Apakšizvēlne
Aptauja

Liepājā, renovējot ielas, uz ietvēm tiek iestrādātas reljefās vadlīnijas, kuras paredzētas, lai cilvēkiem ar redzes traucējumiem atvieglotu pārvietošanos:





Lasīt aptaujas rezultātus
Kontakti
Adrese:
Ganību iela 197/205 Liepāja,
LV – 3407

Tālrunis:
+371 63431535,
+371 22007874

Fakss:
+371 63407115

E-pasts:
info@redzigaismu.lv,
liepajas_nb@inbox.lv

kartes attēls Apskatīt kartē

Baneri
07.11.2013 Autors: LNB

„Darot savu darbu ar prieku”
 
Sarunājas Aigars Bušs
- Labdien! Pastāsti, lūdzu, cik ilgi tu šeit strādā un kā šeit nokļuvi!
- Mani sauc Jana Tīruma, biedrībā strādāju jau gandrīz 10 gadus, esmu sociālais rehabilitētājs un mani galvenie darba pienākumi ir mājturības nodarbību, kur mācu gatavot ēst, un sporta un nūjošanas nodarbību vadīšana. 
Pirms daudziem gadiem es iestājos biedrībā. Saņēmu uzaicinājumu atnākt uz biedrību apskatīties, kas šeit notiek. Atnācu. Tad kādu laiku apmeklēju mezglošanas nodarbības pie Anniņas, bet pēc tam mani uzaicināja uz konferenci un uzreiz ievēlēja Liepājas Neredzīgo biedrības valdē. Kad kādu laiku biju darbojusies valdē, Māris Ceirulis piedāvāja strādāt par sporta darba organizatori. Tas bija pirmais gads, kad Nodarbinātības valsts aģentūra izveidoja subsidētās darba vietas cilvēkiem ar invaliditāti. 
Tā sāku strādāt sporta klubā. Kad beidzās subsidētā darba vieta, bija pārtraukums gada garumā, bet es tik un tā šeit biju un tajā pašā sporta jomā arī darbojos - organizēju turnīrus, braucām uz Cēsīm, braucām spēlēt novusu uz Carnikavu, braucām uz Daugavpili. 
Pēc tam atkal bija subsidētās darba vietas invalīdiem, un es strādāju kā sociālais rehabilitētājs. Kad biju gadu nostrādājusi, man piedāvāja mācīties par sociālo rehabilitētāju. Tas bija projekts, kuru realizēja Latvijas Neredzīgo biedrība sadarbībā ar Sabiedrības integrācijas fondu. Neredzīgi un vājredzīgi cilvēki varēja apgūt sociālā rehabilitētāja profesiju. Es nokārtoju iestājeksāmenus un tiku uzņemta studiju programmā. Studijas ilga 2,5 gadus. Pabeidzu augstskolu un turpināju strādāt. Nostrādāju apmēram gadu, un man tika piedāvāts vēlreiz iesaistīties šāda veida projektā, lai apgūtu sociālā darbinieka profesiju. Tā jau bija otrā līmeņa augstākā izglītība. Es, protams, piekritu, mani uzņēma un pagājuša gada februārī es pabeidzu augstskolu.
- Ko vēl esi mācījusies?
- Pēc augstskolas beigšanas kādu brīdi atpūtos. Un tad NVA piedāvāja iesaistīties pavārkursos, no kuriem neatteicos, jo man ļoti patīk gatavot. Domāju, ka man arī sanāk, un, ja jau es reiz strādāju ar cilvēkiem un mācu viņiem gatavot, tad kaut kādām profesionālām zināšanām tomēr ir jābūt.
- Sākumā šeit vairāk strādāji par sporta darba organizatoru. Ir pagājuši 10 gadi. Saki, lūdzu, kas tavuprāt ir mainījies šeit gan sporta dzīvē, gan biedrības darbībā kopumā!
- Man liekas, ka sporta jomā cilvēki ir kļuvuši mazliet pasīvāki. Es saprotu, ka ir krīze un naudas līdzekļi ierobežoti, arī cilvēki kļūst vecāki. Es pati pirms 10 gadiem skrēju un lecu, bet tagad daudz ko no tā nedaru. Tāpat daudzi ir aizgājuši Viņsaulē. Man ļoti žēl, ka Priekuļos vairs netiek organizēta spartakiāde. Tas tiešām bija ļoti jauks pasākums, tur sabrauca cilvēki no visas Latvijas, tur bija tiešām jautri.
- Un biedrības dzīvē?
- Biedrības dzīvē...es atceros, ja mēs kādreiz bijām darbinieki uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi, tad šobrīd mēs esam jau tuvu pie četrdesmit. Tas ir pozitīvi. Man liekas, ka jo vairāk ir darbinieku, jo darba kļūst arvien vairāk un vairāk. 
- Tam es piekrītu. Saki, vai ar cilvēkiem strādāt ir viegli, patīkami, sarežģīti? 
- Ar cilvēkiem strādāt ir grūti, ir sarežģīti, jo katrs ir personība, bet man liekas, ka es kopīgu valodu vairāk vai mazāk, bet tomēr varu atrast.
- Vai domā šeit turpināt darbu? 
- Pagaidām es neko citu neesmu plānojusi.
- Vai tev ir kāds vaļasprieks?
- Man patīk lasīt, ļoti patīk spēlēt boulingu, brīvajā laikā sportoju trenažieru zālē, man patīk braukt ar tandēmu, vasarā ļoti patīk  iet uz jūrmalu, jo tur ir miers.
- Vai pie taviem vaļaspriekiem pieder arī ēst gatavošana?
- Kādreiz jā. Kad mājās bija visi bērni, es eksperimentēju, bet tagad sev vienai es gatavoju maz. Lielākā ēst gatavošana man ir biedrībā, un man to patīk darīt.
- Tu esi lauku vai pilsētas bērns?
- Vispār es esmu pilsētas bērns, bet mana vecmāmiņa dzīvoja mazliet ārpus no pilsētas. Viņa turēja govis, vistas, pīles, trušus, kaķus un suņus, bija jāvāc siens, jāravē bietes, jāslauc govis. Man lauku dzīve ir pazīstama. Vasaras es pavadīju tur.
- Vai tev ir brāļi un māsas? 
- Man ir viens brālis, kurš ir jaunāks par mani. Viņš dzīvo Jūrmalā.
- Un cik tev ir bērni?
- Man ir trīs pieauguši bērni.
- Kāds ir tavs novēlējums cilvēkiem?
- Esiet labestīgi viens pret otru, mīliet viens otru, cieniet viens otru un palīdziet viens otram!
 


JAUNĀKIE PROJEKTI
NODERĪGAS SAITES


Šī mājas lapa ir veidota ar Islandes, Lihtenšteinas un Norvēģijas finansiālu atbalstu EEZ finanšu instrumenta un Norvēģijas valdības divpusējā finanšu instrumenta ietvaros
un ar Latvijas valsts finansiālu atbalstu no Sabiedrības integrācijas fonda. Par mājas lapas saturu atbild Liepājas Neredzīgo biedrība.