemas. Tas priecē! Vēl domāju, ka cilvēkiem vienkārši vajadzīga informācija, kāpēc šis rehabilitācijas centrs tiek veidots. Jo vairāk informācijas, jo labāk. Neviens vēl nav braucis un prasījis: „ Cik man par to maksās?” 
- Tev, šķiet, ir daudz kontaktu, tāpēc man jājautā,  ko esi darījusi iepriekš?
- Desmit gadus biju skolotāja, audzināju bērnus, pēc tam piecpadsmit gadus strādāju ciema izpildkomitejā, līdz ar to viss Liepājas rajons man ir pazīstams. Vairums bijušo kolēģu vēl strādā vajadzīgās vietās. Turklāt man nav neērti ieiet arī pie sveša cilvēka un izstāstīt kāda ir vajadzība, kāda ir problema. Es jau nelūdzu sev, es lūdzu citiem.
- Kurā skolā strādāji?
- Es strādāju Otaņķos, Rudes skolā, Māris arī tur mācījies, tā viss dzīvē ir sakārtojies, ka atkal esam kopā.
- Arī tava meita, Daiga Bindere, agrāk strādāja Neredzīgo biedrībā. Ļoti daudzi viņu zina, tāpēc to pieminu, viņa šeit joprojām līdzdarbojas.
- Jā, Māris un Daiga ir klasesbiedri. Mani arī ļoti pārsteidz tas, ka tagad, biedrībā strādājot, atkal rodas pazīstami cilvēki, ar kuriem kādreiz esmu bijusi kopā. Man ir prieks, ka viņi ir vajadzīgā vietā un strādā ļoti dūšīgi, ir kļuvuši par kārtīgiem cilvēkiem. Tas ļoti priecē.
- Jā, pasaule ir maziņa. Tu strādā un tas sagādā prieku, bet vai tev ir arī kāds vaļasprieks?
- Vaļasprieks? Seši mazbērni. Mans vaļasprieks ir mana ģimene, mani bērni un mazbērni.
- Seši mazbērni? Un cik bērni?
- Trīs meitas.
- Nu jā, tad jau citiem vaļaspriekiem laika neatliek.
- Es varu pabraukt ar riteni, palasīt grāmatas vai žurnālus. Man ļoti patīk ceļot. Esmu apceļojusi gandrīz visu pasauli. Pašreiz man tiešām laika īpaši neatliek, galvenais, lai atliek laiks mazbērniem.
- Pastāsti par savu izglītību.
- Esmu Kazdangas puses cilvēks, mācījos Aizputes vidusskolā. Man palaimējās, ka bijuši brīnišķīgi skolotāji, kas iemācījuši dzīvē ļoti daudz. Tālāk bija Rudes skola un mani kolēģi, no kuriem esmu daudz mācījusies. Vēlāk, kad strādāju izpildkomitejā, atkal laimējās ar brīnišķīgiem cilvēkiem, kuri iemācījuši strādāt un padarīt darbu līdz galam, kas ir pats svarīgākais, un tas man arī palīdz.
- Saki, vai tev patīk humors?
- Ļoti! Es pati bieži runāju ar humoru, tāpēc mēdz būt nepatīkami, jo bieži otrs cilvēks nesaprot humoru. To izjūtu arī Ziemupē. Cilvēks ir jāredz, reizēm jābūt arī psihologam. Pie mums brauc dažādi cilvēki, piemēram, no Iļģiem, un ar viņiem jārunā savādāk, brauc skolnieki - ar viņiem atkal savādāk. 
- Vai tev palicis atmiņā kāds spilgts notikums no bērnības vai jaunības? 
- Runājot par šo… Es nekādi nevaru saņemties sākt pierakstīt. Par piecpadsmit darba gadiem izpildkomitejā varētu sarakstīt grāmatu ar humoristiskiem piedzīvojumiem. Kad mēs ar kolēģiem kādreiz satiekamies, mēs tikai par šiem notikumiem runājam, jo dzīve man iemācījusi daudz ko. Kad vajadzēja darīt visādas muļķības, mēs to darījām ar smaidu uz lūpām. Atgadījumu ir tik daudz, ka sanāktu grāmata.
- Gaidīsim grāmatu. Vai tev ir kāds novēlējums cilvēkiem?
- Jā, ir! It sevišķi cilvēkiem, kurus es gribētu aicināt izlasīt šo interviju un uzzināt, kāpēc Ziemupē tiek veidots šis dārzs. Tas nav vienas dienas darbs, tas nav viena gada darbs, es redzu, ka tikai pēc trīs, pieciem gadiem varēs teikt, ka kaut kas ir izdarīts. Cilvēkiem ir tāda sajūta, ka es pametu bumbu gaisā, un visi gaidām, ka tūliņ nokritīs torte – tā diemžēl nav. Jāsaprot, ka mēs to bumbu esam pametuši, bet pārējiem jāpalīdz mums tagad to torti izveidot, lai tālāk savukārt varam palīdzēt pārējiem.


JAUNĀKIE PROJEKTI
NODERĪGAS SAITES


Šī mājas lapa ir veidota ar Islandes, Lihtenšteinas un Norvēģijas finansiālu atbalstu EEZ finanšu instrumenta un Norvēģijas valdības divpusējā finanšu instrumenta ietvaros
un ar Latvijas valsts finansiālu atbalstu no Sabiedrības integrācijas fonda. Par mājas lapas saturu atbild Liepājas Neredzīgo biedrība.