Studenta māte dēlam raksta vēstuli: „Sveiks, dēliņ! Rakstu lēnām, jo zinu, ka tu neproti ātri lasīt. Tu nepazītu mūsu māju, kad pārbrauktu, jo mēs esam pārcēlušies.
Tēvam ir jauns, ļoti labs darbs. Zem viņa tagad ir 5000 cilvēku. Viņš pļauj zāli kapos. Šī tik tiešām ir pasakaina vieta. Te ir pat veļas mazgājamā mašīna. Es gan nezinu, vai tā strādā, jo pagājušajā nedēļā ieliku mazgāties palagus un kopš tās reizes neesmu tos redzējusi.
Runājot par mēteli, kuru tu gribēji, lai tev nosūtam - tēvocis Stenlijs teica, ja to sūtīsim pa pastu, tas kopā ar pogām būs pārāk smags, tādēļ mēs tās nogriezām un ielikām kabatās.
Tavai māsai šorīt piedzima bērniņš. Es vēl nezinu, vai tas ir puika, vai meitene, tāpēc nevaru pateikt, vai tu esi onkulis vai tante.
Pirms dažām dienām uzsprāga krāsns virtuvē. Mūs abus ar tēvu trieciens izsvieda ārā pa durvīm. Tā bija pirmā reize pēdējos desmit gados, kad bijām izgājuši kaut kur kopā. Pagājušo nedēļu lija tikai divas reizes. Pirmo reizi trīs dienas, pēc tam četras. Pirmdien bija tik stiprs vējš, ka mūsu vistas izdēja vienu un to pašu olu četras reizes.
Vakar Džons nejauši ieslēdza mašīnā savas mašīnas atslēgas. Mēs pa īstam satraucāmies, jo, lai dabūtu mani un tavu tēvu laukā, bija vajadzīgas divas stundas.
Kā redzi, īpaši daudz jaunumu nav, nekas sevišķs nav noticis. Tava mīlošā māte. P.S. Gribēju Tev nosūtīt kādu naudiņu, bet biju jau aizlīmējusi aploksni.”