„VISLABĀKAIS DRAUGS”
(Pēc ārzemju materiāliem internetā)
Ir teiciens, ka suns ir cilvēka labākais draugs. Tātad, neredzīga cilvēka labākais draugs ir viņa pavadoņsuns.
Pavadoņsuns – tā ir brīvība, mobilitāte un drošība, suns ir kā sava saimnieka „acis”. Tas sniedz psiholoģisko atbalstu, uzliek jaunus pienākumus, tā ir jauna sabiedrība.
Par pirmajām īpašajām attiecībām starp suni un neredzīgu cilvēku ziņu nav. Bet agrīnākais zināmais piemērs ir attiecināms uz mūsu ēras pirmo gadsimtu, par ko liecina Senās Romas pilsētas Herkulaneumas drupās atklātais sienu gleznojums. No viduslaikiem saglabājušies koka šķīvji ar zīmējumu, kā neredzīgs cilvēks iet aiz suņa, turoties pie pavadas.
Pirmais zināmais mēģinājums sistemātiski trenēt suņus neredzīgo atbalstam noticis 1780.gadā „Les Quinze-Vingts” neredzīgo hospitālī Parīzē. 1788.gadā Jozefs Riesingers, neredzīgs sietu darinātājs no Vīnes, bija uztrenējis savu špica sugas suni tik labi, ka nezinātāji, vīram ejot, nevarēja pateikt, ka viņš ir neredzīgs. 1819.gadā Neredzīgu cilvēku apmācības institūta dibinātājs Johans Vilhelms Kleins no Vīnes, publicēja grāmatu par neredzīgu cilvēku apmācību, tai skaitā par sargsuņu apmācību darbam ar neredzīgajiem. Diemžēl nav liecību, ka viņa idejas jebkad būtu izmantotas. Šveicietis Jakobs Birrers 1847.gadā aprakstīja savu pieredzi, kuru guvis piecus gadus par pavadoni izmantodams suni, kuru pats arī apmācījis.
Nav vēsturisku datu par to, ka pavadoņsuņi darbam ar neredzīgajiem tiktu speciāli apmācīti pirms 1.Pasaules kara. Šī kara laikā Vācijā darbojās doktors Gerhards Stellings, kurš trenēja suņus - izlūkus vācu armijai. Nežēlīgā kara rezultātā simtiem tūkstoši karavīri tika sakropļoti, milzums karotāju zaudēja redzi - vairums indes iedarbības dēļ. Lielākoties tie bija jauni vīrieši, kam nepienācās pensija, bet kuriem vajadzēja turpināt strādāt.
Stellingam radās ideja par pavadoņsuņu apmācību. Kā viņš pats atzina, tas noticis kādā hospitālī, kuru doktors apmeklēja. Tur viņš savu līdzpaņemto suni atstāja kopā ar kādu neredzīgu pacientu, bijušo karavīru, bet pats aizgāja nokārtot savas lietas. Atgriezies Stellings ieraudzīja, ka neredzīgais pastaigājas kopā ar suni, kurš instinktīvi izvairījās no šķēršļiem.
1916.gadā Oldenburgā Stellings nodibināja pirmo pavadoņsuņu skolu, kuru nosauca „Vācu gans”. Viņš pētīja iespējamās apmācību metodes, lai būtu iespējams sagatavot uzticamus un drošus pavadoņsuņus. Skola paplašinājās un drīz tai bija filiāles Bonnā, Braslavā, Drēzdenē, Esenē, Freiburgā, Hamburgā, Magdeburgā, Minsterē un Hannoverē. Tajās kopā sagatavoja apmēram 600 suņus gadā. Saskaņā ar datiem, pavadoņsuņus piedāvāja ne tikai demobilizētajiem karavīriem, bet arī neredzīgajiem cilvēkiem Lielbritānijā, Francijā, Spānijā, Itālijā, ASV, Kanādā un Padomju Savienībā. 1926.gadā šī skola savu darbu izbeidza.
Taču neilgi pēc tam kāds Krāmers nodibināja suņu apmācības skolu Vācijā, Potsdamā, kuras darbība izrādījās sekmīga. Tika pielietotas jaunas metodes suņu trenēšanā, un katru mēnesi skolu beidza 12 pilnībā apmācīti suņi. Kopumā skolā tika apmācīti 2500 suņi, no kuriem tikai 6% pēc tam izrādījās nederīgi kā pavadoņi.
Šīs iniciatīvas veicināja interesi arī Amerikā. Amerikānietei Dorotijai Harisonai Eustisai piederēja suņu skola Šveicē, kurā trenēja dzīvniekus armijas, policijas un muitas vajadzībām. Padzirdējusi par Potsdamas suņu skolu, viņa, pavadīdama tur vairākus mēnešus, uzmanīgi izstudēja tajā izmantotās apmācību metodes. Atpakaļ uz Ameriku Eustisas kundze aizbrauca tik iedvesmota, ka pat uzrakstīja rakstu par redzēto un piedzīvoto. Šo ziņu 1927.gada oktobrī publicēja prestižā avīze „Saturday Evening Post”.
Moriss Franks, jauns, neredzīgs amerikānis no Nešvilas, kurš kādā negadījumā bija pilnībā zaudējis redzi, un tāpēc atkarīgs no citu palīdzības, padzirdēja par šo rakstu un nopirka avīzes eksemplāru. Vēlāk viņš atzina: „Par pieciem centiem es nopirku avīzi, kura man šķita miljons dolāru vērta. Tā izmainīja visu manu dzīvi!”
Viņš uzrakstīja vēstulē Eustisas kundzei, ka būtu priecīgs palīdzēt viņai uzsākt pavadoņsuņu kustību Amerikas Savienotajās Valstīs, kā arī lūdza apmācīt viņam vācu aitu suni. Franks apliecināja gatavību pēc tam apmācīt citus neredzīgos, kā iegūt neatkarību ar pavadoņsuņa palīdzību. Eustisas kundze uzaicināja viņu ciemos, lai apmācītu gan viņu, gan vācu aitu suni Budiju. Moriss Franks bija pirmais amerikānis, kuram bija savs pavadoņsuns.
Šī sekmīgā pieredze 1928.gadā iedrošināja Eustisas kundzi atvērt personīgo pavadoņsuņu skolu, vispirms Vīvejā Šveicē un pēc tam arī ASV. Skolu nosauca „Redzīgā acs”. Nosaukums ņemts no Zālamana pamācībām 20; 12 - „Dzirdīgu ausi un redzīgu aci - abas divas dara Tas Kungs”. Šī skola bija pirmā, kurā apmācības notika pēc modernām metodēm. Gada beigās jau septiņpadsmit neredzīgi amerikāņi varēja sākt dzīvot neatkarīgāku dzīvi ar pavadoņsuņu palīdzību. Pateicoties Dorotijas enerģijai un kompetencei, pavadoņsuņu kustība izplatījās visā pasaulē.
1930.gadā divas britu sievietes, Mjuriela Krūkija un Rozamunde Bonda, uzzināja par „Redzīgo aci” un uzrunāja Dorotiju Eustisu, kura atsūtīja pie viņām vienu no saviem suņu treneriem. 1931.gadā tika uzsākta pirmo četru britu pavadoņsuņu apmācība, un trīs gadus vēlāk jau tika nodibināta Neredzīgo cilvēku pavadoņsuņu asociācija.
Labie rezultāti un strauji augošais pieprasījums bija iemesls, lai šādas skolas rastos Francijā, Itālijā, Anglijā, Beļģijā, ASV un citās pasaules valstīs. Taču ir vēl arī tādas valstis, kurās šādu skolu nav, līdz ar to neredzīgiem cilvēkiem nav iespējams saņemt pavadoņsuņa pakalpojumus. Piemēram, Tuvajos Austrumos tikai Izraēlā ir šāds suņu apmācības centrs (labāka situācija nav arī mūsu valsī, jo kā mēs zinām, tad pavadoņsuņi Latvijā šobrīd netiek apmācīti).
Lai gan suņi -pavadoņi ir kalpojuši neredzīgiem cilvēkiem jau vairāk nekā 60 gadus, laiks, kad sabiedrībā vairs netiek uzdoti jautājumi par viņu noderīgumu, ir daudzreiz īsāks. Līdzcilvēki šobrīd apbrīno to, kāda savstarpēja uzticība un saskaņa valda starp suni un viņa neredzīgo saimnieku. Pagātnē daudz bija tādu, kas iebilda pret pavadoņsuņu izmantošanu, tika izvirzītas apsūdzības šo suņu paverdzināšanā, bija tādi, kas uzskatīja, ka suns - pavadonis noniecina neredzīgo cilvēku, ka tie kļūst par izrādīšanās objektiem.
Šobrīd ir zināms, ka suņi - pavadoņi var palīdzēt cilvēkiem arī ar cita veida invaliditāti, gan neredzīgiem un nedzirdīgiem, gan cilvēkiem ar psihiskiem traucējumiem utt.
Ja suņi varētu runāt, tie teiktu: „Beidziet strīdēties! Ļaujiet mums vienkārši darīt savu darbu, palīdzot cilvēkiem, kurus mēs mīlam!”
Neredzīgam cilvēkam pavadoņsuns ir visa viņa dzīve, tā ir pilnīga paļaušanās uz suni. Suns rada jaunas iespējas un nodrošina brīvību. Suns ir pašaizliedzības, bezierunu sadarbības un mīlestības iemiesojums, viņam piemīt izpratne un spēja pārvarēt grūtības, kas rodas galvenokārt no pavadāmās personas ierobežotajām iespējām. Suņa klātbūtne ikvienā situācijā, ikkatrā laika sprīdī rada drošību savam saimniekam.
Savukārt sunim ir jāsaņem mīlestība, rūpes un cieņa. Tas viss apmaiņā pret pilnīgu ziedošanos savam saimniekam. Cik daudzi no mums, cilvēkiem, to spētu? Nav pārspīlēts apgalvojums, ka pavadoņsuns, ar visām viņam piemītošajām īpašībām, ir simbolisks Darba Suņa tēls.
Ir noteikts, ka pavadoņsuņu skolu telpām jābūt veidotām tā, lai tās atbilstu suņu vajadzībām no viņu dzimšanas brīža līdz tam laikam, kad tas kļūst par diplomētu pavadoņsuni. Tur ir dzīvojamās telpas, izsniegšanas telpa, veterinārais centrs, operāciju telpa, pēc-operāciju telpa, nodaļa mazuļiem, treniņu un izolācijas telpas, vingrināšanās telpas, parki, brīvdabas telpas suņiem. Savrup no tām, skolās ir dzīvojamās telpas, kurās notiek mācības neatkarīgi no dienas apmācībām.
Ir septiņi priekšraksti, kuri jāievēro:
1.nesamulsiniet pavadoņsuni tā darba laikā;
2.nepiedāvājiet barību sunim, kamēr tas pavada neredzīgu cilvēku;
3.neredzīgs cilvēks kopā ar pavadoņsuni ir jāielaiž ikvienā publiskā vietā;
4.no pavadoņsuņa nav jābaidās, tas nekad nenodarīs ļaunu;
5.ja jums ir suns, tad, lai novērstu negadījumus, nelaidiet to pie pavadoņsuņa, kurš iet kopā ar neredzīgu cilvēku;
6.neaiztikt pavadoņsuņa iejūga rokturi, tas tiek lietots tad, kad ar suni kopā dodas neredzīgs cilvēks;
7.nebaidieties, ka pavadoņsuns pārnēsās slimības vai parazītus - tiem vienmēr ir izcila veselība, un tam ir apliecinājums par nokārtotiem ikgadējiem eksāmeniem.

Pavadoņsuņu šķirnes.
Pavadoņsuņu apmācībai galvenokārt izmanto     trīs suņu šķirnes – labradorus retrīverus, zeltainos retrīverus un vācu aitu suņus. Pieredze liecina, ka tieši šo šķirņu suņi sevi vislabāk pierādījuši darbā. Aprakstā „Suņu inteliģence” eksperts Stenlijs Korens raksta, ka tieši šo šķirņu suņiem ir vajadzīgi mazāk kā pieci vingrinājumu, lai saprastu jauno kārtību. Viņi ir spējīgi ātri atcerēties, nekavējoties reaģēt, ja komanda ir izteikta pat no attāluma, šie suņi ir uzcītīgi mācībās. Sākotnēji trenēja tikai vācu aitu suņus, bet par iespējamiem apmācīt atzina arī beļģu aitu suņus, pāris bokseru šķirnes, kā arī labradorus retrīverus un zeltainos retrīverus. Taču iepriekš minētā trijotne par piemērotākajiem tika atzīti savas inteliģences, ārkārtīgi mierīgās dabas un uzticības dēļ.
Pavadoņsunim jāizrāda izcila apdomība, tas nedrīkst būt nervozs, viegli iebaidāms vai agresīvs. Šiem suņiem jābūt mierīgiem, paklausīgiem un disciplinētiem. Dzīvnieku uzvedības eksperts Klaudio Gerzovihs no Argentīnas teicis, ka labradors retrīvers ir pavadoņa paraugs, tas pierod pie ikvienas vides, tas ir inteliģents, sirsnīgs, paklausīgs, tam iedzimta ir vēlme iepriecināt savu saimnieku draudzīgā, miermīlīgā veidā. Tas ir kā prototips īstam ģimenes sunim - izcili satiks ar bērniem, mīlēs savu saimnieku un atbildīgi pakļausies apmācību procesam. Tas nebūs suns, kurš nepārtraukti ries un būs nervozs. Taču ar šo suni ikdienas būs jānodarbojas, lai tas varētu izkustēties, izskrieties un atkārtot iemācītās komandas.
Arī zeltainais retrīvers pēc dabas ir līdzīgs labradoram – viņam ir brīnišķīga daba un iedzimts talants apgūt komandas, tas ir lielisks suns terapijai, pavadīšanai vai darbam. Tāpat tas lieliski sapratīsies ar bērniem, tomēr uzticības līmenis savam saimniekam būs zemāks.
Pirms retrīveru ierašanās uz skatuves, vācu aitu suņi bija vienīgā suņu šķirne, kurus lietoja kā pavadoņsuņus. Šobrīd tā ir trešā labākā izvēle, jo šo suņu sauklis varētu būt - „nekad pirmais, bet vienmēr otrais it visā”, kas tomēr liecina par šo suņu iespējamo nepastāvīgumu. Vācu aitu suņu labās īpašības ir izcilās piemērošanās spējas nelabvēlīgiem apstākļiem, labās attiecības ar ģimeni, tas ir iecietīgs pret svešiniekiem, kuri zināmi viņa saimniekam, bet agresīvs pret tiem svešajiem, kuri ienāk mājas teritorijā. Tie spēj rīkoties ātri un droši, šiem suņiem piemīt izcila smaržu izjūta un tie ir psiholoģiski ārkārtīgi līdzsvaroti, instinktīvi reaģē neparedzamās situācijās, tiem piemīt ārkārtīgi laba atmiņa. Šīs īpašības ir tādas, kādas nepieciešamas labam pavadoņsunim.