Apakšizvēlne
Aptauja

Liepājā, renovējot ielas, uz ietvēm tiek iestrādātas reljefās vadlīnijas, kuras paredzētas, lai cilvēkiem ar redzes traucējumiem atvieglotu pārvietošanos:





Lasīt aptaujas rezultātus
Kontakti
Adrese:
Ganību iela 197/205 Liepāja,
LV – 3407

Tālrunis:
+371 63431535,
+371 22007874

Fakss:
+371 63407115

E-pasts:
info@redzigaismu.lv,
liepajas_nb@inbox.lv

kartes attēls Apskatīt kartē

Baneri
23.10.2012 Autors: LNB

 „Dzīvē svarīgākās lietas nav materiālās”

Sarunājas Aigars Bušs

Aigars: Labdien! Pastāsti, lūdzu, kā tevi sauc, kā šeit nokļuvi un ko dari?
Verners: Nu, jautājums nav pārāk sarežģīts.
- Mums nekas sarežģīts nebūs.
- Mani sauc Verners Šteinbergs. Šeit nokļuvu pagājušā gada rudenī, septembrī, kad iepriekšējā darbiniece Sandra Purmale beidza savu darbiņu. Biedrībai bija vajadzīgs specializēto datortehnoloģiju skolotājs. Atnācu uz darba interviju, iepazinos ar darāmo, un, pēc sarunas, biedrības vadītājs Māris piekrita mani pieņemt darbā.
- Kā tu uzzināji, ka šeit ir brīva darba vieta?
- Tas bija interesanti. Mana māsa par to bija uzzinājusi, un tad no viņas uzzināju arī es, ka tā vieta ir brīva.
- Tev ir māsas, brāļi?
- Man ir jaunāks brālis un māsa.
- Esi pilsētnieks vai lauku puika?
- Mani vecvecāki ir laucinieki, bet tēvs un māte – pilsētnieki. Arī es esmu piedzimis tepat Liepājā. Visi vecvecāki, kas dzīvoja laukos jau ir miruši. Palikušas vien lauku mājas. Šad tad tur aizbraucam, dažreiz arī kaut ko iesējam un iestādam, bet tas notiek ļoti reti.
- Kur strādāji iepriekš?
- Pirms tam strādāju Liepājas internātskolā par saimniecības daļas vadītāju un datortīklu administratoru. Pieskatīju, lai visa tehnika, kas skolā ir, darbotos bez aizķeršanās. Nodarbojos arī ar saimnieciskām lietām, organizēju darbus santehniķiem, elektriķiem un citiem.
- Biji skolas saimnieks?
- Jā, skolas saimnieks uz pusslodzi. Internātskolā nostrādāju no 2008. līdz 2011.gadam. 
- Kāpēc izlēmi aiziet?
- Radās iespēja būt šeit. Domāju, ka šeit varēšu darīt ko vērtīgāku. Man likās, ka šeit varēšu pielietot savas prasmes un būšu noderīgs cilvēkiem, kuriem ir invaliditāte. Bija vēlēšanās vairāk strādāt ar cilvēkiem, iepriekš vairāk bija jāstrādā ar tehniku, ar saimnieciskām lietām. Protams, arī tās ir vajadzīgas, bet man tuvāks darbs ar cilvēkiem. 
- Te jau sanāk darīt gan to, gan to. Ja kādai no kolēģēm “nobirst” datori, tad jau tu ej un skaties, tad tev sanāk arī ar tehniku pastrādāt.
- Jā, vēl arī mācu cilvēkiem darboties ar datoriem. Pirms tam sešus gadus biju skolotājs. Strādāju gan internātskolā, gan 4 gadus Madonas rajonā Grostonas draudzes skolā mācīju matemātiku un informātiku. 
- Tu māki iemācīt?
- Nezinu, es mēģinu to darīt. Kā man sanāk, tā sanāk, cilvēki saka, labi mākot iemācīt. Taču ir cilvēki, kuriem grūti iemācīt. Skolotājam būt no vienas puses ir tāds svētīgs darbs, bet no otras puses… Mēdz teikt, ka ārstu darba kļūdas guļ kapos, bet skolotāju – staigā pa pasauli (smejas).
- Kāda ir tava izglītība?
- Esmu beidzis Liepājas 1. vidusskolu, paralēli mācījos arī mūzikas skolā – spēlēju čellu. Tad iestājos Rīgas Tehniskajā universitātē un pabeidzu bakalaura programmu radiotehnikas un sakaru tehnikas fakultātē. Paralēli iesāku mācīties pedagoģiju, bet tā arī nepabeidzu. Pēc tam, kad strādāju Madonas rajona skolā, atsāku pedagoģijas studijas, bet, dažādu apstākļu dēļ, nepabeidzu. 
- Zinu, ka tu spēlē ģitāru. 
- Ar ģitāru bija tā. Tā kā esmu mācījies mūzikas skolā, tad notis man nav svešas, es no tām nebaidos, dziedāt man arī patīk, bet, čellu spēlējot, tā īsti nepadziedāsi. Mani vienmēr interesējusi ģitāras spēle, kad mācījos vidusskolā, klasesbiedrs pašmācības ceļā bija iemācījies ļoti labi spēlēt ģitāru, un viņš mani iepazīstināja ar savu privātskolotāju. Es pie viņa pāris mēnešus pamācījos, bet tālāk mācījos patstāvīgi – akordus, kustināju pirkstiņus, mācījos jaukas dziesmas.
- Kādi ir tavi vaļasprieki, aizraušanās?
- Man ļoti interesē lasīt grāmatas par garīgām un kristīgām tēmām, tās man palīdz paplašināt redzesloku un arī dzīvē dziļāk izprast dažādus jautājumus. Saprast sevi, saprast citus cilvēkus. Grāmatu pasaule ir tāda noslēpumaina pasaule, kas mani ļoti interesē. Tā es vairāk uzzinu arī par citiem cilvēkiem. Man patīk arī sportot, patīk volejbolu spēlēt, lai gan beidzamā laikā ar to neesmu nodarbojies. Patīk uz pirtiņu aiziet, dažreiz es skrienu, kad neesmu slinks.
- Vai esi ceļotājs?
- Jā, dažreiz braucu pats, dažreiz organizēju nelielus ceļojumus citiem. Esam bieži braukuši uz Šveici, esmu tur organizējis kristīgu nometni. Ja Dievs dos, arī šogad braukšu uz turieni ar mazo mikrobusiņu, kāds varbūt brauks arī līdzi. Ir bijušas reizes, kad esmu noorganizējis tādu lielāku autobusu, bet tas ir bijis par smagu, neesmu varējis pārskatīt tik lielu „ganāmpulku”. Jūtu, ka man nav spēju tikt galā ar tik daudz cilvēkiem.
- Kur vēl esi bijis?
- Esmu braucis cauri Lietuvai, Polijai, Vācijai. Tās valstis ir redzētas. Ir bijusi reize, kad esmu ceļojis ar autostopiem – tāds ekstrēms pasākums. Ar draugu tā aizbraucām uz Rumāniju, tad līdz Šveicei un atpakaļ atkal ar autostopiem. Tas brauciens man sanāca gandrīz mēnesi ilgs. Izbraucām jūlija vidū un atgriezāmies augusta vidū. Tajā laikā biju bezdarbnieks un man nebija daudz līdzekļu. Bija vēlēšanās kaut kur aizbraukt, šādi to izdarīju. 
- Vai uz datormācībām nāk daudz cilvēku?
- Cilvēki nāk, nevaru pateikt vai tas ir daudz, vai maz. Regulāri nāk gan pensionāri, gan redzes invalīdi. Cilvēki ir visu dienu, dažreiz pat pa divi trīs vienlaicīgi. Bez tam man datorapmācībā ir palīdze Rita. Darba pietiek, jo nodarbojos arī ar dažādiem projektiem. 
- Vai raksti projektus?
- Nerakstu, es palīdzu tos realizēt. Projektu realizācija man ir kaut kas jauns. Zināju, kas ir projekts, ka caur to piesaista finanses, lai realizētu kādas labas domas, ieceres. Man dalība projektā ir kaut kas jauns un nebijis. Priecājos, ka Māris man uzticēja šādu pienākumu. Nav viegli, pašreiz palīdzu realizēt projektu, kas saistīts ar cilvēku ar invaliditāti nodarbinātību, ar likumdošanas izpēti šajā jomā. Varbūt caur to radīsies kādas saulainākas cerības cilvēkiem ar invaliditāti Latvijā, varbūt Latvijas likumdošana kļūs labvēlīgāka, lai uzņēmēji varētu iesaistīt darbā vairāk invalīdu. Man ir ļoti labi kolēģi, kas man palīdz – Māris un Daina.
- Ko vēlies pateikt lasītājiem un klausītājiem?
- Es gribētu pateikt tā, ka dzīvē vissvarīgākās lietas nav materiālās, bet gan garīgās. Tās dod cilvēkam un viņa iekšējai būtībai jēgu. Ja mums ir daudz materiālās lietas, bet garīgi esam nabagi, tad patiešām esam nabagi. Turpretī, ja mums nav daudz materiālo lietu, bet savā sirdī un savā garīgajā pasaulē esam bagāti, tad mums vienmēr ir ar ko dalīties ar citiem. Mans novēlējums, lai cilvēki šeit biedrībā meklētu arī garīgās vērtības un ticību – ticību Radītājam, Dievam un Glābējam. 
- Paldies par interviju un veiksmi turpmākajā darbā!
 
“Uzdrīkstēties vairāk”
Sarunājas Aigars Bušs.

- Labdien, pastāsti, lūdzu, par sevi, kā tevi sauc?
- Mani sauc Inga Sekača.
- Ko tu šeit dari un kā nokļuvi biedrībā?
- Es strādāju par sociālo rehabilitētāju un pielāgoto fizisko aktivitāšu pasniedzēju. Šeit nokļuvu, izlasot darba sludinājumu NVA mājas lapā, pieteicos, mani uzaicināja uz darba interviju un pieņēma.
- Vai tu strādā kādā projektā?
- Jā, uz projekta laiku līdz 2013. gada jūlijam.
- Kas tas ir par projektu? 
- Projekts ir pensijas, pirmspensijas vecuma cilvēkiem un cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem.
- Kas tajā notiek?
- Projektā tiek īstenoti 9 nodarbību moduli - klūdziņu pīšana, floristika, dekoratīvā apstrāde, filcēšana, pielāgotās fiziskās aktivitātes, pirts un datormācība. Vēl ir modulis „Dzīves skola” un rokdarbi. Projektā iesaistīti 80 cilvēki, un katram paredzētas 400 nodarbību stundas. Katrs var piedalīties aktivitātēs pēc izvēles.
- Kā tu jūties pie mums?
- Labi jūtos, man ļoti patīk. Kolektīvs ir ļoti labs.
- Vai pirms tam kaut kur strādāji? 
- 22 gadus nostrādāju par medmāsu. 1990. gadā pabeidzu Liepājas medicīnas skolu, tad līdz 1996. gadam strādāju Pāvilostas slimnīcā. Kad to likvidēja, līdz 2000.gadam strādāju pansionātā. Esmu strādājusi arī Pāvilostas bērnu dārzā un skolā par māsiņu, bet pēdējos 5 gadus strādāju Liepājas reģionālās slimnīcas neiroloģijas nodaļā.
- Tas bija smags darbs, vai ne?
- Jā, ļoti smags.
- Kāpēc aizgāji prom no medmāsas darba?
- Pirmkārt darbs bija smags, otrkārt – gribējās kaut ko pamainīt. Esmu paralēli darbam Liepājas Universitātē ieguvusi augstāko izglītību, apguvu sociālā rehabilitētāja profesiju, nu radās iespēja strādāt šajā jomā.
- Tu pati neesi liepājniece?
- Nē, neesmu gan, dzīvoju Pāvilostā. Katru rītu braucu uz darbu un vakarā braucu mājās.
- Grūti taču tā izbraukāt?
- Nē, sākumā likās grūti, nu jau esmu pieradusi. Vairāk kā piecus gadus braukāju, jo Pāvilostā nav iespējas strādāt.
- Vai tev ir kāds vaļasprieks?
- Jā, man ir vaļasprieks – tā ir sēņošana.
- Vai tu visas sēnes pazīsti?
- Pazīstu gandrīz visas, kuras nepazīstu – mājās nenesu.
- Tās ir tās vienreiz lietojamās sēnes, skaidrs.
- Otrs lielais vaļasprieks man ir rokdarbi – adīšana. Visi tumšie vakari ziemā un rudenī paiet adot. Dārzs arī man ir - vienkāršs piemājas dārziņš, kurā aug puķes.
- Varbūt tev ir kāds novēlējums citiem?
- Cilvēkiem novēlu uzdrīkstēties vairāk, tad viss sanāks.
- Tas ir labs vēlējums. Paldies par interviju un, lai tev veicas turpmāk darbā!


JAUNĀKIE PROJEKTI
NODERĪGAS SAITES


Šī mājas lapa ir veidota ar Islandes, Lihtenšteinas un Norvēģijas finansiālu atbalstu EEZ finanšu instrumenta un Norvēģijas valdības divpusējā finanšu instrumenta ietvaros
un ar Latvijas valsts finansiālu atbalstu no Sabiedrības integrācijas fonda. Par mājas lapas saturu atbild Liepājas Neredzīgo biedrība.