Apakšizvēlne
Aptauja

Liepājā, renovējot ielas, uz ietvēm tiek iestrādātas reljefās vadlīnijas, kuras paredzētas, lai cilvēkiem ar redzes traucējumiem atvieglotu pārvietošanos:





Lasīt aptaujas rezultātus
Kontakti
Adrese:
Ganību iela 197/205 Liepāja,
LV – 3407

Tālrunis:
+371 63431535,
+371 22007874

Fakss:
+371 63407115

E-pasts:
info@redzigaismu.lv,
liepajas_nb@inbox.lv

kartes attēls Apskatīt kartē

Baneri
01.09.2010

Atmiņās kavējoties
Jau kopš dzimšanas redzu tikai gaismu, tādēļ izglītību ieguvu Rīgā Strazdumuižas internātskolā. Pēc vidusskolas beigšanas atgriezos Liepājā un sāku strādāt. Brāļi ar laiku aizgāja savā dzīvē, bet mēs ar mammu palikām divas vien. Mamma saimniekoja un šo to derīgu iemācīja arī man. Kaut ko Iemācījos arī no citiem. Kad mamma saslima, sākumā apjuku. Divu gadu laika pamazām pieradu domāt par visu. Kad mamma nomira, man jautāja, vai nevēlos pārcelties uz pansionātu. Atbildēju, ka tad man vairs nebūs māju. Jutu, ja aizbraukšu, var pietrūkt spēka. Sapratu, ka katru dienu man pusdienas neviens netaisīs. Ķēros klāt pati. Sevišķi daudz nepratu, bet bez ēšanas nepaliku. Pamazām, kā saka "piešāvu roku". Kad mūsu dienas centrā iekārtoja mājturības kabinetu, Dina jautāja, vai nevaru padalīties pieredzē, lai viņa varētu mācīt citus. Teicu, ka es taču galīgi neko neprotu. Viņa atbildēja, ka tam neticot. Vienojāmies par tikšanos. Tā kā nodarbības notiek individuāli, varam daudz labāk saprast, kas un kā jādara. Kopīgi apspriežamies, kā katrs darbiņš veicams. Pēc kāda laika radās I dūša ķerties pie kā tāda, ko agrāk neuzdrošinājos. Ļoti patīk gatavot dažādus dārzeņu salātus, jo tur varam brīvi improvizēt. Priecājos par pašas vārītajām zupām. Ne vienmēr viss izdodas tik labi, kā pašai gribētos, bet ēdams ir vienmēr. Esmu ļoti priecīga, ka šādas nodarbības ir iespējamas.
Rita Alksne, pirmās grupas redzes invalīde

Vai grūti būt neredzīgam.
Labdien, cienījamo lasītāj! Iepriekš mēģināju apspriest, lai gan visai vispusīgi, neredzīgo spējas un dotības. Tāpat mēģināju apgāzt aplamos uzskatus par to, ka neredzīgajam it kā no jauna uzrodas dažādas spējas. Varbūt dažviet es kļūdījos un ne visi man piekritīs, bet, kā jau teicu, tās galvenokārt ir manas individuālās domas. Šoreiz gribu parunāt par cilvēciskajām attiecībām, tas ir, par redzīgo attieksmi pret neredzīgajiem. Par šo tēmu varētu diskutēt gari un plaši, bet, tā kā mūsu avīzīte nav neierobežota, un manas domas jaucas pa galvu kā biezputra katlā, un lai arī kā cenšos sakoncentrēt savas domas, lai izteiktos īsāk, tomēr, šķiet, nekāds īsais stāsts neiznāks. Šoreiz vairāk runāšu par saviem piedzīvojumiem, lai gan bez draugu un paziņu dzīves likteņiem, stāstiem un viedokļiem neiztikt. Kad zaudēju redzi, lai gan sapratu, ka tas ir neatgriezeniski, es nekritu depresijā, nenoslēdzos sevī, neslēpos aiz dzīvokļa sienām, bet gāju ārā, pēc pāris dienām jau pilnīgi patstāvīgi. Tad tas viss arī sākās. Lai gan es biju pats savā ciematā, un visi mani pazina kā raibu suni, es pēkšņi sajutos kā svešinieks starp svešiem ļaudīm. Visi gāja garām klusēdami, pat zināmu distanci ievērojot, un pat fiziski bija sajūtams, ka uz mani blenž. Bet
es nevienu nevainoju, droši vien arī es būtu pirmajā mirklī šādā situācijā apmulsis. Vajadzēja paiet krietnam laikam, lai bez kaimiņiem un tuviniekiem, kāds uzdrīkstētos mani pasveicināt un pārmīt dažus vārdus. Pagāja vēl ilgāks laiks, lai kāds uzdrīkstētos pienākt klāt un sarokoties. Nepavisam nevainoju dažas no manām jaukajām paziņām, tā visticamāk bija tikai sakritība, ka viņas mani iepriekš nesastapa, bet, kad satika, tad tikšanās bija ļoti sirsnīga. Apsēdās man līdzās, mīļi sasveicinājās un, turot manu roku, jauki parunājās. Tieši tad es sapratu, cik ļoti neredzīgais vēlas fiziski kontaktēties, kaut vai tas būtu tikai rokas spiediens ar sarunu biedu. Un, ja vēl tā ir jauka daiļā dzimuma pārstāve, lai gan no malas tas varbūt izskatās nepiedienīgi, gribas apskaut vēl jo ciešāk. Nekādas seksuālas tieksmes tur nav, ja redzīgie cilvēki sarunu laikā automātiski viens otru uzlūko, tad mums, neredzīgajiem, šis kontakts pietrūkst, un tāpēc, sevišķi ja ir patīkams, mīļš cilvēks, manā gadījumā viņa, lai to kompensētu, mēs cenšamies pieskarties. Mīļās meitenes, lūdzu, piedodiet par maniem pārdrošajiem izteicieniem, bet dzīvē, lai cik arī vēlētos, tāds neesmu. Pēc dabas es esmu diezgan liels vientuļnieks un ikdienā pēc lielas sabiedrības nealkstu un netiecos, ja vien tas nav sevišķi jauks un patīkams cilvēks. Bet, ja notiek kāds sabiedrisks pasākums vai kolektīva izklaide, tad man tur vienmēr ir paticis, un patīk vēl līdz šim, tad, tā sacīt, ar lielu blīkšķi. Te nu es gribu pastāstīt par saviem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem. Tas notika pirmajos līgo svētkos, kad tikko biju zaudējis redzi. Atkal mani pārsteidza tā svešuma sajūta, lai gan visapkārt bija pārsvarā pazīstami ļaudis, izpalika sajūsmas pilnie "čau, Visvaldi"! Nebija tik ierastie aicinājumi savā kompānijā, tikai retais pasveicināja garām ejot, vēl retāk kāds pienāca, lai nedaudz parunātos. Droši vien tā arī būtu vientulībā pavadījis šo vakaru, bet par laimi ir tomēr īsti draugi, kuri mani pamanīja un pieņēma mani bez aizspriedumiem tādu, kāds esmu, kā savējo. Diemžēl ne vienmēr tā laimējas. Ir gadījies, ka esmu dažu labu reizi kādā pasākumā vienatnē nosēdējis stundām, nemaz nenojauzdams, ka blakus sēž labi pazīstami cilvēki, un turpat tuvumā atrodas un garām staigā, tā teikt, bijušie koriši, tikai neuzdrošinās pienākt. Agrāk tādu izturēšanos pat iedomāties nevarēju. Šādos pasākumos liela loma ir pavadonim. Ja viņš to dara tikai pienākuma pēc, tad labuma maz. Ja pavadonis nav arī kā labs draugs vai draudzene, kas ar patiesu prieku bez jautāšanas un ar aizrautību stāsta un komentē apkārt notiekošo, aizrauj līdzi atrakcijās un vēl visādās izdarībās, vai ja viņš to nespēj, tad pat vislabākais pasākums pārvēršas par cīņu ar vientulību. Pavadonim ir aktīvi jāvadā visur, kur ir kas apskatāms un par to jāstāsta. Ja vien Ir kas taustāms, jāļauj, vai pat jāliek aptaustīt esošo, jāiesaista atrakcijās un rotaļās, nevis tikai Ieliek notikumu vidū un tad pamet likteņa varā. Tā neredzīgais tiek nostādīts galīgā muļķa lomā un neziņā par apkārt notiekošo, pavada ne vienu vien stundu. Bet ja jau neredzīgais ir šādā pasākumā iesaistīts, tad pavadonim jāprot, vismaz jācenšas aktīvi tiešā kontaktā darboties kopīgi, ar rokām rādot kustības, nekautrēties no pieskārieniem, pat likt pieskarties savam augumam, lai izjustu, kas un kā jādara. Atcerēsimies, ka pēc labi stāstītā un sajustā, neredzīgais savā iztēlē spēj uzburt ļoti precīzu ainu. Tā vien šķiet, ka cilvēki domā, ja esi zaudējis redzi, tad esi zaudējis arī interesi par dzīvi un par apkārt notiekošo. Skumji. Nebūt tas tā nav, jo mēs ļoti vēlamies visam dzīvot līdzi. Laiks rit, nu jau pie manis ir pieraduši un klusējot garām paiet tikai retais, bet daudziem šī barjera un neziņa, kā pret mani izturēties, ir saglabājusies, pat tiem, kas kādreiz šķita labi draugi. Toties ir izkristalizējušies tie īstie un patiesie. Šķiet, ka situācija ir krasi uzlabojusies, tas ir, cilvēku attiecībās pret mani, un par to jāpateicas mūsu Kalvenes kultūras nama direktorei Gitai Johansonei. Viņa mani ik pa laikam ievelk kultūras dzīvē, palūdzot kādam pasākumam pa dzejolim. Atzīšos, ka pēc pasūtījuma man uzrakstīt ir ļoti grūti, bet par to parunāsim kādā citā reizē. Tātad viņa mani savā veidā ir nedaudz popularizējusi, jo agrāk neviens mani šādi nepazina, un nebija jau arī iemesla.
Visvaldis Gansons, pirmās grupas redzes invalīds



Facebook jaunumu plūsma

JAUNĀKIE PROJEKTI
NODERĪGAS SAITES


Šī mājas lapa ir veidota ar Islandes, Lihtenšteinas un Norvēģijas finansiālu atbalstu EEZ finanšu instrumenta un Norvēģijas valdības divpusējā finanšu instrumenta ietvaros
un ar Latvijas valsts finansiālu atbalstu no Sabiedrības integrācijas fonda. Par mājas lapas saturu atbild Liepājas Neredzīgo biedrība.