Apakšizvēlne
Aptauja

Liepājā, renovējot ielas, uz ietvēm tiek iestrādātas reljefās vadlīnijas, kuras paredzētas, lai cilvēkiem ar redzes traucējumiem atvieglotu pārvietošanos:





Lasīt aptaujas rezultātus
Kontakti
Adrese:
Ganību iela 197/205 Liepāja,
LV – 3407

Tālrunis:
+371 63431535,
+371 22007874

Fakss:
+371 63407115

E-pasts:
info@redzigaismu.lv,
liepajas_nb@inbox.lv

kartes attēls Apskatīt kartē

Baneri
28.08.2010

Milzis
(stāsta nobeigums)

Autors: Edgars Grinbergs, pirmās grupas redzes invalīds
Oho, puis, es redzu, ka tev galva ir īstajā vietā… Bet lai zinātu, kā šņabis garšo, smeķē, tas taču ir jānoprovē, jānomēģina… Filips aizdomīgi teica.
Nebūt nē, to jau tāpat var redzēt, kā šie šķiebjas, purinās, viebjas…
Tev taisnība, puis, pārsvarā jau tas tiešām tā ir, tikai ar retiem izņēmumiem… 
Tad jau tu, Filip onkul, esi tas izņēmums,” viņš nodomāja.
Māte virtuves durvis pavērusi, sacīja, teica, ka tūlīt paēdināšot arī viņu, Raiti, lai tikai vēl mazliet pagaidot, paciešoties…
Beidzis mieloties, Filips ērtāk atlaidās dīvānā un aizvēra acis. Bet viņš nebūt negulēja, jo acis zem aizvērtajiem plakstiem kustējās. Viņš vienkārši atslābinājās, atpūtinādams ķermeni, locekļus, smadzenes. Tā pamazām vien varēja atslābināt pilnīgi visu ķermeni, pavisam īsā laikā atgūstot spēkus, mundrumu, darba spējas labsajūtu…
Pēc kāda laika Filips atvēra acis, apsēdās taisni un palūkojās pulkstenī, pie sevis noburkšķēdams, ka drīz vien šie būs klāt. Tad uzmeta puikam dusmīgu, brīdinošu skatienu, iegāja otrā istabā un aizvēra durvis.
Galvu plecos ierāvis un bailēs vai sastindzis, Raitis sēdēja ne dzīvs, ne miris, un gaidīja, kas notiks tālāk… pagāja kāds laiks, bet vēl nekas nenotika. Viņš daudzmaz nomierinājās un jau sāka šķirstīt mācību grāmatu, lai ķertos pie rēķināšanas.
Tad pēkšņi durvis ar troksni atsprāga vaļā, milzis, dusmās, niknumā izķēmotu ģīmi noprasīja, vai Raitis šņakarējis, okšķerējis pa viņa, Filipa, tašām, jeb vai te vēl kāds cits esot bijis ienācis, un bāzis savu netīro snuķi, purnu viņa mantās.
Neviens te nav bijis, kamēr esmu mājās, viņš trīcošā, drebošā balsī nomurmināja.
Ak, šitā, nu tad pastāsti, kas tev bija meklējams manās mantās! Ko tu gribēji tur atrast, uziet, ko?! Kas tev tur bija pazudis! Vai esi sācis mani izsekot, izspiegot, lai nodotu kruķiem… Nu, runā taču, atbildi, citādi tev pavisam plāni, švēri klāsies, izies… Vai tu saproti, sajēdz, ko es tev prasu, jautāju, ko…
Raitis domāja, prātoja, ka jāpasaka taču, ka somas ieraudzījis, viņš tikai gribēja pārliecināties, vai onkulis patiešām taisās no viņiem prom, kā mamma reiz bija jau agrāk izteikusies. Bet viņš, Raitis, nepavisam to nevēlējās. Jo vismaz pieaudzis vīrietis bija arī viņiem mājās. Taču nebija divi vien ar mammu kā nevienam nevajadzīgi un Dieva nepieņemti…
Bet onkulis jau sagrāba viņu aiz pleca, sāka purināt, kratīt, raustīt kā tādu lupatu lelli un kliedza: atbildi, kucēn, jeb es tavu nelietīgo dvēseli izpurināšu no tevis ārā, izkratīšu kā tādu nieku, samīšu un ar kāju izberzēšu, izrīvēšu kā tādu netīru, mikrobiem pilnu, pretīgu, riebīgu spļāvienu… Tādi okšķeri, izspiegotāji nepažēlos, bet pārdos pat bez tiem nieka Jūdasa grašiem, bet tikai savas muļķības, stulbuma, neizpratnes, sliktas, nepareizas audzināšanas dēļ… Krievu okupācijas laikā pietiekami daudz tika dzirdēts par tādām nesmukām, nedabiskām, pretdabiskām lietām, kā sava tuvākā izspiegošana, nodevība… Tas taču bija, skaitījās kā uzticība, padevība, pat patriotisms okupantiem… Bet tādiem jau nu gan ar domāšanu, prātu viss nebija kārtībā… Vai tikai arī tev nepiemīt nekur pasaulē neatzītā, pretīgā, riebīgā nodevības indeve…
Viņš pieliecās klāt puikam, viņa lielais, gaļīgais ģīmis bija niknuma, dusmu izķēmots, sasarcis gluži kā biete, acis asinīm pielijušas, no milzīgās mutes siekalas šķīda uz visām pusēm un šļakstījās puikam sejā. Onkulis izskatījās pavisam nejauks, briesmīgs, un puikam kļuva baisi, turklāt viņš vēl bažījās, ka lielo vīru varētu ķert trieka, iestāties paralīze… Vai tad nebija dzirdēts? Un tas vainīgais būtu tikai viņš, Raitis…
Es jau tikai paskatījos, puika izstostīja, izmocīja.
Ak, tu tikai paskatījies, ko?! Tūlīt es tev parādīšu, kā ir, kad lien lūrēt, okšķerēt svešās lietās, mantās, par ko tev nav absolūti nekādas daļas… Un viņš ātri, veikli atsprādzēja lielo, smago jostu… Tai brīdī no virtuves, neparastā trokšņa izvilināta, iznāca māte, un ieraudzījusi, kas notiek, izmisīgi, bailīgi iesaucās: Filip, Filip, atjēdzies jel, ko tu dari… Laid puiku vaļā, vai tiešām nobeigt viņu jau esi nodomājis… Ko viņš tev ir nodarījis, kādu medus podu izēdis… Laid taču vaļā… Vai tiešām esi jau palicis pavisam traks… Vai patiešām tā apdzēries… Vai dzirdi, Filip, laid viņu vaļā! Nudien viņam ko nodarīsi, tad gan tev no ķurķa neizmukt, neizbēgt… Laid vaļā, vai es zvanīšu policijai…   
Pametis zēnu, viņš gluži kā tāds liels, smags monuments pagriezās pret sievieti un iesaucās, ierēcās: vai arī tu gribi pa pleciem, ja esi uz vienu roku ar šo okšķeri un izspiegotāju… Ne jau velti tautā radusies paruna par ābolu un ābeli… Un viņš draudīgi cēla roku ar smago sitamo.
Filip, Filip, atjēdzies un laid zemē to slepkavības rīku! Māte izbīlī, izmisīgi iesaucās.
Raitis tomēr bija ātrāks: viņš skrējienā palēcās, ieķērās paceltajā rokā un nolieca to uz leju. No negaidītā, pēkšņā uzbrukuma milzis uz bīdi samulsa, apjuka un smagais sitamais nokrita zemē.
Ak, šitā, jūs abi esat pret mani, tātad gribat, nodot, nosūdzēt, nostučīt, lai iegrūstu mani čokā, tā atbrīvojoties uz visiem laikiem… Viņš rūca, rēca kā lācis, pacēlies uz divām kājām.
Filip, tu smagi maldies, kļūdies, jo neviens tevi netaisās ne nodot, ne pārdot, jo tas radies tikai tavās šņabja apdullinātajās, apskurbinātajās smadzenēs. Bet ja nu tu nepavisam negribi savu nodarbošanos mainīt un turpināt līdz ar godīgu tirgotāju precēm pārvadāt to kontrabandu, tad nu gan mums jāšķiras, jo reiz tu iekritīsi šā vai tā, lai kā tu arī nemaskētos, nelīferētu, un ierausi nelaimē arī mūs ar Raiti… Turklāt mums taču bija noruna šķirties, ja tu paliec pie sava…
Ko tu atkal tur muldi! Filips iesaucās, veikli paķerdams no grīdas smago jostu, ka došu vienreiz pa ribām…
Pamēģini tikai, tad varēsi jau tūlīt posties prom uz tuptūzi un ārā vis tik ātri vairs netiksi… Māte draudēja, neļaudama sevi vairs iebaidīt, iebiedēt. Turklāt es nemuldu, bet runāju, saku, to tu liec aiz savas lielās auss! Ja arī uz priekšu vēlies ar mani sarunāties un vispār kontaktēties arī turpmāk…
No tādas neredzētas, nedzirdētas pretī runāšanas viņam mute palika vaļā, un viņš to plātīja kā sausumā izmesta zivs, jo likās neticami, neiespējami, ka šī padevīgā, paļāvīgā sieviete, tagad cenšas, pūlas izrādīt pretestību, nepakļaušanos… Vai tikai nebūs kāds sastāstījis, samācījis nepakļauties, nepadoties, ja tā pēkšņi uzreiz ņem un, tā sakot, parāda zobus… Turklāt pavisam negaidīti, pēkšņi. Pašā cilvēkā tā uzreiz taču nemēdz notikt hameleoniskas pārvērtības…
Bet Raitis iekšēji gavilēja, līksmoja, priecājās, ka arī māte reiz sasparojusies, sadūšojusies sevi aizstāvēt, aizsargāt kaut cik vismaz ar gara spēku, dodot kaut vismaz kādu pretsparu despotam…
Paklau, Liene, vai tu no tiesas vēlies, gribi, prasi, lai es eju no jums, vācos prom: viņš pēkšņi pavisam rāmi, mierīgi apjautājās.
Jā, Filip, ja tu paliec pie sava un nemaini savu nodarbošanos! Liene nepiekāpīgi, nelokāmi, stingri atteica, atbildēja.
Nu lielais vīrs atkal no jauna iedegās dusmās, niknumā un draudēja, kliedza, ka visas tās blēņas, muļķības un dumjības izdzīšot pa d… No smadzeņu poda, galvas ārā, laukā… Un ar neparastu veiklību viņš paķēra no grīdas smago sitamo un atvēzējās pret māti… Raitis atkal bija ātrāks, veiklāks: kā bulta viņš traucās uz priekšu, palēcienā satvēra atvēzēto vīrieša roku un iecirta zobus… Onkulis no pārsteiguma, sāpēm iebrēcās, ierēcās kā lācis, un sitamais nokrita zemē. Puika to paspēra zem dīvāna un pats metās uz durvīm. Viņš drāzās pa trepēm lejā tik ātri, ka tik tikko kājas skāra pakāpienus. Soļi atbalsojās telpā, un viņam likās: onkulis dzenas pa pēdām. ”Ātrāk, veiklāk”: dunēja apziņā, smadzenēs, galvā, lai nepanāk, nenotver, nesavaņģo… Pēkšņi priekšā iznira vīrietis, nesdams logus, uzzibsnīja, stikli, sekoja trieciens, plīsa rūtis, pašķīda asinis, zēns ķepurojās zemē, gribēdams, cenzdamies tikt kājās un skriet, bēgt, mukt prom ko kājas nes! Bet gravitācijas spēks neatlaidīgi, nepārvarami vilka pie zemes… Galvā dūca, džinkstēja, dunēja, apkārtne pamazām grima sārtā miglā, ķermenī, visā organismā radās, parādījās, bija jūtams vājums, un viņš pamazām, palēnām ļima, bruka uz vēsajām, aukstajām cementa kāpnēm, trepēm… Kā no tālienes skanēja balsis, kas kļuva aizvien satraucošākas, nervozākas, neizpratnes un pārsteiguma, šausmu pilnas… Kāds satvēra viņa roku: ahā, meklē, tausta pulsu… Nē, nē, viņš, Raitis, vēl nav pagalam! Tad viņu pacēla, nesa, dūca motors, viņš brauca. Tātad apcietināts, arestēts. Varbūt nolaupīts, savaņģots… Tā bija nepatīkama atskārsme, doma. Tad viņš sajuta apsēju uz sejas: pat acis aizsējuši. Tātad kādu brīdi bijis bezsamaņā… Ne visai skaidri šajā apziņā uzplaiksnīja, satraukums, bailes. Bet kam gan viņš būtu vajadzīgs, jo mammai taču naudas nebija, ar ko Raiti izpirkt… Viņam slāpa, mutē bija sausums, asins garša. Viņš gribēja sacīt, teikt, prasīt dzert, bet pār lūpām tikai pārvēlās vārgs, nevarīgs vaids. Jaunā daktere tvēra pēc pulsa, to uztaustījusi, viņa nomierinājās, vairs neuztraucās.
Raitis sēdēja palātā pie loga un mazā kabatas spogulītī skatīja, pētīja brūces, rētas savā fizionomijā, ģīmī, sejā. Bet par tām viņš vismazāk uztraucās, pārdzīvoja, nervozēja. Jo viņš uzskatīja, ka vīra cilvēkam tās vismazāk varēja traucēt, kaitēt. Senajos laikos, kā bija lasījis, taču esot lepojušies ar zobenu durtām, cirstām vai grieztām rētām, brūcēm, jo tas liecinājis par drosmi, vīrišķību, bezbailību…
Viņam mieru nedeva ievainotā, cietusī acs, ar kuru pagaidām diez kā redzēt, skatīties nevarēja. Dakteri saka: ievainotā, neveselā būšot jāņem ārā, lai nesāktu bojāties veselā, jo tā mēdzot notikt… Tad varot kļūt pavisam akls, neredzīgs… Tādu gadījumu nemaz tik reti neesot… Tādas izredzes viņu baidīja, biedēja, šausmināja, negribējās pat par to domāt, prātot, atcerēties… Bet tas nedeva mieru, ne dienu, ne nakti, jo dažādi minējumi, prātojumi, pareģojumi un paredzējumi jaucās pa galvu, griezās smadzenēs, apziņā, spieda vai nost…
Kā varēja būt vienaldzīgs, mierīgs, ja nebija ne ziņas, ne miņas, kā vēl viss beigsies: viņš kļūs abacis, vienacis vai pavisam akls, neredzīgs kā tikko pasaulē nācis kaķēns… Viņš stundām ilgi sevi spīdzināja, mocīja, cenzdamies iztēloties, izdomāt, kā būs jādzīvo pilnīgā aklumā, tumsā… Jo nebija pārliecināts, ka tāds liktenis viņu nepiemeklēs, neuzliks viņam nest šo krustu… Neziņa par nākotni viņu tā nomocīja, nomāca, nospieda, ka negribējās ne ēst, ne dzert, ne ar kādu tikties, lai tikai nebūtu jārunā, jāvāvuļo, jākulsta mēle, jādzesē mute…



Facebook jaunumu plūsma

JAUNĀKIE PROJEKTI
NODERĪGAS SAITES


Šī mājas lapa ir veidota ar Islandes, Lihtenšteinas un Norvēģijas finansiālu atbalstu EEZ finanšu instrumenta un Norvēģijas valdības divpusējā finanšu instrumenta ietvaros
un ar Latvijas valsts finansiālu atbalstu no Sabiedrības integrācijas fonda. Par mājas lapas saturu atbild Liepājas Neredzīgo biedrība.