Apakšizvēlne
Aptauja

Liepājā, renovējot ielas, uz ietvēm tiek iestrādātas reljefās vadlīnijas, kuras paredzētas, lai cilvēkiem ar redzes traucējumiem atvieglotu pārvietošanos:





Lasīt aptaujas rezultātus
Kontakti
Adrese:
Ganību iela 197/205 Liepāja,
LV – 3407

Tālrunis:
+371 63431535,
+371 22007874

Fakss:
+371 63407115

E-pasts:
info@redzigaismu.lv,
liepajas_nb@inbox.lv

kartes attēls Apskatīt kartē

Baneri
26.08.2010

MIĶELIS

Novele.

Autors: Edgars Grīnbergs (1936. – 2007.), pirmās grupas redzes invalīds

Bija pavēsa vasaras pēcpusdiena, zemi tumšpelēki mākoņi klāja debesis, vējš nikni locīja zarus un krūmus, trieca ūdens šalkas mašīnas logos tā, ka stiklu tīrītāji nespēja aizvākt no debesīm plūstošās straumes. Miķelis Sils atgriezās no garāka reisa. Uzmanīgi vērodams ceļu, šad un tad uzmezdams skatienu lietus aizplīvurotai apkārtnei, viņš stūrēja mašīnu uz dzimto pilsētu.
“Kolhida” tuvojās autobusu pieturai, kas bija slikti pārredzama, jo atradās aiz neliela pagrieziena zem simtgadīgiem kokiem, kuru zari šūpojās virs šosejas. Viņš samazināja ātrumu. Vai tad nav redzēts, ka nepacietīgākie autobusu gaidītāji stāv vai pat pašā ceļa vidū, it kā tad autobuss atnāks ātrāk... Nē, pieturā neviena nebija, tikai vientuļa kā pamests grausts čuknēja uzgaidāmā būdiņa ar izgāztām durvīm un aklām logu ailēm, pa kurām sitās lietus lāses,
-    Kad mēs augām... - Miķelis nomurmināja daudzreiz dzirdētu frāzi un uzspieda uz gāzes pedāļa. Mašīna sāka ripot ātrāk.
Pēkšņi priekšā, kā no zemes izlīdis, iznira spokains stāvs ar vējā plandošām biksēm un jaku, milzīgu kapuci kā grozu galvā. Viena roka bija izslieta gaisā, bet pie otras vējā plandījās kaut kas līdzīgs somai vai nelielam maisam. Mašīna rāvās sānis. Kauca bremzes, tad apstājās.
Miķelis atgāzās sēdeklī un ar delnas virspusi pārvilka pāri pa nosvīdušo pieri. Velns gatavais! Būtu vismaz pieturā stāvējis, bet nē, aizlien aiz krūma un tad – taisni zem riteņiem! Ko tā skola un vecāki māca, ka tādi delveri neprot pat mašīnu nobalsot? Nu, jā, būda izpostīta, tagad kā zaķim aizvējš aiz krūma jāmeklē. Droši vien pats piedalījies posta darbos. Uzbrauc tādam virsū, cik būs asaru, vaimanu un nepatikšanu...
Braukt gribētājs gramstījās gar durvīm. „Sadzēries būs vēl!” viņš jau grasījās pastiept roku, lai atvērtu durvis, bet tad tās atsprāga vaļā, un slapjā kapuce noprasīja:
- Vai jūs uz pilsētu?
- Jā, jā, rāpies taču iekšā! Nu, ko tūļājies? Vai neredzi, ka stāvam šķērsām pāri ceļam? - Miķelis izgrūda. 
Kamēr tas slapjais rausās iekšā, Miķelis, rokas uz stūres uzlicis, vēroja, kā pa vējstiklu tek ūdens straumītes, tai pašā laikā pārdomādams, kā nostrostēt pārgalvīgo zeņķi.
Noklaudzēja durvis. Kabīnē bija silti un mājīgi. Vējš, nikni šņākdams, lodāja ap mašīnu, lietus bungāja pa kabīnes jumtu.
Tas slapjais klusēdams iekārtojās sēdeklī. Šoferis arī klusēja un gaidīja, vai šis nesāks taisnoties, bet ar acs kaktiņu pamanīja augšup nozibam roku un kaut ko tumšu noviļņojam gaisā. Viņš pašķielēja vēl, tad vēl, vai nerādās halucinācijas. Nē tā nebija halucinācija. Tā bija īstenība. Viņš ieraudzīja skaistas meitenes profilu, ko puslokā ieskāva no atpakaļ atmestās kapuces izvēlies tumšs matu vilnis. Bet uz bronzas krāsā iedegušā vaiga kā pērles vizēja lietus lāses. Slaida roka parāva sintētiskās jakas rāvēj slēdzi. Kļuva redzams dzeltens svīteris, kuru izspīlēja augstas meitenīgas krūtis. Miķelis neviļus aplaizījās, mute palika vaļā. Acis izbolījis, blenza uz dievišķo radījumu, kas sēdēja iedomātā zeņķa vietā un mierīgi skatījās, kā lietus caur spīdīgiem pīķiem durstīja asfaltu. Viņa skatījās tik mierīgi, it kā nupat nebūtu bijusi par matu no nāves vai vismaz smaga sakropļojuma. „Hmm, saki nu, ka dieva Tā Kunga nav,” viņš sevī smējās, kad pārsteigums izgaisa. Bet, iedomājoties vien, kas būtu noticis, ja... Viņam no jauna pārskrēja šermuļi.
Būtu vismaz ko bildusi sevis attaisnošanai, sēž kā ar ūdeni mutē. Un blenž, it kā pirmo reizi redzētu lietu. Varbūt nespēj nemaz apjēgt, kādas briesmas tikko pagājušas secen?... nē, tāda muļķe viss neizskatās. Varbūt klusē aiz izbīļa vai vainas apziņas? Varbūt pat valodu pēkšņi zaudējusi?... Oh, bet kas par nerviem, kas par savaldību, ka var rādīt tik vienaldzīgu, mierīgu savu skaisto fizionomiju! Un tomēr būs jāaizrāda, viņš izlēma.
Bet kā par spīti, nekas pamācošs nenāca galvā. Viņš taču nevarēja tai brukt virsū ar tiem pašiem vārdiem, kas bija domāti puikam. Viņš tikai nomurmināja:
- Meitenītei laikam dzīvot apnicis... - un iedarbināja mašīnu.
Bet meitenīte, vai nu īsti nesadzirdējusi, ko šoferis tur burkšķ, vai arī uzreiz neaptvērusi teiktā jēgu, tikai vienaldzīgi paraustīja plecus. Miķelis arī vairs neko neteica un sāka stumdīt mašīnu uz priekšu un atpakaļ, lai izgrieztos labajā pusē, Šad un tad uzmezdams meitenei pa skatienam. „Hmm, liekas, tā kā redzēta.” Viņš palūkojās uzmanīgāk. „jā, šaubu nav, šis ģīmītis kaut kur jau redzēts.” Viņš gribēja to darīt daiļavai zināmu, bet laikus apķērās, ka to banalitāti mēdz izšaut daudzi stiprā dzimuma pārstāvji, kad nezina, kā uzsākt sarunu ar sev tīkamu sievieti. Nē, viņš nebūs tāds kā citi. Viņš papūlēsies atcerēties, kur viņi jau tikušies, un tad būs iemesls uzsākt sarunu. Varbūt, ka tad šai pašai arī atdarīsies mute.
Aizmugurē atskanēja nikna taurēšana. Miķelis atvēra durvis un paskatījās atpakaļ. “Oho,” vai vesela karavāna sastājusies! Ko tas baltais tik tuvu pielīdis! Viņš pamāja, lai atkāpjas, un tai pašā mirklī no baltā žiguļa izlocījās tievs garš vīrs, plātīdams rokas un muti.
- Ko tu, garā sklanda, tā auro? – viņš sauca un ieslēdza ātrumu, - aizvāc ātrāk prom savu kārbu! Citādi... Smagi piekrautā mašīna ierēkdamās kā zvērs sāka virzīties atpakaļ. Garais žiguļa vadītājs uz mirkli sastinga kā pārakmeņojies: mute palika vaļā, rokas karājās gaisā kā diriģentam, sejā parādījās šausmu izteiksme. Tad garais augums sarāvās mazs mazītiņš un veikli nozuda mašīnas salonā. Tai pašā brīdī baltais žigulis vai lēkšus atlēca atpakaļ. Miķelis nosmējās, pārslēdza ātrumu un sāka braukt.
Miķelis Sils nav vis jums uz mutes kritis! Taču meitene izstaroja tādu atturību un nevēlēšanos, tā sakot, kontaktēties, ka Miķelis apklusa.
Būtu vismaz pati ko bildusi, bet nē, sēž kā tāda... statuja un blisina savus okulārus pa logu.
- Kāpēc meitenīte skumst? - Miķelis sadūšojies jautāja.
- Es neskumstu, - atskanēja strupa atbilde.
- Kāpēc tad neko nesakāt? - Miķelis neatlaidās.
- Vai tad man, kas tikko apsēdusies jums blakus, tūliņ jāsāk žvadzināt kā tādai žagatai? - pasažiere atcirta.
- Oho, kas par atbildi! Var redzēt, ka nav ar pliku roku ņemama. Bet nekas, uzbērsim arī šai drusku ogles, lai nelecas. Un viņš deva pretī:
- Kāpēc tik nikna? Varbūt dusmojaties, ka jūs nesabraucu, ko? Vai maz apjēdzat, kas no jums būtu palicis pāri, ja... Jūs tagad gulētu uz slapjā asfalta kā ar gaļas āmuru apstrādāta gaļas karbonāde uz virtuves galda.
Meitene klusēja.
Ahā, apjēdz gan! Re, kā nosarka! Lai pārdomā, būs noderīgi priekšdienām... citādi galīgi sāk izlaisties... Tādas lelles...
-    Tas tikai pierādītu, ka esat slikts šoferis - pēc brīža meitene domīgi teica.
-    Nolāpīts! – Miķelis rupji iesaucās. – jūs neprotat uz ceļa uzvesties, bet es – slikts šoferis! Tā izskatās, ka jums tas vis tāds joks vien izliekas!
-    Nekas man neizliekas, un lieciet reiz mani mierā! Neesmu no tām...
Motors vienmērīgi dūca, pret vējstiklu plakšķēja lietus lāses.
Piķis parāvis! Neesot no „tām”... Bet kurš tad apgalvo pretējo? Vai tad parunāties vairs nevarēs?
Mašīna neatlaidīgi virzījās cauri lietus gūzmām, pieveikdama kilometru pēc kilometra. Sākās mežs. Te vējš vairs tā nevarēja ieskrieties un plosījās mazāk. Miķelis nolēma, ka jāapstājas un jāapskata mašīna no ārpuses, jāuzmet acis kravai.
Kad motors apklusa, bija dzirdama lietus grabināšanās pa kabīnes jumtu un meža smagās stenošās elsas.
Meitene nemierīgi sakustējās, pirksti krampjaini ieķērās durvju rokturī, sejā pavīdēja nemiers, bailes...
Nu dien, tā taču strādā avīžu kioskā, kur viņš šad tad piestaigā. Bet acis... Kādas dīvainas, neredzētas acis... It kā lūkojas tālē, it kā tukšumā, it kā nekur neskatās...
- Neuztraucieties, meitenīt, - viņš teica, pamanījis tās izbīli, - es arī neesmu no „tiem”, apskatīsim autiņu un laidīsim tālāk.
No aizmugures sēdekļa paņēmis dermatīna jaku, viņš pagaidīja, kamēr aizšaujas žigulis, kas joņoja pretī, baltu ūdeni šķiezdams, tad atvēra durvis. Kabīnē ieplūda mitrs, pēc meža smaržojošs gaiss. Lietus slapji plīkšķēja pret asfaltu, mežs drūmi šņāca. Viņš nolēca zemē un aizcirta durvis, sevī smiedams par meitenes izbīli. Lielas un smagas lietus lāses krita uz galvas, pleciem, izsitās cauri kreklam.
Aizslēpies aiz mašīnas, viņš ģērba mugurā jaku, kas vējā plandīdamās, sitās gar augumu kā vaļēja bura gar mastu.
Jā, nobijās gan meitēns. Ka tik nesadomā laisties lapās. Pārāk spēcīgi laikam darbojas pašaizsardzības instinkts.
Miķelis nesteigdamies apskatīja, kā turas brezents uz kravas, paspārdīja riepas, palūkojās zem mašīnas, vai atsperes veselas, lai tikai tā tur kabīnē pārliecinātos, ka tiešām apstājies, lai pārbaudītu automašīnu, bet nevis...
Viņš sevi uzskatīja par īstu vīrieti, kurš sieviešu labvēlību iemanto ar personību, bet nevis kā dažs labs – ar ietekmīgu amatu vai spožu žiguli, vasarnīcu... Bet, zaudējuši to, kļūst daiļā dzimuma acīs par nulli. Un visvairāk viņš nicināja tos vīriešus, kuri izmanto kaut kādus sev izdevīgi nejauši radušos apstākļus, un sieviete spiesta pakļauties.
Mašīnu apskatījis, lietus izpļaukāts, slapjš viņš atvēra kabīnes durvis. Meitene satraukti atkal ieķērās durvju rokturī, otrā rokā bija maisveidīga soma. Ā-ā, putniņš patiešām gatavs laisties lapās. Nu, laidies vien, laidies, ja jau tev liekos tāds... Tikai skaties, ka, no vilka bēgdams, nekrīti lāča ķetnās, tad gan spalviņas paputēs. Pa ceļu visādi braukā...
(turpinājums nākamajā numurā)

Saruna klusējot

Autors: Fricis Svipsts, I grupas redzes invalīds

Gaist saulriets sārts un norimuši vēji,
Vien liega vēsma glāstot matus skar,
Vai tāpēc, jūra, tu man klusi pačukstēji,
Ka atkal gaidi atnākt ciemos šovakar?

Daudz vārdu sacīti tev jūsmas pilni,
Sāļš skarbums dažreiz ticis piejaukts klāt.
Es atnāku ar rāmo novakara vilni,
Bez vārdiem klusēdami krastā parunāt.

Ir saulriets izgaisis, krāj jaunu spēku vēji,
Lai rītā agri vilni pamodināt var,
Es pateicos tev, jūra, jo tu atkal spēji,
Dot gaišu mieru manai sirdij šovakar.



JAUNĀKIE PROJEKTI
NODERĪGAS SAITES


Šī mājas lapa ir veidota ar Islandes, Lihtenšteinas un Norvēģijas finansiālu atbalstu EEZ finanšu instrumenta un Norvēģijas valdības divpusējā finanšu instrumenta ietvaros
un ar Latvijas valsts finansiālu atbalstu no Sabiedrības integrācijas fonda. Par mājas lapas saturu atbild Liepājas Neredzīgo biedrība.