Visvaldis Gansons
“Nestaigā sapņodams!”
Labdien, cienījamo lasītāj! Šoreiz pastāstīšu kādu atgadījumu, kas ar mani notika Strazdumuižā, un tas atkal būs par apmaldīšanos. Šādi stāsti manā atmiņā ir vairāki, un, ja vien, cienījamo lasītāj, es ar tiem jums neesmu apnicis, varu padalīties arī turpmāk. Tagad es tos atceros ar smaidu un labprāt, pat ar humora pieskaņu, tos pastāstu, bet atzīšos, ka toreiz smaidīt man nemaz negribējās.
Šeit, skaidrības labad, jāizdara neliela atkāpe. Strazdumuižas rehabilitācijas centrā es nonācu nelaikā. Kad tur ierados, apmācības kurss jau bija gandrīz pusē, bet es biju optimisma pilns un nekādās depresijas neielaidos. Ar lielu sparu metos šajā procesā iekšā. Visas bija it kā dzīvē tik labi pazīstamās lietās, izņemot braila rakstu. Piedalījos gan plānotos, gan neplānotos pasākumos, pat laidos dažādās dēkās. Mums bija laba, draudzīga kompānija, un, kā jau paši zināt, tad jautrības arī netrūkst.
Bet tad visai jautrībai pienāca gals. Maniem cīņu biedriem apmācību laiks beidzās, un es paliku viens. Vēl trakāk. Sākās vasaras atvaļinājumu laiks, un gandrīz visi centra darbinieki devās brīvdienās. Paliku viens ar rehabilitētāju. Nodarbības jau man nebeidzās, bet dienas režīms gan izmainījās. Līdz šim mūs katru rītu pie viesnīcas (tā lepni dēvēja mūsu toreizējo dzīves vietu) sagaidīja kāds no rehabilitētājiem un katru vakaru visus sveikus un veselus nogādāja mājās. Viņi to darīja uz maiņām katrs savu rītu. Bet tagad, kad darbiniece bija viena, un vēl pie tam dzīvoja pilsētas centrā, mans lepnums nepieļāva, lai manis dēļ katru rītu darbu sāktu stundu agrāk un tāpat katru vakaru vēlāk beigtu. Tas gan ietilpa viņas darba pienākumos, un viņa arī to būtu pildījusi, ja vien es pašrocīgi nebūtu viņu no šī pienākuma atbrīvojis.
Es jau biju diezgan labi vajadzīgos maršrutus apgrābstījis un jutos diezgan drošs. Tā sāku viens katru rītu soļot uz ēdnīcu un pēc tam uz mācību centru. Vakaros pēc mācībām šo pašu maršrutu kātoju atpakaļ. Gadījās jau reizēm pa mazai, nenozīmīgai kļūmei, bet kopumā veicās tīri labi.
 Un tad tas notika. Bija jauka, saulaina vasaras diena. Pēc labi pavadītām nodarbībām, mēs šķīrāmies. Ļena, tā sauca manu rehabilitētāju, devās mājās, bet es uz ēdnīcu.     Tur mani, vientuļo kursantu, virtuves darbinieces bieži palutināja, piedāvājot papildus porcijas, no kurām, ja bija kas garšīgs, protams, neatteicos. Tā krietni paēdis, labā noskaņojumā, devos mājup.
Saulītes stari lauzās cauri koku lapotnei, kāds liepas zars maigi noglāstīja manu vaigu. Vienkārši burvīgs, patīkams vakars. Devos tikai uz priekšu, bet tad, ka tevi jupis, atrados ne vairs uz takas, bet zaļajā zonā. Pataustos sev priekšā - koks, uz vienu pusi - koks, uz otru pusi - koks, grozies kur gribi - visur koki. Galīgi apstulbu. Viss mans maršruta plāns bija pagaisis, patiesībā tas manā prātā nebija jau labu laiku. Pirms es iedrāzos šajā vietā, man vajadzēja zināt, ka šeit krasi jāpagriežas sānis un pēc dažiem soļiem jāturpina ceļš tālāk. Vārdu sakot, jāizdara tāds zigzaga līkums, bet nu es te grozos kā vista pakulās, nezinādams ne rīta, ne vakara.
Šajā brīdī pa ielu gāja kāda sieviete ar bērnu ratiņiem un, redzēdama, ka es nesaprašanā grozos, piedāvājās man palīdzēt. Bet uzzinājusi, ka dodos uz viesnīcu, viņa, tāpat kā daudzi vietējie, nezināja, kur tā atrodas. Interesanti, cilvēki šeit ir laipni un izpalīdzīgi, bet kur atrodas tāda lepna iestāde kā kursantu viesnīca, daudzi nezina. Tā viņa mani uzveda uz trotuāra, norādīdama uz barjeru pēc kuras neredzīgie var orientēties, un izgaisa. Pie barjeras pieveda, bet kur es atrodos - nepateica. Apmulsumā nepaguvu arī pavaicāt.
Tā nu atkal stāvu un brīnos, nezinādams uz kuru pusi doties. Grozīdamies un taustīdamies ar spieķīti, pamanīju krūmiņus, aptaustīju ar roku un atpazinu, ka tādi krūmi ir pretim kultūras namam. Nu man viss pēkšņi kļuva skaidrs! Ieņēmu pareizo virzienu un veiksmīgi nokļuvu mājās. Sapņot ir labi, tikai jāatceras, kur drīkst un kur ne. Ne par velti mums ir teiciens, ka apmaldīties var arī trīs priedēs. Manā gadījumā tās tur bija nevis priedes, bet liepas, un cik īsti to bija - nezinu vēl līdz šai dienai.
                             

Visvaldis Gansons

“Rudens valsis”

Sārtot sāk rudenī lapas,
Ardievas vasarai teic,
Kārtojas gājputnu kāši,
Projām jau vēlas tie steigt.

Ziediem piebērtās pļavas,
Prieku, kas dāvāja tev.
Putnu skanīgās dziesmas
Līdzi tie aiznesīs sev.

Paliks vien meiteņu smaidi,
Mirdzošo actiņu dzirksts,
Dzidri skanīgie smiekli -
Silti tos glabā man sirds.

Klusi skan nesākta dziesma,
Nedejots valsis vēl skan.
Tālē pēc mīļota drauga
Klusi sirds ilgojas man.

Tālē gaist gājputnu spārni,
Burvīgās vasaras stāsts,
Līdzi tiem neteiktie vārdi,
Sapņos vien palicis glāsts.           


Imants Smirnovs

„Baltais spieķis”

Prom vasara, jau saule silda skopāk,
Drīz, iespējams, būs pirmās salnas klāt.
Ar Balto spieķi, kā ar draugu kopā
No sirds tu vari mīļi parunāt.

Šim spieķim vari droši uzticēties,
Nekad šis spieķis tevi nepievils.
Vai esi pilsētā, vai lauku sētā,
Vai tev visapkārt klusi šalko sils.

Šo spieķi pazīst autovadītāji,
Tie noteikumus likuši aiz auss.
Kā īstiem goda džentelmeņiem klājas,
Tev ielai pāri iet tie smaidot ļaus.

Vai darbs, vai atpūta, lai labi sokas!
Par godu mūsu senču Tēvzemei!
Ņem Balto spieķi droši savās rokās
Un pretī jaunai dzīves dienai ej!

”Rudens deja”
Vējš sagriež lapas rudens dejā,
Pirms ļauj tām zemē nolaisties.
Vēss saules stars spīd manā sejā,
Vējš sagriež lapas rudens dejā.
Varbūt tās kritīs manā dzejā,
Bet var jau būt, ka kautrēsies.
Vējš sagriež lapas rudens dejā,
Pirms ļauj tām zemē nolaisties.

„Neviens lai nesaka!”
Vējš nebeidz mākoņus pie debess dzīt,
Un lapas virpuļo pār dzimto māju,
„Vai kokā paliks kāda lapa rīt?”,
Es pusbalsī ar sevi sarunājos.

Vai uztraukties? Pie pilna prāta es,
Un, iespējams, vēl ilgi būšu formā.
Vai ir vēl kāds uz plašās pasaules,
Kas nav ne mirkli atgājis no normas?

Tāds rudens laiks. Un pats es rudenīgs,
Jau termometrs gandrīz nulli rāda.
Bet dziļi manī cerība vēl dīgst,
Kāds puikiņš nosmīn: „Onkulis jūk prātā!”

Reiz izplēnēs ir viņa ugunskurs,
Kā pavadonis vecums soļos blakām.
Lai tādus vārdus, kas kā sāpe dur,
Neviens nekad lai viņam nepasaka!


Fricis Svipsts

„Vēja niķis”

Vējš jautri iemet lietussargam brāzmas pliķi,
Un tūdaļ strauji tas tiek projām rauts,
Jo vējam piemīt tādi negaidīti niķi,
Un pajokot ar mums tam vienmēr ļauts.

Var dusmoties par vēja draiskulīgo joku,
Bet rudens taču atkal mums ir klāt,
Es savu lietussargu tomēr kopā loku,
Lai vējš skrien kokiem rudens zeltu purināt.


Ida Kronberga

“Staigājot ar balto spieķi”

Ar balto spieķi eju,
Tad mazāk bailes izjūtu.
Kā ar pagarinātu roku rīkojos,
Taustoties ceļu meklēju.

Kad iedomāju iet,
Tveru spieķa rokturi ciet.
Par ceļu cieši jāpiedomā,
Lai laimīgi nokļūtu galā.

Var šķērslis ceļā uzrasties,
To uzmanīgi apeju, patiesi!
Tomēr viegli var apmaldīties,
Tāpēc mēģināšu nebaidīties.

Nevajag baidīties, bet apzināties,
Ka Dievs ir ar mums un sargā katru no mums.
Lai tikai viņu saklausām,
Paši mīlestībā, ticībā dzīvojam.