Maiks Endikots
 „Atrodi ceļu!
Stāsti par Jaitsu, pavadoņsuni ar kaklasiksnu”

 (4.turpinājums)
„Televīzijas studijā”
„Bet mēs visi, atsegtām sejām, Dieva godību redzēdami kā spogulī, topam pārvērsti Viņa paša līdzībā no spožuma uz spožumu. To dara Tā Kunga Gars” /2.Kor. 23,; 18/

Televīzijas atjautības spēle? Mēs ar Jaitsu skatījāmies viens uz otru, kamēr es pētīju režisora ielūgumu. Jaitss likās domīgs - vai arī man tikai tā likās. Pavadoņa sunim taču ir savs cilvēks par ko parūpēties. „Viņi mums piedāvā atalgojumu”, es teicu.
Noteiktajā dienā mēs ar Jaitsu aizbraucām uz studiju. Jaitss ziņkārīgi izstaigāja filmēšanas telpu, man pat drusku palika neērti. Studijas mantām bija apkārt apliktas kastes trīs vai četros stāvos, kam pāri uzmests audekla gabals.
Bija doma, ka frontālā kamera rādīs mūsu grupu – trīs pretiniekus un pavadoņsuni rindas galā. Saskaņā ar scenāriju, mūsu komandas kapteinis iepazīstinās skatītājus ar mums kā četru vīru komandu, kam šajā nedēļā uzticēta piedalīšanās šovā. Bet Jaitss tā nedomāja, viņam tas likās īpaši smieklīgi. Galu galā ir atšķirība, vai filmē dresētu suni, kas uzticas visiem, vai pavadoņsuni, kurš ar gadiem paliek arvien uzticīgāks savam saimniekam.
Tiklīdz sākās mēģinājums, Jaitss piecēlās, pagriezās un apsēdās ar savu lielo melno muguru pret kameru. Šis bija veids, kā viņš izpauda savu viedokli gan par to, kas notiek, gan par to, ka viņa gods ir aizskarts. „Stop!”, iesaucās režisora palīgs. Man uz dažām sekundēm izdevās Jaitsu pagriezt otrādi, bet tam nebija nekādas nozīmes. Viņš bija apgūlies, lai gulētu, nevis tēlotu.
Negaidītu risinājumu atrada režisors, klusi Jaitsam teikdams: „Jaitss, veco zēn, es domāju, vai tu nevarētu piecelties un pagriezties, lai tevi varētu redzēt kamerā?” Ar vārda „kamera” pieminēšanu pietika. Jaitss aši pielēca kājās un pagriezās. Viņš atkal apsēdās, galvu grozot uz vienu un otru pusi. Kad visi bija no jauna pareizi sakārtoti, mēģinājums sākās. Mūsu komanda zaudēja izmēģinājuma spēlē ar tūkstošs punktiem, un mēs visi četri izkritām no spēles. Bet es biju gribējis izmantot šo iespēju – nest cilvēkos Kristus gaismu, un tik smaga sakāve īsti nebija man ieplānota.
Gaidot līdz TV studijā sapulcējas skatītāji, sāku domāt, ko tas viss nozīmē. Varbūt Jaitsa iedomība man atgādināja, cik pašcentrēta bija mana iecere. Kā Pāvils jautāju: „Vai tad mēs atkal sākam sevi slavināt?”/2.Kor. 3;1/ Jēzus ienāca pasaulē kā Pestītājs un cietējs Kalps. Viņu sita krustā un apbedīja, bet Viņš cēlās no kapa, lai dotos uz debesīm, kur Viņš valda šodien un tikai gaida, lai pienāktu laiks, un Viņš varētu atgriezties kā Godības Ķēniņš. Šajā garīgi tumšajā pasaulē, gaidot uz Jēzus atgriešanos, visi kristieši ir Kristus gaismas apgaismoti.
Kad Dievs ienāca cilvēcē (Jēzus dzimšanas mirklis), mēs redzam Dieva rīcību, kurš ienāca mūsu pasaulē un mūsu dzīvēs, un ir ticis atklāts kā dzīvs mūsu vidū. Jēzus iemājo tajos, kuri Viņu pieņem - Viņš nāk un ieņem mūs Savam Diženumam. Mēs kļūstam par Svētā Gara templi.
Diemžēl ļoti bieži daudzi kristieši runā tā, it kā viņiem piederētu tikai daļa no Dieva. Mūsu visbiežāk raksturīgākā kļūda evanģelizēšanā ir tā, ka mēs radām citos nepareizu iespaidu. Mēs it kā sakām, ka bez tā, kas pieder mums, jūs esat nabagi un ignorējami, pat piebilstot, ka viņi pazuduši un droši vien nolādēti. Vai neesam iekrituši lamatās, kad domājam, ka mums pieder Dievs vai Viņa spēks? Patiesībā tas ir Viņš un Viņa spēks, kam piederam mēs. Mēs varam saņemt Svēto Garu, bet Svētais Gars tāpēc nekļūst par mūsu īpašumu.
Jā, Dievs ir uzticams Saviem solījumiem, un, kad lūdzam saskaņā ar Viņa prātu, Viņš ir uzticams un sniedz atklāsmi par Sevi. Viņš ciena uzticamos starp Saviem ļaudīm. Bet Viņš ir Kungs, Viņš ir Valdnieks! Un mūsu daļa ir palikt pazemīgiem un ticīgiem, pārliecinātiem, ka Viņš darīs tā, kā teicis. Svarīgi, lai būtu pareizs skatījums, pareiza šo lietu sapratne, jo tas ietekmē mūsu attiecības ar Dievu un pārējiem.
Pāvils izskaidro, kādai vajadzētu būt mūsu attieksmei: „Tāpēc, ka mums ir tāda cerība, mēs runājam ar lielu drosmi...” /2.Kor.3,12/. Tādai tai vajadzētu būt. Šai drosmei jāpapildina Labā vēsts par Jēzu Kristu, tai jātiek nestai ar pazemību un mīlestību, kā Pāvils saka: „Bet mēs glabājam šo mantu māla traukos, lai spēka pārpilnība būtu no Dieva un ne no mums.” /2.Kor.4;7/. Spīdēt ar Jēzus gaismu – tas nav veids, kā parādīt, ka mums kas pieder, jo caur lūgšanām mums jāļauj Svētajam Garam mūsos augt un mūs izmantot, lai savāktu mūsu nobriedušos augļus. Bet mums jāiet blakus Jēzum – paklausībā, pazemībā un Viņu pielūdzot. Šādā veidā Viņa gaisma vairāk spīdēs caur mums, šādā sirdī būs vēlme būt Dieva svētītam ilgstoši.
„Vienu es izlūdzos no Tā Kunga, pēc kā es kāroju: ka es varu palikt Tā Kunga namā visu savu mūžu, skatīt Tā Kunga jaukumu un pielūgt Viņu Viņa Svētajā vietā.” /Psalmi 27;4/ Psalmists izsaka ilgošanos būt patstāvīgā Dieva pielūgšanā Viņa templī, Viņa godināšanas vietā. Kad nāk Svētais Gars, mēs esam pagodināti būt par Viņa templi, bet Viņš vienmēr paliek šī Tempļa pavēlnieks, un mēs esam zem Viņa varas. Kad sludinām citiem, mēs to darām zem Viņa autoritātes, saskaņā ar Viņa Vārdu un Viņa apsolījumu.
Laiks pārdomām bija beidzies. Studijā atskanēja beidzamais zvans. Mēs, sirdīm satraukti pukstot, devāmies uz studiju. Kad ieņēmām savas vietas uz skatuves - es uz krēsla, Jaitss uz paaugstinājuma, parādījās kāda dāma, maigi sakot: „Sveiki, es esmu Džiliana.” Es nezināju, ko sacīt, arī Jaitss, kā likās, bija neziņā. Viņa izvilka pūdernīcu un sāka mani „apstrādāt” – vaigu, pieri, zodu. Kad viņa bija beigusi, uz mana pleca, izdvešot smagu nopūtu, uzgūlās liela, melna galva, it kā sakot: „Nelaid to sievieti man tuvumā!” Par laimi, viņai ne prātā nenāca pieskarties Jaitsam.
Šova skatītāji tika sasēdināti, filmēšana varēja sākties. Mēs ar Jaitsu paspīdējām dažādos veidos. Viņš spīdināja savus melnos sānus, kamēr es ņēmos ar jautājumiem. Viens no tiem bija kā radīts aklam vīram. Raidījuma vadītājs teica: „Jūsu ekrānā ir bilde. Kas tajā attēlots?” Man producents bija teicis, lai es katru reizi, kad rodas jautājums par attēlu, pieliecot galvu uz priekšu. Sajutu mūsu komandas kapteiņa pieri: „Tā ir baznīca, bet fonā redzams cilvēks ar kaut kādu arābu cepuri. Es deru, ka tas ir no Tuvajiem Austrumiem.” Mēs nedaudz paklusējām, jo neviens no mums nebija bijis Izraēlā, visiespējamākā šī attēla uzņemšanas vietā.
„Vai nav kādas nojausmas?”, mūsu kapteinis skaļi vaicāja. Es kaut ko nomurmināju par Svētā Kapa baznīcu, jo tā bija vienīgā, par ko es biju kaut ko dzirdējis un varēju atcerēties. „Maiks zina atbildi!,” triumfēdams paziņoja komandas līderis.
-„Kāda tā ir, Maik?”
-”Svētā Kapa baznīca,” es atbildēju.
-„Pilnīgi pareizi!,” nokliedza raidījuma vadītājs.
-„Četri punkti Maikla komandai!”
 „Cik jauki,” nodomāju,„vienīgais jautājums, uz kuru es atbildēju pats, bija vizuāls!”
Jaitss noteikti ar mani ļoti lepojās. Stundu vēlāk mēs abi atradāmies ārā saulītē, turot galvas augstu, kā jau uzvarētāji!
(Turpinājums sekos)